Kopienas projekts “Ačgārnā Kuldīga” ir “DemArt” Starptautiskā Kopienas pasūtītas mākslas institūta dalībnieču – Ievas Štro, Elīnas Beitikas, Vendijas Bakanauskaites – pasūtīts skatuves darbs, kas tapis sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu. Gan projekta kuratores, gan režisors un idejas autors – Jurģis Spulenieks – ir kuldīdznieki. Kā pamatkritēriju izvirzot dzīvesprieka tēmu, viņu sadarbības rezultātā radusies pastaigu izrāde, ko papildina animatora Dzintara Krūmiņa un Kuldīgas jauniešu kopīgi veidota animācijas filma.

Šī gada “Homo Novus” festivāla ietvaros 31. augustā tiks atklāts pastaigas audiogids, kas gan vietējiem, gan Kuldīgas viesiem būs pieejams arī pēc festivāla beigām, bet 3. septembrī interesentiem būs iespēja pieredzēt pastaigu kuratoru vadītā ekskursijā. Ar Kuldīgā uzaugušo un šobrīd dzīvojošo kuratori Ievu Štro, kas ikdienā nodarbojas ar pasākumu organizēšanu, un režisoru Jurģi Spulenieku, kas bērnības un vidusskolas gadus pavadījis Kuldīgā, par kopienas iesaisti projekta tapšanā un gaidāmo “Homo Novus” festivāla ietvaros sarunājas Ketija Jurčenko.

Ketija: Kādēļ tieši šāds nosaukums – “Ačgārnā Kuldīga”?

Jurģis: Neskatoties uz to, ka varbūt ārēji Kuldīga liekas kā tāda glancēta pastkarte, tā dzīvošana reizēm ir ar pilnīgi citu smeķi. Tajā pilsētā, ja paskatās vecpilsētu, mājām nav gandrīz neviena taisna leņķa. Kaut kāda zināma nepareizība, bet tā nepareizība ir absolūti pozitīvā ziņā. Tās ačgārnības, protams, veidojušās arī no pieraduma – kā cilvēki mēdz saukt vietas un lietas, piemēram, manas paaudzes cilvēki vēl atceras tādas vietas kā “Kosmoss” vai “Progress” [red.: kādreizējie Kuldīgas veikali]. Aizvien vairāk par to domājot, sāku saskatīt šīs ačgārnības. Piemēram, ka, manuprāt, Kuldīga ir vienīgā vieta Latvijā, kurā kultūras centrs atrodas lielveikalā. Kuldīgā visi zina, ka mēbeles ir jāiet pirkt uz “Talsu gaļu”. Nonācu pie domas, ka mums ir ļoti daudz foršu un inčīgu stāstu, kurus vajadzētu apkopot.
Šeku, reku – vienu pēc otra mēs apkopojām aptuveni simts stāstus. Ar grūtībām arī varēšu padalīties, jo kuldīdznieks nav viegli salaužams ledus, īpaši, ja jāpierunā dalīties. Parasti tā atbilde ir tāda: “Kur Tu šito rādīsi? Kaut kur citur rādīsi? Jā, tad es iedošu to stāstu. Tepat uz vietas? Nē, nē, nē, nē… Tad es nepiedalos.”

Ketija: Ieva, vai Tu pirms darba pie šī projekta arī biji pamanījusi kādas Kuldīgas ačgārnības?

Ieva: Jā, man šķiet, ka tas ir forši, ka dzīvē ir šādas ačgārnības. Viss tas, kas ir nepareizi īstenībā ir neperfekti perfekts. Man šķiet, tā ir tā īstenības piegarša šajā stāstu vākšanā. Kā Jurģis stāstīja – izkāpšana no UNESCO klišejiskā rāmja, ļaujot ieraudzīt dzīvi un īstumu pilsētā. Varbūt nebiju pamanījusi tik sīkas detaļas, bet es Kuldīgu pieņemu kā tādu dzīvu organismu ar visām savām pozitīvajām ačgārnībām.

Jurģis: Mums pat skatu tornis ir šķībs!

