Homo Novus

Blogs

Pastaiga pilsētā ar cita acīm

Evarts Melnalksnis | 05 09 2020 | Saruna

“Doties:Sadoties” ir izrāde vienam skatītājam, kas aicina doties pastaigā pa pilsētu roku rokā ar svešinieku – sajust otra ādu, piemēroties otra solim, paskatīties uz pilsētu otra acīm. Šis skotu mākslinieces/-ka Rozanas Keidas (Glāzgova) ielūgums uz pastaigu ir reizē vienkāršs, intīms un radikāls priekšlikums, kas satricina mūsu stereotipus ar ķermeniskas pieredzes palīdzību. Māksliniece uzskata, ka jebkuras jēgpilnas pieredzes pamatā ir prieks un grūtības, ko rada sadarbība ar citādo. Ar Rozanu Keidu un Katrīnu Dūku, viņas sadarbības partneri Rīgā, sarunājās Evarts Melnalksnis.

Rozana, tu jau ilgstoši darbojies ar sociāli aktīvu mākslu, un arī šim projektam jau ir zināma vēsture. Kā tu to uzsāki?

Rozana. Jā, es izveidoju “Walking:Holding” (latviski “Doties:Sadoties”) 2011. gadā, tātad tie ir gandrīz desmit gadi, kopš es darbojos ar šo projektu. Savulaik to veidojot, es risināju ļoti personisku pieredzi – viena dzimuma pāra sadošanos rokās publiskajā telpā, jo es pamanīju, ka es nejūtos ērti to darīt. Es biju ieinteresēta pētīt redzamību un ievainojamību, ko homoseksuāli cilvēki izjūt publiskajā telpā. Taču es domāju arī par dažādību un citu grupu iesaisti. Caur sarunām, ko es veicu ar cilvēkiem, es sapratu, ka ir daudzi iemesli, kāpēc cilvēks nejūtas ērti ārpasaulē: ierobežojumi paust savu identitāti vai fiziskās pieejamības trūkumi publiskajā telpā. Mani ieinteresēja, kā identitāte ietekmē to, kā cilvēks pieredz publisko telpu. Turklāt man bija svarīgi dalīties šajā pieredzē ar citiem cilvēkiem, lai palielinātu problēmas apzināšanos un sapratni. Tas bija sākotnējais impulss, taču projekta elementi ir kļuvuši dziļāki un interesantāki, piemēram, jautājumā “ko nozīmē intimitāte starp svešiniekiem?”. Tādējādi izrāde darbojas divos līmeņos: pirmkārt, kā tu tiec uztverts no citu cilvēku puses ārtelpā, kāda ir tava pieejamība publiskajai telpai un dinamika starp tevi, telpu un citiem cilvēkiem; otrkārt, mijiedarbība starp tevi un otru cilvēku, ko satiec izrādē. Publiskajā telpā valdošajā nošķirtībā un anonimitātē liekas, ka tā ir spēcīga darbība – vienkārši satikt svešu cilvēku, piekrist sadoties ar viņu rokās, būt kopā un iepazīties. Man saista doma, ka mēs varam iet cauri pilsētai un uztvert katru svešinieku kā potenciālu sadarbības partneri nevis kā kaut ko draudīgu vai kādu, no kā izvairīties. Un tas acīmredzami mainās arī šā brīža Covid-19 apstākļos.

Vai desmit gadu laikā tu esi novērojusi izmaiņas attieksmēs? Vai par to ir grūti spriest, jo tas katrreiz notiek citā pilsētā un tās atšķirīgajā kontekstā?

