Nu jau daudzus gadus septembra sākums Rīgā no cilvēkiem, kurus interesē šodienas māksla, prasa zināmu varonību.

Ir jāspēj neiespējamais – jābūt vairākās vietās vienlaicīgi, līdz sekundes simtdaļai jākontrolē pārvietošanās ātrums un koordinācija, vai arī jāpieņem sāpīgi lēmumi par to, ka visu paspēt nevar un kaut kas jāupurē, jo ir faktiski neiespējami sadalīt savu laiku un uzmanību starp gada nozīmīgākajiem notikumiem, kuri tepat, uz mūsu gadsimtiem vecā bruģa, ieraksta Latvijas vārdu pasaules laikmetīgās mākslas kontekstā. Homo Novus, Baltic Sea Docs un Survival Kit programmu pārklāšanās spēj radīt izmisumu un nolemtības sajūtu. Paspēt uz visu var tikai ar maģiskām superspējām vai atvaļinājumu apveltītie, pārējiem atliek samierināties ar mazumiņu un pieredzes fragmentāciju. Tomēr pati sajūta, ka pilsēta šajā laika posmā dzīvo ļoti daudzveidīgu, metropoles cienīgu kultūras dzīvi, ir priecīga.

Šogad mana stratēģija bija sadalīt festivālu pieredzi pa dienām. Un samierināties tikai ar to, ko dienas laikā iespējams piedzīvot. Tāpēc šis raksts ietvers 5. septembri, kuru veltīju Homo Novus programmai, un divas no 6. septembra Baltic Sea Doc programmas filmām ārpus Rīgas, kas tomēr savienojas kopīgā stāstā par ikdienas varoņu dzīvēm un mākslas attiecībām. Abas šīs dienas man atkal un atkal bija sev jāuzdod jautājums par to, ar ko tad galu galā jānodarbojas māksliniekam 21. gadsimtā, kas, lai kā mums negribētos, tomēr uzņem ātrumu, dodoties pretī… jā, kam tad mēs krītam pretī?

Ceturtdienā, 5. septembrī, ap vienpadsmitiem no rīta Berga bazārā apmēram stundu vēroju, kā pulciņš iejūtīgu un gudru ļaužu pārraksta latviešu pirmās filozofes, doktores Mildas Palēvičas dienasgrāmatas. Tā bija Monreālas starpdisciplinārā mākslinieku kolektīva PME-ART izrāde Piedzīvojumus var atrast it visā, même dans le courage. Latvijā to īstenoja vienpadsmit dažādi ar mākslu un kultūru saistīti profesionāļi, kuri katru dienu kā viduslaiku skriptorijā no rīta līdz vakaram ar roku pārrakstīja mūsu akadēmiskās estētikas aizsācējas dzīvi, savienojot viņas laiku ar šodienu, izceļot nezināmo, iekrāsojot tikai uzmanīgā lasījumā saprotamo, ieraugot iepriekš noklusēto, aizliegto vai vienkārši neatpazīto. Iejūtīgi un vērīgi vienpadsmit acu pāri bija pievērsti sievietei – domātājai, kura 60 gadus, oficiāli profesionāli neatzīta, pierakstīja savu ikdienas realitāti.

Savukārt mana uzmanība bija pievērsta tam, kā reālajā laikā notiek Palevičas dzīves interpretācija – dzīva, silta, rūpīga, maiga, jautra un jocīga. Mans skatiens un jūtas cieši savijās, vērojot to, ko nozīmē pārrakstīt pagājušā gadsimta pieredzi 21. gadsimta teātra estētikā – skatuves nav, ir vien galds, pie kura sēž cilvēki, raksta, komentē, sarunājas, smejas, kad pārrakstītais vai uzzīmētais pabeigts, nolasa to skaļi un parāda pārējiem, atšķir grāmatu, izvēlas nākamo fragmentu un viss sākas no gala.

N e s t e i d z o t i e s.

