Homo Novus 2015

Blogs

Par Olivera Līsa operas "Nezināmais nezināmais" iestudējumu: Nezināmais par labi zināmo

Lauma Mellēna, nra.lv | 19 10 2018 | Recenzija

Laikmetīgās operas intriģē ne tikai ar izvēlēto tematiku, bet arī ar konceptuālo pieeju, kāda raksturīga mūsdienu skatuves mākslām. Formas eksperimenti atbīdījušies otrajā plānā, un lielāka nozīme tiek piešķirta vēstījumam, kuram arvien biežāk ir sociāls raksturs.

Festivāla Homo Novus vadmotīvs šogad bija: «Par cilvēku dabā, dabu cilvēkā un to, kas paliks pēc cilvēka.» Tā ietvaros tika demonstrētas gan pirms diviem gadiem sacerētā Annas Ķirses un Andra Kalnozola miniopera Koku opera, gan Valmieras festivālā izrādītā Olivera Līsa un Korneliusa Pēdes opera Nezināmais nezināmais Viestura Meikšāna režijā. Festivāls noslēdzās ar dabas skaņu simfoniju vokālā izpildījumā Mirjamas van Imshūtas klausāmizrādē Ko saka daba.

Attālinoties no utilitārisma, arvien populārāks kļūst bezatkritumu dzīvesveids un centieni neattiekties pret dabu patērnieciski. Neatjaunojamo resursu izsīkšana, globālās sasilšanas sekas un tamlīdzīgi procesi, kuri Latvijā pagaidām novērojami salīdzinoši minimāli, taču tas, protams, nenozīmē, ka tie neeksistē, kā varbūt daudziem labpatiktos domāt. Cilvēks arvien biežāk ir spiests izkāpt no sava burbuļa un domāt par globāliem procesiem. Ja pieņemam, ka domāšanas prasme joprojām uzskatāma par homo sapiens raksturīgu pazīmi.

Britu komponista Olivera Līsa opera Nezināmais nezināmais Rīgā tika izrādīta festivāla Sansusī Rīgas mājā Tallinas ielas koncertzālē Tu jau zini kur. Abus nosaukumus vieno ne tikai komatu ignorēšana, bet arī uzkrītoša vēlme uzsvērt savu atšķirību no jebkāda meinstrīma. Tā šķiet simpātiska, kamēr nekļūst pašmērķīga vai mazliet kaitinoši apgaismnieciska. Relatīvi jaunās vai tikko pusmūžu sasniegušās mākslinieku paaudzes jaunrade skatuves mākslās nereti mulsina tieši ar dedzīgo apgaismošanas vēlmi un apskaužamu pārliecību par savu darbu novatorismu kā formas, tā satura aspektā. Koķetējot ar tādiem jēdzieniem kā antropocēns un postantropocēns, opera pretendē sniegt «faktoloģisku, personisku un māksliniecisku komentāru» par acīmredzot cilvēka darbības postošajām sekām attiecībā uz planētas ekosistēmu. Ideja par antropocēnā laikmeta beigām pirms pāris gadiem bija visai populārs temats dažādās publikācijās un spekulācijās par planētas Zeme attīstības scenārijiem. Taču šis jēdziens pastāv vismaz kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām, kad to aktīvi sāka popularizēt Nobela prēmijas ķīmijā ieguvējs Pauls Jozefs Krutzens. Arī ekokritikas virzienam mākslas studijās, sevišķi literatūrā, uz beigām iet jau otrais gadu desmits. Taču tas, protams, neliedz ekokritikas idejas paust performatīvajās mākslās arī šodien, ja vien cauri nevīdētu pārliecība, ka izgudrots vismaz jauns velosipēds, ja ne ritenis vispār. Nezināmais nezināmais drīzāk ir par labi zināmo – ka cilvēce savu planētu padarījusi par miskasti un planēta par to signalizē ar arvien biežākām dabas katastrofām, vēršoties pret urbanizācijas un patērniecības postu. Tam pretnostatīta 21. gadsimta Arkādija – arvien straujāk iznīkstošais dabas skaistums.

Operā par industrializācijas vaininieku padarīts tvaika dzinēja izgudrotājs Džeimss Vats. Viņu atveidojot, solists Armands Siliņš, tāpat arī Vata kundzes lomas tēlotāja Jolanta Strikaite galvā uzmauc dekoratīvas 18. gadsimta parūkas un piepūš pilnu telpu ar dūmiem, eiforiski kaifojot par savu bērnu un tā nozīmi nākotnē melnā humora stilā. Daba šajā iestudējumā redzama tikai apzināti fragmentētos videosižetos, jo Tallinas ielas radošā kvartāla teritorija, kas redzama, atverot angāra durvis, tādējādi paplašinot iestudējuma telpu arī ārpus angāra, piedāvā urbāno ainavu. Interesantākais aspekts ir izrādes un radošā kvartāla pagalma piektdienas vakara realitāšu krustošanās izrādes laikā. Tas vismaz radīja savdabīgu neparedzamības jeb nezināmības iespaidu attiecībā uz fonā notiekošo. Uz ielas smēķējošā kompānija pāri laukumam izskatās izrādes procesā ne mazāk ieinteresēta kā angārā kārtīgās krēslu rindās sēdošā publika. Mūzikā apzināti izmantots atkārtojums, ritmiska monotonija, disonanses, lēcieni un kontrastu estētika, savukārt muzikālo dramaturģiju veido stīgu kvarteta JUNO intermēdijas un rečitējoši dziedājumi apskaņotā Jolantas Strikaites, Armanda Siliņa un LNOB kora mākslinieka Edgara Auniņa izpildījumā. Tika izmantota arī elektronika un skaņu inženierija, kas ir tradicionāla kombinācija laikmetīgajā operā. Iedarbīgs komunikācijas paņēmiens ir solistu tiešā vēršanās pie auditorijas, izmantojot kamerformāta priekšrocības – nelielo attālumu un acu kontakta iespējamību. Videomākslinieks Andris Vētra jeb -8 veidojis kolāžu ar apzināti saraustītu dinamiku. Dabas vitalitātes personifikācija, video ilgstoši rādot dažādu dzīvnieku un kukaiņu pārošanos, atsauces uz Noasa šķirsta stāstu no Bībeles, gaišreģu un šarlatānu brīdinājumus TV šovos, lai arī ironiski traktētus, veidoja nebeidzamu klišeju virknējumu un vēstījuma nepārtrauktu atkārtošanos, kas pamazām iemidzināja gan atvērtību laikmetīgajai mākslai, gan sašķobīja ticību visumā rosinošajam ekooperas žanram, lai arī konkrētā opera ir meistarīgi konstruēts un dažādai iestudējuma estētikai atvērts materiāls. Mantra, kas smadzenēs rezonēja pēc izrādes, bija ambivalentā Zemei piedēvētā pusaudziskā protesta frāze «Fuck you mom, I’m leaving» – performatīvi, provokatīvi un konceptuāli. Taču laikmetā, kad skatuves mākslās valda Patrisa Pavī formulētā iespējamo nozīmju daudzveidība, tām veidojoties skatītāju uztverēs, katra subjektīvās izjūtas pēc izrādes ir vienlīdz vērtīgas.

Pievienot komentāru