Rozana. Jā, projekts tiešām katrreiz notiek citā vietā, līdz ar to tas ikreiz izgaismo atšķirības, bet vismaz Apvienotajā Karalistē ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas. Kad mēs pirmoreiz to veicām, homoseksuāliem cilvēkiem nebija iespējas precēties, un mēs veicām vienu izrādi laikā, kad par to tika diskutēts. Izrādes ceļš veda garām kāzu salonam, un šie jautājumi bija ļoti aktuāli. Daudzās valstīs likumdošana dod tiesības LGBT cilvēkiem, taču sabiedrības attieksmei vēl ir tāls ceļš ejams. Likumdošana un izdzīvotā pieredze nereti var būt ļoti atšķirīga. Taču man šķiet, ka, piemēram, Glāzgovā, kur es pirmoreiz īstenoju šo projektu, tagad ir iespējams redzēt vairāk viendzimuma pārus nekā tolaik. Es domāju, ka pēdējos desmit gados ir krietni paplašinājies diskurss par transpersonām un cilvēkiem, kuri nepieder vienam dzimumam. No vienas puses, tas ir lieliski, jo tam ir daudz lielāka redzamība un savā ziņā tas dod cilvēkam daudz lielāku brīvību būt tam, kas viņš ir. Vienlaikus ar šo neseno diskursu, īpaši Apvienotajā Karalistē, ir jūtama pretdarbība pret to – padarot šos cilvēkus redzamākus, viņi ir kļuvuši arī par vieglāk sasniedzamiem uzbrukumu mērķiem. Šī ir tā situācija, kurā progress nenoris taisnā līnijā, bet, cerams, sabiedrība pakāpeniski attīstīsies šajā ziņā.

Nozīmīga pieredze, ko esmu guvusi, strādājot pie projekta, ir sadarbība ar cilvēkiem ar dažādiem ierobežojumiem. Tas devis sapratni par to, cik ļoti publiskās telpas dizains viņus ietekmē. Tā šķiet kā ļoti pašsaprotama lieta, ko pateikt, bet, ja tu neesi ratiņkrēslā, tu par to nedomā, vai, ja tu neesi akls, tu nesaproti, kāpēc priekšmeti noteiktās vietās kļūst problemātiski. Cerams, tas mainās, bet ir sajūta, ka pārmaiņas notiek diezgan lēni. Tāpēc ir vērts palielināt apzināšanos par šiem jautājumiem.

Vai arī Rīgā jūs koncentrējaties uz LGBT cilvēkiem vai jūs iekļaujat plašāku sabiedrības loku?

Rozana. Katrā vietā, kurā notiek projekts, jautājumus raisa cilvēki, kas tajā piedalās, un tie tiek apskatīti kopējās darbnīcās.

Katrīna. Kad mēs izsludinājām pieteikšanos projektam, mēs necentāmies ielūgt dalībniekus no konkrētām sabiedrības grupām. Mēs vēlējāmies iesaistīt ikvienu, kurš nebīstas pieskarties svešiniekam. Taču mēs iesaistījām LGBT kopienu un biedrību “Apeirons”, kuri strādā ar jautājuiem par cilvēkiem ar ierobežotām iespējām, kā arī mēs runājāmies ar atsevišķiem cilvēkiem, kuri varētu būt projektā ieinteresēti un būtu interesanti dalībnieki. Turklāt tika aicināti arī cilvēki, kuri, iespējams, neizskatās latviski, bet ir latvieši. Mēs nekoncentrējāmies uz latviešu – krievu attiecībām, bet tiem cilvēkiem, kuriem ir citāda ādas krāsa, kas Latvijas kontekstā ir svarīgs jautājums. Un piedalās arī tādi cilvēki, kas sevi uzskata par “normāliem”.

Vai dalība projektā ir izaicinājums dalībniekiem?

Katrīna. Šie dalībnieki pieteicās projektam, jo viņiem bija gan nepieciešamība stāstīt, gan vienlaikus arī personiskas bailes. Kā daži dalībnieki minēja, viņi ir pārdomājuši savus aplamos spriedumus par citiem, un viņi visi ir ļoti atvērti. Tam īpaši palīdzēja mūsu kopējās darbnīcas un mēģinājumi. Pat tie cilvēki, kuriem bija zināmas bailes piedalīties, ir sevi pārvarējuši, kas man šķiet ļoti skaisti un lieliski.

Kā notika jūsu sadarbība projekta ietvaros?

Rozana. Es diemžēl nekad neesmu bijusi Rīgā. Acīmredzot tie bija Covid apstākļi, kas festivāla direktori Gundegu Laiviņu ierosināja aicināt projektu uz Rīgu, jo tajā piedalās neliels cilvēku skaits, tas notiek ārā, pilsētvidē un nozīmīgi, ka man nebija jāceļo uz Rīgu. Šī ir pirmā reize no četrdesmit, kad es pati neesmu ieradusies uz vietas izrādes sagatavošanai. Taču jau pirms šī uzaicinājuma es biju sākusi domāt par projekta ilgtermiņa ilgtspējību. Šis projekts ir darbietilpīgs, un man ir arī citi projekti, bet es vēlos, lai tas notiktu, kad tas ir iespējams. Arī ekoloģiski mana nepārtrauktā ceļošana nav nekas pozitīvs, tādēļ mani aizrāva impulss padomāt, kā tas varētu darboties bez manis. Sadarbība ar vietējo mākslinieci Katrīnu Dūku ir lielisks risinājums. Man galvā ir desmit gadu pieredze, kas bija jāpārraksta epastos, lai to nodotu, jo šis projekts ir eksperiments, kas darbojas, piemērojoties vietai un cilvēkiem, un es ļoti vēlējos nodot šī zināšanas Katrīnai.

Katrīna. Gundega salika mūs kopā uz tikšanos gluži kā aklajā randiņā ar zoom platformas palīdzību, bet Gundegas intuīcija bija ļoti precīza, jo man bija laba sajūta, jau sākot ar pirmo sarunu. Un uzticēšanās, ko tu man, pilnīgai svešiniecei, esi sniegusi sava projekta tālākai attīstīšanai, ir ļoti nozīmīga.

Rozana. Viena no svarīgākajām projekta sastāvdaļām ir rūpes par dalībniekiem, kuri nav aktieri un ir ļoti atšķirīgi. Tā ierasti ir mana loma: es iesaistu viņus šajā procesā, bet arī rūpējos un esmu laba pret viņiem, jo es vēlos, lai viņi to nodod tālāk izrādē. Mēs cenšamies uzturēt atvērtības, iedrošināšanas, atbalsta un labvēlības kultūru.

Kā jūs strādājāt pilsētvidē, tādā, kāda tā Rīgā ir šobrīd?

Katrīna. Rozanas konceptā ir iekļauts tas, ka izrādes ceļš ir atkarīgs no izrādes dalībnieka attiecībām ar pilsētu. Mēs uzsākam ceļu ļoti centrālā vietā, un mēģinājumos kļuva skaidrs, cik nedraudzīga ir pilsētvide. Es vienmēr esmu bijusi kritiska par Rīgas infrastruktūru, bet, ejot grupā ar cilvēku ratiņkrēslā un cilvēku ar kustību traucējumiem, tas kļuva vēl daudz skaidrāk redzams, ka šī pilsēta nav tik draudzīga, kāda tā varētu būt. Mēs iekļaujam izrādē šos nedraudzīgos punktus, lai radītu konfrontāciju un pārdomu provokāciju par citu cilvēku pieredzi pilsētvidē.

Rozana, kādas ir tavas sajūtas, darbojoties attālināti pie projekta Rīgā?

Rozana. Man šis projekts lielā mērā ir saistīts ar spēju atlaist kaut ko dārgu prom no sevis, kas ir viena no projekta pamattēmām, jo arī jebkurš cilvēks, kuru tu satiec, ir jāspēj palaist prom no sevis. Proti, izrāde ir satikšanās, bet arī šķiršanās kopums. Tādēļ spēja palaist vaļā vai paturēt kaut ko vieglā satvērienā dzīvē ir ļoti svarīga. Es esmu piedalījusies šādā piedzīvojumā Rīgas projekta ietvaros. Un es esmu priecīga, ka projekts Rīgā var notikt bez manis. Es ceru, ka kādreiz tur nokļūšu.