Atšķirībā no pasaulslavenās teātra kompānijas Gob Squad filmizrādes Super Night Shot, kuru skatos šīs pašas dienas vakarā, skriptorija māksliniekiem nebija nekas jāpaspēj. Viņu uzdevums bija veselu nedēļu vienkārši rakstīt. Arī rezultāts – pārrakstītā lasījumi – iezīmē tikai noteikta procesa beigas, nevis vēlamu un noteiktu sasniegumu, rezultātu.
Šķiet šajā nošķīrumā arī meklējama lielākā atšķirība, kura raksturo ne tikai divas dažādas mākslinieciskās izvēles, bet arī laiku, kurā abi mākslas darbi tapuši.
Pirms 20 gadiem izdomātajā filmizrādē Super Night Shot mākslinieki burtiski

ieskrienieskrienieskrienieskrienieskrienieskrienieskrienieskrienieskrienieskrienieskrienieskrienieskrien

jaunajā tūkstošgadē un tās pilsētu dzīvē. Vienas stundas laikā viņi rada krāšņu, 20. gadsimta kinomākslas atsaucēs un ikdienas savijumā balstītu dokumentu par cilvēku ikdienas drosmi un cerību satikt maigumu. Tomēr šis dokuments tiek pārvērsts nepārprotamā mākslas produktā, kuru var patērēt visi, kas atnākuši uz tā noskatīšanos izrādes beigās. Filmizrādes Super Night Shot pirmais dublis notika 2003. gadā Berlīnē, un kopš tā laika tā ir piedzīvojusi simtiem dažādas variācijas visā pasaulē! Kurš autors vēl spētu lepoties ar tik unikālu pilnmetrāžas dokumentāro darbu filmogrāfiju?
Savukārt grāmatas pārrakstītāji velta savu nedēļu ilgo darbu jautājumam, ko šodien nozīmē mākslinieku dzīvju ilgtspēja, un komentē savu dalību izrādē kā unikālu iespēju būt radošam un apmaksātam bez prasības pēc rezultāta pārsteidzoša produkta formā.

Tātad stāsts ir par to, ko meklē teātra un kino mākslinieki, kas viņiem pietrūkst,

ko viņi cenšas atrast cilvēkos, kuru dzīves interpretē, un ko skatītājos – kādu pieredzi viņiem piedāvā, lai pēc izrādes satiekoties, justu neredzamas, bet nepārprotamas kopības saites? Jo, beigu beigās, teātra un kino māksla joprojām ir par kopīgu (skatīšanās?) pieredzi un to, kā tā spēj ietekmēt realitāti, kura mēdz būt neprognozējama un haotiska. Tieši tā, kā veidojas šis teksts.

Vēl joprojām ir 5. septembra priekšpusdiena, Berga bazārs un nedēļu garā izrāde Piedzīvojumus var atrast it visā, même dans le courage, kuras nosaukuma franciskā daļa mainās atkarībā no vietas, kurā izrāde notiek. Rīgā piedzīvojumus var atrast it visā, pat drosmē, bet izrādes iepriekšējās divās versijās piedzīvojumi tika atrasti arī atkārtojumā un melanholijā.

Man šķiet, ka drosme patiešām precīzi raksturo ne tikai Mildas Palēvičas dzīvi, bet arī pašu festivālu Homo Novus. Kopš sākumiem 1995. gadā tas nepaguris aicina skatītājus un māksliniekus būt radikāliem – tā teikt, „nemīzt”, izvēloties sarunas tēmas, formu, laiku un vietu. Man tas ir ļoti svarīgi. Jo, vērojot mūsu ikdienu, kurā liela sabiedrības daļa baidās pastāvēt par savām idejām, kur vadībā esoši cilvēki gļēvi izvairās no grūtu lēmumu pieņemšanas, kur ļaudis klusē par netaisnību, – notikums, kurā praktizēt personisko drosmi, ir nenovērtējams.