Ieva: Jā! Un kā cilvēkiem patīk – brauc un stāv rindās! Man šķiet, ka visi noilgojušies pēc tā īstuma.

Ketija: Ja runājam par īstumu, Jurģi, Tu jau iezīmēji grūtības, kas radās stāstu vākšanas laikā. Varbūt vari padalīties ar šo procesu?

Jurģis: Mums bija pirmie uzsaukumi, kurus sūtījām dažādām Kuldīgas kopienām – senjoriem, skolotājiem, jauniešiem. Jāsaka, ka pirmajos uzsaucienos ievācām vairākus stāstus, bet tās bija tādas mazas miniatūras, tādēļ sapratām, ka stratēģija jāmaina un jādodas pie pašiem cilvēkiem. Devāmies uz kopienām, aprunājāmies, ievācām stāstus. Tos izfiltrējot, sapratām, ka dosimies pie cilvēkiem pa tiešo un intervēsim viņus. Tādēļ man šķiet forši, ka audiogidā varēs dzirdēt ļoti daudz un dažādas balsis. Protams, apzinoties to, ka ne visus stāstus cilvēki vēlas atklāt un uzticēt, mēs devām iespēju tos iesūtīt anonīmi. Stāsti tiek tulkoti angļu valodā, tā kā tie būs pieejami arī ārzemniekiem. Viena no skolām šo tēmu aizņēmās skolas kalendāram. Es domāju, ka tas ir forši, jo tas pārvēršas par tādu kā kustību, nevis vienu pasākumu. Faktiski tā kopienas iesaiste ir aizgājusi gandrīz starptautiski. Pieslēdzās arī bijusī kuldīdzniece, horeogrāfe, kas šobrīd dzīvo Kalifornijā [red.: Gunta Liepiņa-Miller]. Ar saviem Kalifornijas studentiem viņa mums veido “TikTok” deju, izmantojot mūziku, kas radīta animācijas filmai [red.: mūzika radīta, izmantojot mākslīgo intelektu]. Man ir milzīgs prieks, ka šis darbs vēl nav iznācis, bet tā dzīvesprieks pāriet pāri robežām un okeāniem.

Ieva: Tā tēma ir tik pozitīva un forša, ka tas pozitīvisms izplešas. Manuprāt, tas dzīvesprieks mūsdienās pietrūkst visiem.

Jurģis: Jā, es piekrītu. Un prieki mēdz būt ļoti dažādi – tādēļ arī stāsti ir ļoti dažādi. Galvenais nosacījums bija – ja tie rada prieku pašam stāstītājam, tad tur noteikti būs kāds foršs āķis vai atslēga.

Ketija: Šķiet, ka šis dzīvesprieks ir lipīgs. Klausoties jūsu abu stāstītajā, nevaru beigt smaidīt. Cik noprotu, tad tieši dzīvesprieks bija viens no mākslas darba atlases kritērijiem, ko izvirzīja kuratores. Kas vēl bija tas, ko Jums bija svarīgi ņemt vērā?

Ieva: Mums bija apmācības Budapeštā, kur arī citu valstu kopienas mākslas pasūtītāji no Budapeštas, Polijas, Amerikas dalījās savā pieredzē. Mums bija brīnišķīga iespēja izvēlēties kritērijus mākslinieku open call [Red.: atvērtajam konkursam]. Vēlējāmies ar šī projekta finansējumu iedot pēc iespējas vairāk prieka un kultūras devas cilvēkiem, tādēļ dzīvesprieks bija galvenais atlases kritērijs. Pārējie punkti iekļāva arī līdzšinējo pieredzi mākslas projektos.

Jurģis: Papildinot varu teikt, ka šī projekta metodikas kontekstā mani pozitīvi pārliecināja šīs vasaras “Demokrātijas festivāls” Kuldīgā, kur open call mākslinieki atkārtoti prezentēja savas idejas. Mans secinājums bija, ka tās visas vajadzētu īstenot, jo tās ir kā milzīga prieka bumba. Tas īstenībā arī parāda to, cik grūts darbs bija kuratorēm, izvērtējot visus pieteikumus.

