Homo Novus

Blogs

Par Rīgas liepām un skatiena vēršanu biocentrisma virzienā

Evarts Melnalksnis | 05 09 2020 | Saruna

Nevienam nav noslēpums, ka Rīgas apstādījumos kokus izcērt vairāk nekā iestāda. “no tā laika koki vairs nerunā” ir procesuāls vides darbs, kas aug un attīstās katru tā norises dienu festivālā un, cerams, vēl daudzus gadu desmitus pēc tam. Tas aicina iztēloties, par ko 1880. gadā, stādot bulvāru loka liepas, domāja divdesmit septiņus gadus vecais Rīgas parku un dārzu direktors Georgs Kūfalts, un, vērojot, kā aug viena no šīs liepu dzimtas turpinātājām, apjaust tik dīvainu procesu kā dzīvība. Ar izrādes autori Kristu Burāni sarunājās Evarts Melnalksnis.

Kāds bija sākotnējais impulss izrādes tapšanā?

Sākotnējais impulss bija saistīts ar ilglaicīgajiem novērojumiem par koku stāvokli Rīgā. Kad maijā sākās Skanstes dārziņu likvidācija, es asi izjutu savu nesapratni par to, kāpēc tā notiek un kāpēc ir cilvēki, kuriem ir pilnīgi vienalga, ka tur ir ziedoši koki, ligzdojoši putni un dzīvnieku mazuļi, kāpēc tam visam var uzlaist virsū traktoru un nošķūrēt visu līdz ar zemi. Protams, koku iznīcināšanas tēma Rīgā nav jauna, un mēs tikko piedzīvojām jaunu piemēru tam ar iespējamā Marsa parka liepām. Šis darbs ir domāšana par to, kas notiek ar kokiem Rīgā, un par to, kāpēc cilvēki neredz kokus kā dzīvas būtnes, kuriem varētu būt līdzīgas tiesības kā mums.

Vai tu procesā atradi atbildi, kāpēc cilvēki var tik mierīgi nocirst ziedošus kokus pavasarī?

Es atradu atbildi sev, un tā ir vienkārša: visa mūsu izglītības sistēma ir antropocentriska. Tās vērtības, kuras mēs uzskatām par labām, mēs skatām tikai cilvēku kopienas ietvaros un neattiecinām tās uz visu dzīvo dabu. Izrādē mēs mēģinam skatīties, kas ir tie dzīvības kritēriji, kas norāda uz to, ka cilvēks, koks un citas dzīvas būtnes ir ļoti līdzīgi organismi. Mūsu izrāde ir mēģinājums vērst skatītāja skatienu biocentrisma virzienā.

Pastāsti, lūdzu, par to, kā tu strādāji ar šo tēmu!

Sākotnēji man šķita, ka izrāde balstīsies uz pētījumu par manu un liepu šūnu līdzību. Es devos uz Bioloģijas fakultāti, kur satikos ar bioloģijas pasniedzēju un šūnu speciālistu Tūru Selgu, kurš ir viens no izrādes dalībniekiem un nodarbojas arī ar šūnu fotografēšanu. Es uzzināju daudz par dzīvības kritērijiem un šūnu kā tādu, un daļa no šīs informācijas paša Tūra Selgas sniegumā būs dzirdama izrādē. Es satikos arī ar Ilutu Daukšāni, kura skatītāju ievadīs tajā informācijas laukā, kas saistīts ar augu dzīvi zem zemes un viņu savstarpējo komunikāciju. Es palūkojos arī uz to, kas notiek pasaku pasaulē saistībā ar kokiem, vācot informāciju par cilvēku un koku attiecībām no dažādiem aspektiem. Līdz tapa skaidrs, ka izrādes paliekošais elements būs divi koki pilsētvidē, kurus mēs iestādīsim. Mēs aizbraucām pie “Labajiem kokiem” iepazīties ar kokiem, kurus mēs varētu stādīt, un tur mēs uzzinājām, ka šie koki ir kloni kokiem, kurus Rīgā ir stādījis Georgs Kūfalts [1853 – 1938, vācu daiļdārznieks un ainavu arhitekts, no 1880. līdz 1914. gadam Rīgas Dārzu direkcijas vadītājs]. Tas nozīmē, ka mēs iestādām tajās tukšajās bulvāru loka apdobēs kokus, kuri Rīgā ir dzīvojuši jau kādus 150 gadus. Jāsaka atklāti, ka pirmoreiz dzīvē izdzirdēju Georga Kūfalta vārdu. Izrādās, ka tas ir cilvēks, kas ir uzbūvējis Rīgas zaļo seju un ainavu. Nejauši, bet likumsakarīgi viņš ir kļuvis par vienu no izrādes varoņiem un centrālo stāsta asi, caur kura pieredzi mēs tad arī vēršam uzmanību uz to, kas šobrīd apkārt.

Ko nozīmē koku kloni?

Izrādās, liepu dzīvē kloni ir dabiska vairošanās forma. Tās ir atvases, kas tiek izdzītas no saknēm, un ģenētiski tas ir tas pats koks, tāpēc to sauc par klonu. Vēl viena mistiska un maģiska lieta, ko es uzzināju, veidojot šo izrādi, ir tas, ka faktiski liepas ir nemirstīgas. (smejas) Tāpēc ka jaunie koki, kas aug uz veco koku saknēm, ir tas pats koks. Ja mēs meklējam mūsu sabiedrībā kādu nemirstīgo, tad tā ir liepa.

Kas ir tas, ko jūs stāstāt par Georgu Kūfaltu, kura darbs ir ieņēmis centrālo asi izrādē?

