Starptautiskais Jaunā teātra festivāls
Izrādes
Atzīmējot festivāla desmitgadi, sadarbībai ar mūsējiem veltīta īpaša programma, kurā ar jauniem neliela formāta iestudējumiem, instalācijām vai akcijām piedalās vienpadsmit dažādu jomu mākslinieki. Jaundarbu kolekcija ir balstīta britu teātra zinātnieka Alana Rīda atziņā par “teātri kā pēdējo humāno telpu” un strukturēta kā laikā un telpā vienots notikums.
Savā grāmatā “Teātris, intimitāte un satikšanās” (Theatre, Intimacy & Engagement, Alan Read, New York, 2008) Alans Rīds raksta: “Pēdējā humānā telpa iezīmē vietu un mirkli, kurā cilvēks apzinās savu eventuālo izzušanu. Teātris kā pēdējā humānā telpa, tieši pretēji, uzasina izjūtu, ka esam dzīvi. Tā ir telpa, kurā cilvēks apzinās savu atšķirību no pārējiem dzīvniekiem, jo spēj vēlreiz pieredzēt bērnību, vienoties kopīgā kontrolētā un nepārtrauktā elpā un piedzīvot estētisku vilšanos.”
Programmā “Pēdējā humānā telpa” iekļautas Pētera Krilova, Valtera Sīļa un Vladislava Nastavševa izrādes, kā arī Izoldes Cēsnieces, Andreja Jarovoja, MAREUNROL’S, Viestura Meikšāna, Monikas Pormales, Nomadu, Reiņa Suhanova, umka.lv darbu izstāde.
Mākslas darbi, kas apvienoti šinī programmā, atklāj pilsētas un dabas attiecības, mijiedarbi un konfliktus gan fiziskajā telpā, gan ikvienā no mums.
Zudušie dārzi
3., 4., 6., 7. septembris 18:30-21:30 | Mazdārziņi / Izbraukšana no Strēlnieku laukuma | 7 un 5* Ls
Dokumentālā teātra izrāde „Zudušie dārzi“ stāsta par kādu konkrētu vietu un notikumu. 2013. gada maijā saskaņā ar Rīgas Brīvostas attīstības plānu mazdārziņu kolonijā, kas plešas netālu no Bolderājas, tika attīrīta eja dzelzceļa būvniecībai. Cilvēki zaudēja savus dārzus, sētas tika nojautas, koki – nocirsti, namiņi – nodedzināti vai aizšķūrēti. Tas atstāja neizdzēšamas pēdas dārznieku dzīvēs, kuriem šovasar vairs nav kur doties. Daudzi sāka iekopt savus dārzus pirms 40 gadiem, uzlabojot purvainās vietas tā, lai tajās varētu augt koki, ienākties augļi un dārzeņi un uzziedēt puķes.
„Zudušo dārzu“ skatītāji dosies uz mazdārziņiem, lai tiktos ar pārvietotajiem dārzniekiem un Rīgas brīvostas pārstāvjiem. Viņi izstāstīs katrs savu stāstu un atcerēsies maija notikumus, kad šī dzīvā lokālā aktivitāte tika upurēta globālās biznesa struktūrās sakņotu attīstības projektu vārdā.
Asja dārzu nopirka savam tēvam pirms trīsdesmit gadiem, lai viņam būtu ko darīt un dzīvei parādītos jēga. Pēc tēva nāves Asja turpināja kopt dārzu, jo tā bija viņas labākā atpūta. Kādu dienu viņa ieradās dārzā un atrada to nodedzinātu līdz melnzemei. Asja uzrakstīja Rīgas Brīvostai vēstuli, lūdzot paskaidrot, kādēļ neviens viņu par to nebrīdināja.
Anatolijs un viņa sieva mazdārziņā audzēja augļus un dārzeņus, tādēļ viņiem nekad nebija jābrauc uz tirgu. Šopavasar abi noskatījās, kā nocērt viņu ziedošo augļu dārzu. Anatolijs noīrēja ceļamkrānu un pārcēla savu dārza māju 30 metrus tālāk no tās oriģinālās vietas, ārpus topošās dzelzceļa līnijas.