Ieva: Pieteikumu bija ļoti daudz [red.: konkursam atsaucās gandrīz 30 autori]. Katram bija arī video, citiem bija prezentācijas, vizuālie materiāli. Mums bija no kā izvēlēties. Divas dienas pie tā ļoti cītīgi strādājām, veidojām tabulu ar kritērijiem.

Ketija: Uzdevums izklausās ļoti atbildīgs – trīs cilvēkiem būtībā jāpārstāv Kuldīgas kopienas intereses. Vārds “kopiena” mūsu sarunā izskanējis jau diezgan daudz. Kā jūs to definējāt tieši šī projekta ietvaros?

Ieva: Kopienas var iedalīt dažādi – pēc vecuma, konkrētas vietas… Mūsu projektā tika piesaistīts Kuldīgas novada Bērnu un jauniešu centrs. Svarīgi bija, lai mākslinieki paši var izvēlēties tās kopienas, ar kurām strādās un kuras iespējams iesaistīt. Konsultējāmies arī ar kultūras namu. Projekts bija par to, kā iedzīvotāji, kas ikdienā tik daudz nestrādā kultūras jomā, redz to, kas pietrūkst tai Kuldīgai.

Jurģis: Es kopienas definēju kā daļu no sabiedrības ar vai nu kopīgu interešu loku vai citu sasaistošu elementu. Tas īstenībā bija iemesls, kādēļ pieteicos projektam. Mani uzrunāja ideja par to, ka paši vietējie ir tie, kas ir kuratori. Paši vietējie piešķir darbam nozīmību. Man bija svarīga pēc iespējas plašāka kopienas iesaiste.
Tāds pirmais līmenis kopienas iesaistei bija stāstu vākšana no senjoriem, jauniešiem, bērniem, dažādu profesiju pārstāvjiem. Nākamais kopienas iesaistes līmenis bija animācijas meistarklase bērniem, iedodot praktisku ietvaru, kurā viņi var turpināt attīstīt un radīt. Bērnu iesūtītie stāsti jau bija fantastiski. Taisot multenīti, mēs atspērāmies uz vienu ačgārno stāstu par to, kāpēc Kuldīgā ir tik daudz frizētavu, ja kuldīdznieki nav mataināki kā citi cilvēki. Protams, ja bērns uzdod šādu jautājumu, arī man šāds jautājums rodas. Dzintara Krūmiņa iesaistē viņi paši taisīja tēlus, domāja sižetu. Pirmizrāde vēl tikai būs, bet varu pateikt priekšā, ka filmiņa būs riktīgi, riktīgi krāšņa! Ļoti forša sanākusi. Vēl nākamā kopienas iesaiste notiek brīdī, kad iesaistās citas kopienas, kuras pavisam nebiju iedomājies, piemēram, skola nodomā – šis ir riktīgi cool, šajā tēmā varam taisīt kalendāru. Jau pieminētais Amerikas stāsts, kur tiek gatavota “TikTok” deja, kurai vēl būs iespēja izplesties. Protams, arī tas, ka pašvaldībai tiek nodots audiogids ar stāstiem un šī multenīte, par ko būs iespējams priecāties jebkuram viesim. Šie stāsti būs izlikti platformās, kurās tos varēs klausīties arī attālināti, ja nu kāds dīvainu apsvērumu dēļ ne mūžam netiek uz Kuldīgu. Tas smeķis protams ir atbraukt uz Kuldīgu un paklausīties – kādēļ tieši šāds lokāls stāsts ir radies.

Ketija: Varbūt vari pastāstīt vairāk par tehnisko izpildījumu? Kā izpaužas šī pastaiga kopā ar audiogidu un animāciju?

