Uz “Koku operu” festivālā “Sansusī” 2016. gada augustā ierados par vēlu. Nākamajā dienā bija tikai skatītāju valodas un koka platforma mežmalā ar ļodzīgu, bet naksnīgiem viesiem vēlīgu spuldzi virs tās.

Ieraugot “Koku operas” nosaukumu šīgada festivāla Homo Novus afišā, zināju – lai nu ko, bet šo vēlos skatīties. Beidzot klātienē.

Man ļoti patīk vērot, kā Anna Ķirse kļūst par komponisti. Viss līdz šim dzirdētais rāda stipri savdabīgu talantu, kam ir savs sakāmais.
Man ļoti patīk tas, kā strādā Andris Kalnozols. Viņš zina, kā raisīt smieklus, un tikpat labi māk palēnām ietīt skatītāju maigas, nenovēršamas traģikas gaisotnē.
Lūk, mums jau ir komponiste un režisors. Pievienojam scenogrāfus Andri Eglīti un Austri Mailīti, un izrādes autoru saraksts gatavs.

Toreiz pirms “Sansusī” Andris Kalnozols žurnālam “Mūzikas Saule” kā vienu no izrādes tapšanas impulsiem nosauca Francijā un Zviedrijā 18. gadsimta sākumā sarakstītos pētījumus par augu seksualitāti un priecājās par to, ka viss beigsies ar ugunsgrēku – ideāls sižets operai.

Tagad Rīgā likās, ka sižeta nav vispār – ir noteikts stāvoklis, pēc tam nogrieznis ar neuzkrītošu norādi uz attiecībām un noslēgumā atkal stāvoklis, bet jau cits. Koks ir statiska būtne, tāpēc šī ‘stāvokļa’ situācija ir atbilstoša.

“Koku operas” uzbūve ir trīsdaļīga: ievadam neliela, gaisotniska šņākuļošana, pēc tam pirmā epizode ar dobjiem sitaminstrumentiem bez konkrēta skaņas augstuma, otrā epizode ar dziedāšanu un trešā epizode ar dzidriem sitamajiem, kuriem ir relatīvs vai konkrēts skaņas augstums. Uvertīra un trīs minicēlieni. Viens stundas ceturksnis. Maz, tomēr pilnīgi pietiekami, lai rastos pabeigta mākslas darba sajūta. Uzreiz prātā ataust uzraksts, kas senos laikos bija redzams teātra “Skatuve” gaismas-skaņas ložā tieši virs loga uz skatītāju zāli: “To mākslu īsāk taisiet”. To teicis Pēteris Krilovs, un to biežāk vajadzētu ņemt vērā mums visiem.

Pēc tam, kad “Koku operas” pirmā cēliena sitamie ir izrībinājušies un gaismu zibeņi izplaiksnījušies, otrajā cēlienā ir neliela skatuviska darbība. Kora “Latvija” oktāvists Zigmārs Grasis mūzikas ritmā uzkāpj kokā, identificējas ar koku, vokāli kontaktējas ar Radio kora dziedātāju Agati Burkinu kaimiņkokā un Latvijas Nacionālās operas solisti Jūliju Vasiļjevu attālākā kokā (visi trīs vokālisti nepārspējami labi tiek galā ar sarežģītajām vokālajām partijām galēji augstos un zemos reģistros), un galu galā no koka nolaižas, iespējams, jau citā pasaulē mītošs, bet varbūt vienkārši cerības zaudējis ķermenis. Jā, tieši tik primitīvi šo rindu autors uztvēra redzēto un tieši tik pirmatnēja darbība raisa iztēli un rosina vēlmi padomāt – kas tas bija un ko mēs īsti redzējām.

“Koku operā” nav vispār nekādas didaktikas. Te uzreiz nāk prātā cita laikmetīgā opera – Valmieras teātra festivālā redzētā Viestura Meikšāna izrāde “Nezināmais nezināmais”, kas festivālā Homo Novus no Valmieras angāra transponēta uz Rīgas koncertvietu “Tu jau zini kur”. Olivera Kristofera Līta mazpersoniskā mūzika, pāri malām plūstošs verbālas informācijas daudzums, plakātiskie video un irdenā dramaturģija pēc izrādes beigām atstāja vieglu nīgrumu, un vienīgie, kas paliek patiešām labā un spilgtā atmiņā, ir dziedātāji Jolanta Strikaite un Armands Siliņš. Skaidrs, ka ielīst režisora prātā nav iespējams, un arī jūtams, ka Viesturam Meikšānam ir kas būtisks, ko viņš vēlas pateikt un ar ko vēlas dalīties, bet tas paliek viņpus rampas, kurpretim “Koku opera” ar visu savu noslēpumainību un pusvārdiem burtiski atveras pretī skatītājam.

Starp citu, kaut kādā ziņā līdzīga “Koku operai” bija Andra Kalnozola iestudētā “Traktopera” (Valmieras teātra festivāls 2017 un 2018), kurai izcilu mūziku komponēja Toms Auniņš. Rotaļājamies, spēlējamies, līdz attopamies mūžības priekšā, kur mūs neviens neatcerēsies.

Ticams, ka tas ir gaumes un teātra nepieciešamības atšķirību jautājums – vai tu, skatītāj, piederi pie tiem, kas no teātra vēlas saņemt eksaktu informāciju ar konkrētu norādi uz aplūkojamo priekšmetu (“Nezināmais nezināmais”), vai arī vēlies tikt pie refleksiju raisošas informācijas ar metafizisku mājienu uz mūžību (“Koku opera”, “Traktopera”).

Šī īsteksta finālā vēl uzslavēsim ekspresīvos sitējus Elviju Endeli, Guntaru Freibergu un Aleksandru Jalaņecki, diriģentu Artūru Gaili un visus tos, kas producēja un vadīja “Koku operas” pārcelšanos uz skaisti izgaismoto Zeļļu ielas parkstūri.

Druīdu kalendārā, kur noteiktiem gada posmiem atbilst noteikta koka suga (un ko vairums skaidrprātīgo lasītāju droši vien uztvers kā bezgaumīgu šarlatānismu), Anna Ķirse ir kastaņa un Andris Kalnozols – liepa. Kokiem varbūt arī ir pašiem savi stāsti, kamēr mēs izplēnam šo koku pakājē, bet Anna un Andris pilnīgi noteikti ir sadzirdējuši kaut ko vairāk nekā mēs, pārējie, un pratuši šo informāciju padarīt nozīmīgu citiem.