Drosmes izpausmes, protams, ir atšķirīgas – drosme uzrunāt svešinieku, drosme sarunāties ar sev tuvu cilvēku, drosme izlemt piedalīties piedzīvojumā, drosme izlemt izkāpt no mākslas ražošanas attiecībām un drosme radīt mākslas darbu pat tad, ja tas ir aizliegts, kā redzams Baltic Sea Docs programmā iekļautajā Siseles Morelas Dargis filmā Balomānija / Balomania. Filmas centrā ir trūcīgi Brazīlijas vīrieši, kuru aizraušanās – veidot un laist debesīs milzīgus krāšņus zīdpapīra gaisa balonus – ir nelegāla un sodāma. Tomēr filmas varoņi riskē, lai savām vienmuļajām dzīvēm piešķirtu jēgu, kas nav atrodama nekur citur, kā vien drosmē radīt kaut ko skaistu, gaistošu un brīvu.

Viens no varoņiem filmas laikā saka – konformista sapņi ir trako realitāte, un jāsaka, tieši pēc tās – trako realitātes – izskatās izrādes Super Night Shot sākums, kad skatītāji, sapulcējušies pie Splendid Palace ieejas ar brīnumsvecītēm un serpentīniem, skaļi gavilējot sveic filmas grupu, kas apakšveļā un kamerām rokā filmē pēdējos kadrus – tajos nu jau arī visi izrādes skatītāji kļūst par dalībniekiem filmā, kuru tūlīt skatīsies.

Spēja izmainīt skatītāja lomu no vērotāja uz dalībnieku, iziešana pilsētas ielās, lai tur atrastu sava mākslas darba līdzradītājus, spēles ar laiku un kultūrcitātiem, skatuves nomaiņa pret citu telpu (šajā gadījumā kinoteātri) un drosme ar savu darbu iekustināt svarīgas realitātes izmaiņas, ir tie kritēriji, kas ļauj uz šo darbu lūkoties kā 21. gadsimta sākuma laikmetīgā teātra etalonu.

Un, kamēr kaut kur slepenībā Brazīlijā skarbi vīri uzmanīgi līmē kopā zīdpapīra kvadrātiņus, Gob Squad četri aktieri, sinhronizējuši savus rokas pulksteņus un kameras, stundu pirms izrādes seansa dodas Rīgas centra ielās. Viņi grib noskaidrot, ko reāllaikā uzņemtas filmas galvenais varonis varētu izdarīt pilsētas un tās iedzīvotāju labā, kādu varoņdarbu viņš varētu veikt. Rīgā satiktie ļaudis piedāvāto palīdzību uztver atturīgi, nekas te nav vajadzīgs – ja nu vienīgi palīdzēt izgrūst mašīnu, kuru stāvvietā pārāk cieši ieskāvušas citas, vai palīdzēt pastumt bērnu ratiņus. Vai tad tie ir varoņa cienīgi darbi?
Tomēr izrādei ir jānotiek par spīti apstākļiem, dokumentālā filma ir jāuzņem un pēdējais inscenētais romantiskā kino kadrs jānofilmē. Tāpēc apstāties nedrīkst. Un mākslinieki dara visu iespējamo, lai iedrošinātu Rīgas iedzīvotājus un viesus piedalīties filmas līdzradīšanas procesā. Tūristi izrādās drosmīgāki – filmas nobeiguma skūpstu galvenajam varonim zaķa maskā tovakar gatavs sniegt bēru ceremoniju režisors no Vācijas, kurš stundu pirms savas kinodebijas stāvēja uz ielas stūra, domājot par bāru, kur doties iedzert alu. Savukārt mēs jau pēc tam, kad skūpsts bija noticis, uz kino ekrāna vērojām patiesi dokumentālu lēmuma pieņemšanas procesu un emocijas, kas to pavadīja. Kad izrādes / seansa beigās skatītāji cēlās kājās, lai sveiktu radošo grupu, vislielākās ovācijas sagaidīja tieši apmulsušo bēru ceremoniju režisoru, kurš, pateicoties savai drosmei, alus bāra vietā bija nokļuvis pasaulslavenu mākslinieku mākslas darbā.