Jūrnieks Kostja mīlēja savu dārza māju. Tajā pulcējās draugi un ģimene, lai kopīgi paēstu, iedzertu, klausītos mūziku. 1976. gadā, kad dēlam bija 2 gadi, Kostja iestādīja ozolu. 40 gadus vēlāk viņa koks tika iznīcināts.
Katru dienu pēc darba Gaida devās uz savu dārzu, lai strādājot, peldoties un makšķerējot atpūstos. Tagad viņa nezina, ko iesākt ar savu brīvo laiku, jo dārza vairs nav.
Par mākslinieku
Projekta “Zudušie dārzi” idejas autore un režisore Kristīne Umpfenbaha no Minhenes ir mācījusies scenogrāfiju Berlīnē un režiju Goldsmita koledžā Londonā. Viņa veido dokumentālo teātri, kas pēta sociālās realitātes un kura uzmanības centrā ir migrācija, nodarbinātība un pilsēta. Kristīnes izrāžu pamatā ir konkrēti sociāli, politiski un kultūras fenomeni, bet to dalībnieki – visdažādākie cilvēki, pavisam reti – profesionāli aktieri. No 2000. līdz 2002. gadam viņa Volksbühne teātrī Berlīnē iestudēja izrādi “Ratten 07” par bezpajumtniekiem. 2003. gadā Kristīne veidoja darbu “Let’s go West 2003” par tiem vāciešiem, kas zaudēja darbu Vācijas apvienošanās rezultātā. Sekoja projekts “Endstation West” par Minhenes imigrantu kopienām, bet pavisam nesen Kristīne Freiburgā iestudēja izrādi ar dažādu reliģiju priesteriem.
Video māksliniece Katrīna Neiburga ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, papildinājusi zināšanas Zviedrijā un Francijā. Māksliniece veido instalācijas, gaismas un video projekcijas, scenogrāfiju un video operas un teātra iestudējumiem, koncertiem, piedalās izstādēs un festivālos Latvijā un ārzemēs. Katrīnas darbos ir ļoi daudz dabas, poēzijas un vientulības, kas veiksmīgi sadzīvo ar ironiski asu pozīciju, antropoloģisku pieeju un pašas mākslinieces fizisku klātbūtni. 2008. gadā Katrīna Neiburga kļuva par pirmo Purvīša balvas laureāti.
Austriešu mākslinieks, scenogrāfs Rūdolfs Bekičs jau daudzus gadus bagātina Latvijas kultūras ainu ar tīrām, funkcionālām, precīzām scenogrāfijām un izstāžu iekārtojumiem. Rūdolfa mākslas un pasaules uztveres neredzamā daļa ir smalkie mehānismi un objekti, ko viņš no koka un citiem materiāliem paša rokām gatavo savā darbnīcā.
Zane Zajančkauska ir tekstu redaktore, kuratore, producente un dažādu urbāno fenomenu un iedzīvotāju kopienu pētniece. Projektā “Zudušie dārzi” Zane ir režisores asistente saziņā ar Rīgas iedzīvotājiem un mazdārziņu kultūras izpētē.
Izrādes veidotāji
Idejas autore un režisore Kristīne Umpfenbaha
Autori un izpildītāji Asja Andrejeva, Konstantīns Barkovs, Anatolijs Bistrovs, Elizabete Bistrova, Zenta Naļivaiko, Gaida Petriņa, Ņina un Anatolijs Beļakovi
Video māksliniece Katrīna Neiburga
Scenogrāfs Rūdolfs Bekičs
Skaņu mākslinieks Andris Indāns
Dramaturģe Zane Zajančkauska
Video mākslinieces asistente Zane Raudiņa
Producente Sandra Lapkovska / Latvijas Jaunā teātra institūts
3., 4., 6., 7.
septembris
18:30
7 un 5*
Lati
Valoda
Krievu un latviešu
Ilgums
3 stundas, ieskaitot ceļu
Atbalsta
* biļetes cena skolēniem, studentiem, pensionāriem
Iesaki izrādi:
