Homo Novus 2015

Blogs

Maģiski, sirreāli, šodienīgi. Festivāla 'Homo Novus 2018' apskats

Dita Jonīte, delfi.lv | 20 09 2018 | Apskats

Šā gada festivāla “Homo Novus” notikumi dažādās formās bija veltīti dabas pētīšanai. No vienas puses, dabu saprotot kā telpu, kas ir mums apkārt vēsturiskā griezumā, ietiecoties gan pagātnē, gan nākotnē. Un, no otras, pētot un analizējot to telpu jeb dabu, kas ir mūsos. Viena bez otras, protams, nav iedomājama.

Par “Homo Novus” runājot latviešu valodā, tā fokuss un mērogs tiek definēts kā “jaunā teātra festivāls”. Taču šogad, iespēju robežās mēģinot izsekot teju visām “Homo Novus” aktivitātēm, neminstinoties var teikt, ka tas ir izteikti laikmetīgs(ā) teātra festivāls (kā to burtiski var tulkot no festivāla pieteikuma angļu valodā). Kaut gan arī te būtu iespējama diskusija – vai un cik precīzi mūsdienās mākslā vispār varam definēt kaut kādas robežas “laikmetīgajam”, “teātrim” un “jaunajam”. Un tieši šī nedefinējamība un šķietamā robežu neesamība ir festivāla “Homo Novus” (un laikmetīgās mākslas vispār) šarms. Latvijā ik pa laikam iespējams piedzīvot laikmetīgus(ās) mākslas faktus, notikumus vai procesus, tomēr festivāla formāts piedāvā iespēju to pieredzēt koncentrētā veidā. Turklāt jauna pieredze tiek piedāvāta ne tikai skatītājiem, bet arī iesaistītajiem māksliniekiem, jo daļa festivāla notikumu bija dažādu sadarbības projektu rezultāts.

Vieta

Šogad man patika ne tikai tas, ka (jau ierasti) izrādes notika visdažādākajās vietās/adresēs, bet arī tas, ka tika aptverta ļoti liela Rīgas daļa: sākot ar to, ka festivāla centrs bija Pārdaugavā, un turpinot ar izrādēm tālajā Ķengaragā vai pa ceļam uz Sarkandaugavu vai Bolderāju un Tallinas ielas kvartālā… Ejot uz izrādēm vai, piemēram, meklējot un neatrodot “Terrain Vague” objektus, sastapos ar pārsteigumiem, aiz katra mājas stūra Rīgu ieraugot atkal un atkal citādu. Taču vēl īpašāk es sajutos savā festivāla pirmajā dienā (kas programmā bija jau otrā diena), kad sāku ar dejas izrādēm Smiļģa mājā. Teju simboliski šķita tas, ka festivāls mājvietu bija atradis Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, pārlaicīgi savienojot šķietami nesavienojamo: mūsu teātra modernista Eduarda Smiļģa garu ar laikmetīgā teātra rēbusiem. Turklāt divas no dejas izrādes “Pārtapšanas telpas” daļām notika abpus Ertneres zālei…Ne mazāk daiļrunīgas vietas, kas lika domāt par sevi laikā un telpā, bija “koku lapotnes” festivāla atklāšanas notikumā – Annas Ķirses un Andra Kanlozola “Koku operā” (LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes parkā). Maģiski, mazliet sirreāli un ļoti šodienīgi. Līdzīgas izjūtas raisīja arī Olivera Kristofa Līsa un Viestura Meikšāna operas “Nezināmais nezināmais” norises vieta un telpa koncertzālē “Tu jau zini kur” Tallinas ielas kvartālā. Arī ceļojumā starp Daugavas filiālbibliotēku un Ķengaraga apbūves pagalmiem Endija Fīlda un Kristas Burānes “Noktirnē” daudz bija jādomā gan par cilvēka spēju, gan nespēju atrast savu īsto vietu un laiku: vai labāk paslēpties bibliotēkā starp grāmatām (paradoksālā kārtā mana vieta izrādes laikā bibliotēkā trāpījās tieši līdzās Šekspīra un Čehova darbu plauktam), vai sekot izrādes noteikumiem un iet ārā naksnīgajā pilsētā, kurā tevi burtiski vajā urbānie izklaides biznesa trokšņi (izrādes rajonā nomācoši dominēja lunaparks līdzās tirdzniecības centram “Dole”).