Jurģis: Stāsti ir izvietoti lietotnē “izi.TRAVEL”. Ir iespējams iet pa punktiem un konkrētā punktā noklausīties šo stāstu, kas, manuprāt, ir interesantākais veids, bet var atrast arī foršāko un piemērotāku pleķīti vai soliņu Kuldīgā, kur piesēst un noklausīties stāstu. Arī kādam sadrūmušam rīdziniekam, kuram kavējas tramvajs, iespējams uzmundrināt sevi ar kādu interesantu stāstu.
Runājot par 31. augusta un 3. septembra performanci, pastaigas maršruts ieplānots arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ar pieejamības eksperti izgājām maršrutu un diezgan ātri sapratām, ka sākotnēji iecerētais maršruts atkrīt. Kuldīgas vecpilsētai ir četru veidu bruģi, kuri ir ļoti skaisti, bet nav pārdomātākais risinājums pieejamības ziņā. Līdz ar to pastaiga sāksies rātsnama laukumā pie strūklakas [red.: Baznīcas iela 5], tālāk dosimies pa Liepājas ielu, gar pilsētas laukumu. Pastaiga beigsies Kuldīgas kultūras centrā, kas ir super ačgārna vieta, jo tas atrodas jau pieminētajā lielveikalā. Tur visi noskatīsimies animācijas filmiņu. Tai ir sarakstīta ļoti lipīga mūzika. Vairāk priekšā neteikšu, būs jāredz uz vietas.

Ketija: Kādēļ tieši kopienas pasūtīta māksla ir tik svarīga? Galu galā ir arī pieredzējuši kuratori, valsts institūcijas, kas ar to nodarbojas.

Ieva: Mums ar pārējām meitenēm bija iekšēja sajūta, ka mēs kā kuldīdznieces zinām, ko mēs gribam radīt savai pilsētai. Mēs zinām, kas te notiek, kas pietrūkst, kas vajadzīgs. Laikmetīgās mākslas virziens ir tik radošs un plašaptverošs, ka tā bija lieliska platforma, kurā mums iedzīvotājiem sniegt iespēju jaunradei. Šis pats process ir ļoti interesants, ka kopiena pasūta pati sev. Tas ir kolosāli! Nevis kāds cilvēks no malas iedomājas, ka viņš zina, kas mums ir vislabāk. Ne vienmēr tā tas ir. Kopienas projekts ir brīnišķīgs, jo tā ir koprade – paši sev, savai pilsētai ar tādu ilgtspējas pēcgaršu.

Jurģis: Manuprāt, šāda pieeja ir ļoti demokrātiska. Ir iespējams tikt pie kā tāda, ko mēs paši esam iniciējuši. Tajā ir baigais spēks. Viens ir kopienas izpēte, kurā atbrauc profesionāļi, ievāc vietējo stāstus un saliek izrādē. Manuprāt, šajā ziņā Latvijā foršs piemērs ir Lubānas lietišķais teātris, kur Jānis Balodis ir ievācis vairāk kā 300 stāstus un salicis tos brīnišķīgā kompozīcijā [red.: Lubānas lietišķās teātra grupas izrāde “Pieaugšana”]. Otrs kopienas teātra virziens ir tāds, kur vietējā kopiena vietējam teātrim, vienalga vai tas ir amatieru vai profesionāļu, veic pasūtījumu. Tur rodas kaut kāda veida sinerģija. Līdzīgi kā šajā projektā, kur pasūtījumu veic no vietējās kopienas izvirzītas kuratores. Arī šāda sadarbība ir iespējama. Man ir drusku žēl, ka Latvijā tas varbūt tā nenotiek. Latviešiem ir kaut kāda veida inertums iesaistīties, bet ja tam pārkāpj pāri, tad tā jauda, ko iespējams sasniegt ir ļoti iespaidīga.

Ketija: Jā, noteikti! Es domāju, ka šī ir burvīga iespēja dot vietējiem vietu izpausties un arī paskatīties uz sevi no malas, bet cilvēki no citām pilsētām var atbraukt palūkot, ko paši kuldīdznieki ir gatavi par sevi pastāstīt. Es pati esmu no Rīgas. Kā Jūs man varētu raksturotu Kuldīgas kopienu, kuldīdzniekus?

Ieva: Kuldīga ir ļoti krāšņa, kolorīta, lepna. Tās ir manas pirmās asociācijas. Kuldīgas kopiena ir ļoti radoša un spēcīga.

Jurģis: Man nāk prātā divu vārdu salikums. Tagad domāju, kā to foršāk pateikt, lai visi uz pasaules neapvainotos un neizraidītu mani no Kuldīgas.

