Tagad, kad festivāls beidzies, lapas vējš aizpūtis un tūrisma vilcieniņš vairs pa Kuldīgu nebraukā, pilsētā var beidzot satikt… parastos kuldīdzniekus. Jurģa Spulenieka un Kuldīgas kopienas pasūtītāju stāstu pastaiga “Ačgārnā Kuldīga” ir uz palikšanu – ikviens Kuldīgas iedzīvotājs vai viesis var izstaigāt Kuldīgu ar lietotnes “Izi.travel” starpniecību vai paklausīties kuldīdznieku stāstus “Spotify”, neizejot no mājām. Šeit varat izlasīt vienu no kuldīdznieku iesūtītajiem stāstiem – “Parastie kuldīdznieki”.

Nu tā, mēs esam parastie kuldīdznieki. Mēs gan ne visai sen esam Kuldīgā un par to, ka esam “parastie kuldīdznieki”, uzzinājām no ārējiem avotiem. Patiesībā mūsu ierašanās notika rudenī, kad piefiksējām, ka gar mūsu dzīvesvietu regulāri kursē vilcieniņš. Ļoti skaists vilcieniņš, no kura, braucot garām mūsu dzīvesvietai, regulāri skanēja šāds teksts: “Un šeit dzīvo parastie kuldīdznieki!” Un tā vairākas reizes dienā mēs uzzinājām, kas mēs esam.

Tobrīd bija rudens, un skaistais vilcieņš pārsvarā kursēja vairāk uz nedēļas nogales pusi, katru dienu mums vairākkārtīgi apliecinot, ka esam parastie kuldīdznieki, kuri tur dzīvo. Bet tad iestājās ziema un vilcieniņš pazuda. Kaut kā ziema tika pārdzīvota, pārziemota, un iestājās pavasaris ar visiem pavasara darbiem, kas, protams, nav nedz glīti, nedz kādi – parastais kuldīdznieks tad pa savu pagalmu drasē klasiskā latviešu žākļa stājā un drausmīgi skaistā frizūrā, ģīmī un trenūzenēs, stiepdams kaut ko no viena kakta uz otru. Bet pienāca diena, kad uzspīdēja saule, un pēkšņi ielas otrajā pusē atkal tuvojās skaistais vilcieniņš. Bija atklāta sezona un klāt pirmā diena, kad tiks izbraukts šis maršruts un man tiks paziņots, kas es esmu.

Vilcieniņš ir izkrāšņots ar baloniem, un es steidzos pēc sava telefona, lai šo iemūžinātu. Jo neviens citādi man netic, ka tas tieši tā arī notiek un tepat pie manas mājas. Principā, lai iegūtu lietiskos pierādījumus, gadījumā ja kāds apšauba, kas es esmu. Es izvilku telefonu un nofilmēju šo krāšņo braucienu ar visu runāto tekstu. Bet diemžēl kopš tās dienas vilcieniņš vairs gar manu māju nav braucis. Un jau vairs arī nav skaidrs, kas mēs esam.

Bet liekas, ka pieņemšana ir notikusi. Par to liecina kāds cits notikums, kas arī, man šķiet, notika tajā pašā pavasarī. Redziet, šajā apkaimē ir ļoti liela problēma ar kurmjiem, un parastie kuldīdznieki ar tiem nepārtraukti karo. Taču reiz vienā mājā karš tika izcīnīts un uzvarēts. Vienīgi tas, ko parastais kuldīdznieks vēl nenojauta, – ka brīdī, kad izvācas kurmji, ievācas ūdensžurkas. Un šis karš jau bija daudz nopietnāks.

Un te seko stāsts no otra gala: parastais kuldīdznieks iet savās pusšvicenēs, staipa mantas no viena kakta uz otru, un pēksņi pie žoga pienāk kāda seja, kas ar ļoti sakautrējušos skatienu mēģina tā kā pieaaicināt, tā kā koķetēt. Nevar saprast, vai te kaut kāds vakars notiks, randiņš būs vai kas. Parastais kuldīdznieks pienāk pie žoga klāt otram parastajam kuldīdzniekam, un tur pretī teksts apmēram tāds – man jums ir ļoti nepiedienīgs jautājums. Uz ko es nodomāju – nu tā, kas man vakarā šodien ir? Esmu brīvs vai neesmu brīvs? Un seko jautājums – vai jums ir suņu kakas? Šādu jautājumu, protams, es nebiju gaidījis, un uz šādu pavērsienu iestājās mulsums.

Nevarēju saprast – vai mani nes cauri, vai kaut kur ir atstāta suņa kaka un tūlīt sekos lamāšanās, ka varētu tomēr savākt aiz sevis. Bet izrādās – nē. Turpinās stāsts par to, ka esot pilnīgs izmisums – kurmji ir uzvarēti, bet žurkas ir iekšā, un esot lasīts kādā neparasto kuldīdznieku grāmatā, ka žurkām riebjas suņi un it īpaši suņu ekskrementi. Tos vajagot salikt alās un tā viņas varot uzvarēt.

Tālāk sekoja materiāla savākšana, tālāk nodošana – gadrīz narkodīleru cienīgs gājiens, jo tajā brīdī, kad ekskrementi tika savākti, kontaktu jau nekādu nebija – tikai adrese. Līdz ar to iznāca kā kriminālnoziedzniekam vai huligānam nolikt pie svešas mājas maisiņu ar suņa sūdiem, pie sevis nodomājot – bet ja nu nes cauri vai šī nav īstā mājā? Sanāk, kaimiņos uzradies vandālis, kurš atstāj suņu sūdus pie žogiem. Uzmanieties! Bet viss beidzās labi – pēc tam bija cits maisiņš, šoreiz pie suņu sūdu īpašnieka žoga ar konfekšu kasti iekšā. Tātad valūta noritēja un, kā vēsta leģenda, cīņa ar ūdenšzurkām tika uzvarēta, pateicoties ar suņu kakām.

Nu, tā dzīvo parastais kuldīdznieks.