Lūkojos uz savas pilsētas siluetu. Tālumā ir Mežaparks, kur zīmju valodā tiek mēģināta Oda prie­kam. Mazliet tuvāk ir skaistākais kinoteātris, kur drīz skatītāji pul­cēsies, lai iepazītos ar šīs pilsētas varoņiem. Pa labi ir Avotu iela, kur tiek intervēts katrs interesantais cilvēks, tas ir, ik­katrs cilvēks. Vēl vairāk pa labi pie Daugavas ir Ķengaraga promenāde, kuras malā ir daudzdzī­vokļu mājas ar pasakaini izgreznotiem balko­niem. Kaut kur dziļāk pilsētā, Marijas ielā, bijušā veikala Bergs telpās sēž Jaunais cilvēks. Ar tādu skatu no viesnīcas Island Hotel terases man sākās svētki desmit dienu garumā.

Šogad jau divdesmito reizi noritēja festivāls, kura nosaukumā ir minēts nevis teātris, bet cil­vēks. Arī starptautiskā teātra festivāla Homo No­vus apmeklēšana pierāda, ka par svarīgu uzskata ne vien mākslu tās pašvērtībā, bet galvenokārt cilvēku un vidi ap viņu. Tādēļ vēlos palūkoties uz augusta un septembra mijā noritējušo festivālu kā uz jaunu cilvēku (kas gan ir vecāks par mani), ieskatīties viņā kā Doriana Greja spogulī, uz ko aicina šāgada festivāla kuratores Santa Remere un Beka Bergere, un padomāt par to, kā šis cil­vēks spoguļojas skatuves mākslā.

MANA MĪĻĀKĀ RĪGA
Ejot mājās no izrādes, biju pierakstījusi ārprātīgi banāli, ka šī ir mīļākā pilsēta, kurā man kā jau­nam cilvēkam būt. Atklāsmes mirklis nāca, ie­dvesmojoties no apvienības Grāfienes, kas veido­ja šāgada festivāla scenogrāfiju un norises vietās izvietoja uzrakstu «Šī ir mana mīļākā diena». Tas savā performatīvajā vienkāršībā aicināja pama­nīt visu, kas man ir mīļš. Un šķiet, ka iedvesmoja skatītājus un dalībniekus, kā arī tos, kas iepriekš vēl nebija pamanījuši Jauno cilvēku tepat blakus, palūkoties uz dzīves norisēm ar vieglu smaidu.

Pilnu recenziju lasiet “Teātra Vēstnesī”!