Laiks

Vairākkārt festivāla nedēļā piedzīvoju brīžus, kad šķita – laiks ir apstājies vai arī aizskrējis kaut kur tālu priekšā. Tā austrāliešu horeogrāfa izrādē “Visums”, kas tika izspēlēta Dzelzceļa muzeja lielajā hallē (ar iespēju skatītājiem brīvi izvēlēties skatpunktu vai pārvietoties, bez sēdvietām), tika radīta šķietama ārpus laika un telpas atmosfēra. Tās centrā divi mākslinieki te sinhroni, te sadarbībā un ciešā kinētiskā kontaktā neuzbāzīgi “organizēja” skatītājus tā, lai tie ik pa brītiņam mainītu savu atrašanās vietu (zināmas paralēles ar Krišjāņa Santa un Ērika Ēriksona “Vērpeti”). Bet pavisam laiks šķita apstājies Kates Krolles un Māras Gaņģes “Liekajā sekundē”, kam kā spēles vieta bija izvēlēts lietoto mēbeļu veikals (bijušajā Preses namā).

Šajos veikalos arī nepiepūloties ir viegli panākt mirušas pasaules atmosfēru, jo skaidrs, ka liela daļa mēbeļu kādreiz piederējusi nu jau mirušiem cilvēkiem. Pat ja tikmēr vairāki pulksteņmeistari izrādē mēģina tikt galā ar pavisam “dzīvu” laicīgās pasaules problēmu – “lieko sekundi”. Līdzīgi šermuļus uzdzina Džanmarija Tozati instalācija “Mana sirds ir tukša kā spogulis – Rīgas epizode” bijušajā tekstilfabrikā “Boļševička”, kur vairākās pamestās rūpnīcas telpās bija iekārtotas dzīvojamās “telpas”, it kā pirms kādiem padsmit gadiem cilvēki no tām pēkšņi būtu kaut kur izkūpējuši gaisā, aiz sevis atstājot uz galda pusizdzertu limonādes glāzi vai nepabeigtu mājas darbu uzdevumu burtnīcā. Tikai pašā pēdējā telpā jauna meitene nekustīgi stundām ilgi vēro kādu filmu TV ekrānā… Kur ir pazudusi dzīve un cilvēki? Šausminošākais jau ir tas, ka tādas tukšas, neizmantotas un nesakoptas ēkas ir visur mums apkārt, bet mēs pametam šos graustus (burtiski atkritumu kasti) te pilsētā un attīstām apbūvi arvien tālāk no pilsētas centra…

Ar un bez teksta

Staigājot pa “Boļševičku”, bija jāaptver patiesība, ka arī visa tava pašreizējā dzīve un lietas tev apkārt ātrāk vai vēlāk izrādīsies bezjēdzīgas. Tik tiešu virsrakstu “Esi sveicināta, bezjēdzība – W un draugiem” savai performancei izvēlējies flāmu mākslinieks Benijs Klāsens, taču savas monoizrādes laikā spilgti apliecinot arī to, cik ārkārtīgi liela nozīme mūsu dzīvē ir netaustāmiem fenomeniem, starp kuriem būtiskākie ir empātija un humora izjūta. Viņš daudz runāja (arī dziedāja un spēlēja), bet skatītāji daudz smējās un vairums pilnībā viņam ļāvās. Līdzīgi, tikai skaņu ainavai bez vārdiem, izrādē “Ko saka daba” bija iespējams ļauties, sekojot Mirjamas van Imshūtas “orķestrim”, kurā aktieru ansamblis atdarināja pilsētā saklausītas skaņas.

Multimākslinieki

Laikmetīgajā mākslā ik uz soļa iespējams satikt multimāksliniekus. Tas nozīmē, ka izrāžu vai notikumu veidotāju grupās katrs spēj izpausties dažādās mākslas prakses teritorijās. Šādā rakursā viena no spilgtākajām festivāla māksliniecēm bija itāliete Silvija Kalderoni, kura vienlīdz aktīvi noturēja skatītāju uzmanību gan ar izrādes stāstu, gan enerģisko kustību starp un ap izrādes video un audio komponentēm. Līdzīgi, balansējot starp personīgo un uzveduma izvirzīto ideju, veikli un atraktīvi ar publiku “manipulēja” igauņi Ēro Epners, Marts Kangro un Juhans Ulfsaks iestudējumā “Darbnīca”, kā rezultātā katrs sev varēja uzdot tieši tos jautājumus, kas patlaban mums katram ir vitāli svarīgi, paralēli apzinoties, ka (lietojot izrādes “formulu”) tas, kas vienam rādās kā “6”, otram var būt tikai un vienīgi “9”.

Kas vienu pārliecina kā jēgpilns laikmetīgās mākslas pārdzīvojums, citam var šķist bezjēdzīgs. Katrā ziņā festivāli šādas “šūpoles” piedāvā, arī šogad “Homo Novus” tāds bija, dodot iespēju dziļāk ieskatīties gan savā dabā, gan sev apkārt.

Pievienot komentāru