Mēs izstāstam īso versiju par to, ko viņš Rīgā izdarījis, kopš ierašanās brīža; Rīgā viņš ir pavadījis 34 gadus. Mēs sekojam viņa darbiem un idejām, un domām par to, kāpēc daba pilsētā ir svarīga. Man pašai bija pārsteigums, ka 20. gadsimta sākumā viņa uzskati bija ārkārtīgi progresīvi, domājot par to, ka parki un dārzi ir būtiski pilnīgi visām sabiedrības grupām, bet īpaši nabadzīgajām, kurām nav iespējas doties uz vasarnīcām vai pavadīt savus brīvos brīžus, kā Kūfalts raksta, “Dieva dotajā dabā”. Tāpēc viņš rada iespēju visiem cilvēkiem īstenot – un tas arī ir viņa citāts – “cilvēka tiesības uz gaismu un gaisu”. Tādējādi tur ienāk šis sociālais aspekts.

Kāpēc tolaik tas bijis skaidrs, bet pēdējās desmitgadēs mūsu sabiedrība Rīgā šo apziņu ir zaudējusi?

Tolaik, 19. gadsimta vidū, tika nojaukti Rīgas vaļņi. Pilsēta pēkšņi ieguva atvērtu robežu, un no noslēgtas viduslaiku pilsētas, kura centās aizsargāties, kļuva par pilsētu, kas vēlas augt un attīstīties. Tas ir ļoti auglīgs laiks pilsētplānotājiem un arhitektiem. Rīgai pirms Kūfalta bija divi brīnišķīgi arhitekti Dīcis un Felsko, kuri izplānoja struktūru: viņi nevis aizbēra aizsarggrāvi, bet izdomāja, ka tur būs kanāls, kam apkārt būs zaļais dārzu loks. Ja paskatāmies uz līdzīgām situācijām citās pilsētās, tad Maskavā tieši tāpat nojauca vaļņus un būvēja dārzu loku, taču vidū neiekļaujot kanālu un būvējot šajā lokā ēkas. Attīstoties pilsētas infrastruktūrai un pieaugot mašīnu skaitam, šobrīd šis dārzu loks ir saglabājis tikai toponīmu “Sodovoe koļco” [“Dārzu loks”], jo tā ir daudzjoslu iela. Savukārt mums jāpasaka paldies Felsko un Dīcim par to, ka viņi ielika vaļņu vietā nevis bulvāri vai ielu, bet atstāja kanālu un paredzēja, ka tur ir jābūt zaļajai zonai. Viņiem bija iespēja celt pilsētu no jauna. Mums ir lieliska iespēja pilsētu saglabāt un ieraudzīt šobrīd tās tukšās vietas, kurās iespējams dārzus attīstīt.

Tomēr kā tu raksturotu mūsu sabiedrības attieksmi pret šādām idejām?

Nu, mūsu sabiedrība ir saslimusi ar milzīgu egoismu! (smejas) Kā jau minēju, mēs esam ļoti antropocentriski un virzīti vienīgi uz tām vērtībām, par kurām cilvēkam liekas, ka tās ir pašas būtiskākās. Ja lielākajai daļai sabiedrības liekas, ka vērtība ir mašīna un iespēja pārvietoties ar mašīnu pa ielu, tad dārzam loģiski tur nav vietas. Attiecīgi viss ir izglītības un skolas jautājums: ko mēs ģimenē un skolā iemācāmies – kas ir labs un kas ir slikts. Kamēr mēs skolā mācīsim, ka ētika attiecas tikai uz attiecībām starp cilvēkiem, tikmēr zāģeri ar tīru sirdsapziņu godīgi pildīs savu darbu, atbildīgi attieksies pret koku nociršanu, taisnīgi sadalīs ienākumus un laimīgi dosies mājās ar labi padarīta darba apziņu.

Kas ir izrādes dalībnieki? Vai viņus var dēvēt par “ikdienas ekspertiem”?

Jā, izrādes dalībnieki ir “ikdienas eksperti”, proti, profesionāļi savā jomā – biologi Iluta Dauškane un Tūrs Selga, kino kritiķe un un pasniedzēja Dārta Ceriņa, kura lūkojās uz cilvēka un koka attiecībām no semiotikas pozīcijām, un vēl ir divas brīnišķīgas meitenes Helme un Bārbala, kuras savā brīvajā laikā nodarbojas ar stāstu un pasaku stāstīšanu. Es aicinātu uz šo izrādi lūkoties kā uz populārzinātnisku darbu. Arī ikdienas eksperti te stāsta nevis par to, kā ir gājis viņiem viņu dzīvē, bet gan dalās ar to, ko viņi zina savā profesionālajā jomā. Tā ir atšķirība no izrādēm, kurās mēs uzzinām par dzīves pieredzēm. Vēl izrādē piedalās trīs mākslinieki – Andris Eglītis, Edvarts Logins un Mārtiņš Dziļums, kuri kopā ar skatītājiem ar iztēles palīdzību palīdzēs jaunās liepas izaudzēt līdz 150 gadiem.

Kāda būs to koku nākotne, kurus jūs iestādījāt?

Sarežģīta, ārkārtīgi sarežģīta, jo mēs tos iestādījām ļoti nelabvēlīgos apstākļos ielas malā. Viņi neaugs mežā un pat ne parkā. Viņus apdraudēs visi iespējamie piesārņojuma veidi, kādi vien pilsēta ir sastopami. Bet es ļoti ceru, ka tas, kā “Labie koki” tos iestādīja un kā pilsēta par tiem rūpēsies, ļaus tomēr tiem pārdzīvot mūs un izaugt vismaz līdz tiem 150 gadiem, kas ir pilsētas liepu augšanas vecums.