Homo Novus 2015

Blogs

Māras Gaņģes izrāžu recenzija. Risks palikt nesaredzētam

Toms Čevers | 07 10 2018 | KDi, diena/lv

Septembrī notikušā 14. Starptautiskā Jaunā teātra festivāla Homo Novus ietvaros organizatori jaunajai režisorei Mārai Gaņģei un māksliniecei Katei Krollei devuši iespēju runāt par cilvēku, lietu un laika attiecībām interaktīvā instalācijā Liekā sekunde. Ideja balstīta paradoksālajā kļūdā, ka Zemes rotācijas ātrums nesakrīt ar laika skaitīšanas pamatā esošā atomiskā pulksteņa tikšķiem, jo Zeme tiem netiek līdzi, tāpēc reizi pāris gados pulksteņa laikam tiek pievienota viena sekunde – lieka. Starp citu – vai tiešām tā ir lieka, ja reiz tiek pievienota?

Vakars mēbeļu veikalā

Protams, nav daudz kā sliktāka par došanos uz izrādi ar iepriekšējiem priekšstatiem. Sliktāk būtu, pie tiem turoties, vērtēt izrādē redzēto – sevišķi, ja sevi piesaka jauni mākslinieki, kuru pasaules redzējums un tā konvertācija skatuves valodā līdz šim nav gana pieredzēta. Taču steigas un nepaspēšanas gadsimtā personīgi ļoti ierosinoši šķiet domāt par laiku – kur nu cilvēkam savā īsajā mūžā visu saplānot un izdarīt, ja pat mūžīgā pasaule ir padarīta par iedzinēju, jo, lūk, nevarot uzticēties tās rotācijas pareizumam… Bet īsti ne par to ir šis inscenētais notikums antīko mēbeļu veikalā, kas, bez šaubām, apzināti ieplānots laika zoba krietni apgrauztajā un izgrauztajā Preses nama ēkā Balasta dambī.

Kad esi apsēdies izlozētajā sēdvietā un atlaidies dziļāk mīkstajā zvilnī, galda lampu abažūru izkliedēto gaismas staru apspīdētam, tik viegli ļauties bezrūpīgai garām paskrienošā laika apcerei, pat ja pretim sēž svešinieks. Klusumu pārtrauc pulksteņu tikšķi, čīkstoņa, veikala darbiniekiem pārnēsājot mēbeles – laikmetu liecinieces –, klavieru skaņotāja maigie piesitieni taustiņiem, trīs pulksteņmeistaru instrumentu skrapsti, un ir radīta pateicīga vide dažādām ar laika nozīmi un tā ritēšanu saistītām pārdomām, māksliniecēm šķietami nepretenciozos apstākļos piedāvājot ieraudzīt filosofisko dimensiju. Izrādās, ka laiku var pārdot un nopirkt, samaksājot par mēbelēm, kas izceltas no sava laika, laiku var iedot bez prasīšanas, kad pulksteņmeistars baltajā ķitelī kā norūpējies ārsts sanākušajiem ap roku apliek labākus laikus pieredzējušu rokaspulksteni. Laiku tikpat viegli var arī pazaudēt, pulksteni uzkarinot uz tam paredzētās nagliņas, pirms jāpamet vēsās, skumjās, savu laiku nokalpojušās telpas.

Izdodas piedzīvot sajūtu, ka pieskaries kaut kam par mums lielākam. Varbūt pat tam, ka laiku var pagriezt atpakaļ un… salabot, jo tik noteikti un pārliecināti, pār saviem darbagaldiem pārlīkuši, darbojas pulksteņmeistari. Taču laiks kā pārdomām neizsmeļama metafiziska kategorija ir piedzīvojusi un vēl piedzīvos neskaitāmas interpretācijas, un šai stundu garajai klātbūtnei Preses namā pietrūkst visaptveroša kopsaucēja, lai nolasītu radošās komandas sniegtu savu laika traktējumu. Taču nav noliedzams, ka šai savdabīgajai ekskursijai ir arī informatīva nozīme, netiek neatstāti bešā arī tie, kas nevēlas pieslēgties uzirdinātajiem asociāciju laukiem, – ne vienmēr cilvēkiem no malas ir dota iespēja uz savas ādas piedzīvot stāstiem apvītas celtnes atmosfēru un iekšpagalmā ieraudzīt, piemēram, starp putnu noķēzītiem logiem spītīgi pret debesīm izslējušos koku, kas savu mūžu tā arī nodzīvos, nejauši uzdīdzis un vēlāk tāpat savā nodabā nokaltis. Pa ceļam gan ir daudz tīšu un nejaušu detaļu, kas var novest sāņus no domām par aizsākto lielā mēroga tēmu.

Raksta turpinājumā tiek recenzēta Māras Gaņges izrāde ‘Akla zona” Dirty Deal teatro.
PIlns rakstes šeit

Pievienot komentāru