Bet ko gan šāda situācija, kurā drosmei tiek uzgavilēts no ērtajiem kinoteātra samta krēsliem, stāsta par mums pašiem? Un vai mākslas darbs, kas savas pastāvēšanas divdesmit gados ir noslīpēts līdz sekundes simtdaļai, joprojām pats atrodas drosmes zonā?

Pirms šīs izrādes piedzīvoju vēl vienu. Tās nosaukums Pastāsti tētim, izrāde notiek pagalmiņā blakus skriptorijam, kurā tiek pārrakstīta Mildas Palēvičas dzīve. Festivāla mājas lapā pie izrādes apraksta ir šāds teksts: “Sveiks! Aicinu tevi nākt un izstāstīt man visu, ko tu būtu gribējis pateikt savam tēvam, bet kaut kādu iemeslu dēļ neesi viņam pateicis. Es paklausīšos. Es runāju tikai angliski, bet tu vari runāt valodā, kurā tev ir ērtāk izteikties. Viss, ko tu man stāstīsi, paliks tikai starp mums. Gaidīšu! Bušs Hārtshorns”.

Kad apsēžos pretī sirmajam vīram, nojaušu, ka viņš pārsvarā klusēs, bet es, visticamāk, raudāšu. To zinu, jo divas no skriptorija aktrisēm pa vidu savai izrādei nokļuva arī šajā, un es vēroju viņu atgriešanos no sarunas ar tēti – slapji vaigi, trīcošas rokas.

– Man tagad jārunā?
– Jā, saki visu, ko vēlies, šis notikums ir par tevi! Tu esi galvenā varone.
Un tad es runāju, un viņš klausās, un tad vienā brīdī mana roka stiepjas pēc salvešu kastītes, kas gādīgi nolikta uz galdiņa starp mums, un es slauku asaras un turpinu runāt, un ir sajūta, ka tētis mani dzird.
– Vai tu esi to stāstījusi savam terapeitam? – izrādes beigās jautā Bušs.
– Nē, bija bail, – atbildu es, un mēs apskaujamies.

Neprasiet man, kāpēc šo satikšanos var saukt par izrādi. Varbūt pietiek ar to, ka tā to definē festivāla kuratore Santa Remere, bet varbūt tāpēc, ka autors Bušs Hārtshorns ir radījis telpu un laiku, kurā ar savu klātbūtni atraisa dziļi paslēptas cilvēka emocijas, iztēli un drosmi. Līdzīgi kā Maka Gogoladze filmā Kopš es sevi atceros / Ever Since I Knew Myself, kurā sarunājas ar savu mammu par bērnības traumatisko pieredzi, apgūstot mūziku. Viņa dokumentē ne tikai savas un mammas attiecības, bet arī mākslas skolu nodarbību ainas, kurās bērni tiek pakļauti sāpīgai pieredzei. Skatoties filmu, mēģinu saprast, kāpēc pieaugušie audzināšanas nolūkos joprojām izmanto mākslu kā moku rīku.

Deju skolotājs skaļi un dusmīgi skaidro bērniem – lai viņi kaut ko savā dzīvē sasniegtu, ir jāatsakās no baudas un prieka.

Un režisores mamma viņam piekrīt – “tērauds rūdās ugunī”, viņa saka. “Bet es esmu cilvēks!” – iebilst meita.
Pēc kāda laika mamma ekrānā raud. Kad skatītāji pēc seansa režisorei jautā, kāpēc viņa nav mammu apskāvusi, Maka atbild – mamma viņas klātbūtnē raudājusi pirmo reizi mūžā, un meita īsti nav zinājusi, kā reaģēt. Tomēr pati filma ir izmainījusi viņu attiecības, dusmas tajās ir norimušas, iestājies miers. Tas nebūtu bijis iespējams bez Makas drosmes uzaicināt mammu uz sarunu un mammas drosmes sarunai piekrist.

Lūk, nekur tālāk par to, ka māksla ir telpa drosmīgām sarunām, neesmu tikusi. Un es esmu pateicīga gan Homo Novus, gan Baltic Sea Docs programmu veidotājiem par katru no dzīves varoņiem, ko izdevās satikt šajās divās dienās.