Ieva: Es par to arī iedomājos! (Smejas) Tās ir tādas mūsu subjektīvās sajūtas.

Jurģis: Savā un savu draugu kopienas vārdā varu teikt, ka es Kuldīgu raksturotu kā dāsnus skopuļus. Tas pirmais iespaids, uzrunājot kuldīdznieku, ir kā siena. Ir tāds emocionāls skopums, noslēgtība, bet tad, kad to sienu salauž, tad ir dāsnums, apskāvieni…

Ieva: Jā! Ļoti raksturīgi!

Jurģis: …un bučas. Emocionāls dāsnums priekā un visā pārējā.

Ieva: Mums ir tāds ziemeļnieku – ja mēs mīlam, tad mīlam pa īstam. Tas pirmais solis ir grūtāks, bet pēc tam nāk patiesais dāsnums, atvērtība, mīlestība. Jāpierāda mazliet, ka tu esi tā vērts.

Jurģis: Tieši tā. Mani kaut kādā ziņā fascinē tas, ka šajos stāstos kaut kādā ziņā ļoti kolorīti parādās tikai Kuldīgai raksturīgās lietas. Piemēram, tas, ka Kuldīgā varētu nebūt afišu stabu, jo vislabākā reklāma ir klačas. Stāsti būs raibi, krāšņi. Būs mīlas trijstūris, stāsts par parastajiem kuldīdzniekiem, stāsts par neokantiešiem. Būs kur izvērsties! Protams, būs pieminēts arī leģendārais pliko skrējiens [red.: ikgadējais Jāņu pliko skrējiens Kuldīgā]. Būs ar ko pamielot ausis un visu pārējo.

Ketija: Izklausās tiešām raibi un krāšņi. Varbūt ir kaut kas tāds, ko es vēl nepajautāju, bet jūs vēlētos pateikt?

Jurģis: Gribas pateikt milzīgu paldies Latvijas Jaunā teātra institūtam, trim fantastiskām kuratorēm un visiem iesaistītajiem! Domāju, ka ja šim visam būtu jātaisa titri, tad tie būtu uz kādām divām stundām. Es patiešām esmu pārsteigts, ka tāds zirnekļu tīkls no kaut kā viena – no šīs idejas – aizvijās uz dažādām malām.

Ieva: Ne tikai tas gala produkts, bet tas process bija brīnišķīgs. Starptautiskas iepazīšanās, divi ceļojumi, festivāla “Homo Novus” pieredze. Man liekas, tas ir tāds jauns ceļš un brīnišķīga iespēja ienest Kuldīgā laikmetīgo mākslu, jo šeit tās ir salīdzinoši maz. Būt daļai no šī procesa – mana meita piedalījās šajā animācijas meistarklasē. Bērniem ir iespēja paskatīties, pašiem radīt. Tas process aiziet, kā Jurģis teica, tādā zirnekļu tīklā. Tas ir visskaistākais pienesums visā šajā projektā – cilvēks cilvēkam.

Ketija: Domāju, ka jūsu pieminētais zirnekļu tīkls, kas plešas, atspoguļo arī pašas kopienas saliedētību un stiprumu. Tas var būt tik plašs, jo ir klātesoša vietējo iedzīvotāju atsaucība un ieinteresētība darboties. Tas ir brīnišķīgi, ka jums ir izdevies viņus ieinteresēt. Domāju, ka tāda pati interese būs arī par pašu izrādi.

Ieva: Jā, mums bija izaicinājums. Esmu vadījusi dažādus projektus, bet tieši šāda veida projektu pirmo reizi. Man bija iekšējs uzdevums – gribējās uztaisīt tādu open call, lai mākslinieki vēlētos pieteikties, lai šī interese būtu. Mums bija atbildība par savu pilsētu un ir forši, ka rezultāts ir izdevies. Visus laipni aicinām uz audiogida atklāšanu Kuldīgā!

Jurģis: Un pēc multenītes atklāšanas gatavojaties, ka jums būs jādejo “TikTok” deja!