Latviešu māksliniece, scenogrāfe Katrīna Neiburga un dāņu skatuves māksliniece, mūziķe Anika Barkana iepazinās skaipā un jau gandrīz desmit gadus sadarbojas dažādos mākslas projektos. Pēdējais no tiem – teātra izrāde “Vientulības simfonija S.O.S.” – šogad saņēma Dānijas nozīmīgāko teātra balvu “Reumert”, savukārt pērn abas sadarbojās, veidojot izrādi “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”, kas saņēma Latvijas nozīmīgāko teātra apbalvojumu – “Spēlmaņu nakts” balvu. “Vientulības simfonija” septembrī būs skatāma arī Rīgā teātra festivālā “Homo Novus”, bet Katrīnas Neiburgas izstāde “Sologāmija”, kas aizvien skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, nupat izvirzīta Purvīša balvai. Par abu mākslinieču sadarbību, vientulību, mākslu kā iemeslu sarunai un vēlmi atgriezties bērnības pagalmā ar viņām sarunājas “Satori” redaktore Santa Remere.

Santa Remere: Katrīna, vai tu atkal strādā par šoferi? [Red.: Katrīna intervijas laikā sēž pie mašīnas stūres.] Tā bija viena no tavām pirmajām performancēm.

Katrīna Neiburga: Jā, pirmā, kurā filmēju sevi. Tas bija pirms 21 gada – Antons [red.: Katrīnas Neiburgas dēls] bija tikko ieradies pasaulē. Ārprāts, cik tas bija sen.

Santa: Bet nekas daudz nav mainījies – tu joprojām šoferē.

Katrīna: Varbūt esmu iemācījusies to darīt labāk.

Santa: Jūsu abu kopīgi veidotajā izrādē “Malleus Maleficarum” bija jautājums – tava dvēsele ir šoferis vai pasažieris?

Katrīna: Protams – šoferis. Tā ir pareizā atbilde.

Anika Barkana: Jā, man patīk braukt.

Santa: Un jums abām lieliski sanāk. Apsveicu jūs ar iegūto “Reumert” Dānijas teātra balvu par izrādi “Vientulības simfonija S.O.S.”, kas papildina izrādes “Malleus Maleficarum” panākumus “Spēlmaņu naktī”. Kā jūs viena otru atradāt?

Anika: Mana kolēģe Elīna Venēcijas biennālē bija redzējusi Katrīnas darbus un atveda izstādes katalogu. Mēs tobrīd veidojām darbu par sērām un piemiņu, viņa man parādīja šo grāmatu, un es biju ārkārtīgi iespaidota. Tad sameklējām Katrīnu feisbukā un uzrakstījām, ka gribam ar viņu strādāt. Sarunājām tikšanos skaipā, aprunājāmies un nolēmām strādāt kopā. Cilvēki mēdz par to brīnīties, bet tā mēs kopš 2016. gada ik pa laikam kaut ko darām kopā.

Santa: Bet kas uz tevi iedarbojās tā, lai rastos vēlme uzrunāt svešu mākslinieci skaipā?

Anika: Man patīk, kā Katrīnas darbos savienojas vienkāršais ar sarežģīto. Un tas, ko viņa izstādes katalogā bija teikusi par mākslu. Precīzi neatceros, kaut kas par to, ka tevi sevišķi neinteresē koncepcijas, ka mākslas radīšana tev ir pakārtota nojautai, sajūtām. Man patīk, ka tava māksla nav atsvešināta, tā nenorobežojas no vienkāršā cilvēka, bet vienlaikus estētiski neko nezaudē. Tu veic drosmīgas mākslinieciskas izvēles, bet padari tās pieejamas citiem.

Katrīna: Jā, varbūt tāpēc par maniem darbiem saka – tie ir cilvēciski. Man ir svarīgi, lai katrs tos saprastu savā līmenī. Tiem, kas ir izglītoti mākslā, tie varbūt šķitīs inteliģenti, bet tiem, kam ir mazāk saistības ar mākslu, tie var radīt emocijas vai empātiju. Mani primāri virza sajūtas un intuīcija, nevis koncepcija. Svarīga ir ideja, nevis izmantotie rīki – tas, vai tu glezno, filmē.

Santa: Bet ideja jau arī ir koncepcija.

Katrīna: Man liekas, ka koncepcija ir kaut kas lielāks, sarežģītāks, vairāk pārdomāts, balstīts mākslas vēsturē. Ideju var pateikt vienā teikumā – un tas var būt pavisam vienkāršs, pat banāls.

Santa: Bet kas tevi piesaistīja Anikā? Kāpēc tu piekriti sadarboties?

Katrīna: Es uzreiz sajutu Anikas foršo enerģiju. Man ļoti patīk viņas kreisums, tas atvērtais, trakais, tiešais domāšanas veids un reakcijas. Es no viņas daudz mācos. Mani tiešām piesaistīja viņas personība. Tā ir viena no nozīmīgākajām satikšanās reizēm manā dzīvē. Esmu strādājusi ar tik daudziem cilvēkiem visā pasaulē, bet šīs attiecības ir kā laulība – ir ļoti grūti dzīvē satikt līdzīgu dvēseli, ar kuru saproties bez vārdiem. Es neesmu satikusi otru cilvēku, kas tik labi spētu klausīties un sadzirdēt.

Santa: Anika, tavā biogrāfijā rakstīts, ka esi “cēlusies no vienkāršas strādnieku šķiras ģimenes, kurā piederība ideoloģijai un savu tiesību aizstāvēšana bija pašsaprotama. Ja pagalmā ratos ieraudājās bērns, kāds to paņēma rokās un nomierināja”. Kas tavos radošajos meklējumos ir mainījies laika gaitā?

Anika: Tagad, kad esmu mākslā darbojusies jau daudzus gadus, liekas, ka esmu mēģinājusi izteikt vienu un to pašu domu, ievietojot to dažādos rāmjos un formās. Es pieminu to, ka uzaugu Kopenhāgenas strādnieku šķiras ģimenē, jo 70. gadi šajā vidē bija ļoti īpašs laiks. Toreiz Dānijā aizsākās dažādas kustības – tika atzītas strādnieku tiesības, mainījās izglītības sistēma, tika veicināta solidaritāte starp sabiedrības grupām, cilvēki cīnījās par to, lai bērni no dažādām vidēm tiktu uztverti kā vienlīdzīgi.

Tagad atskatoties, liekas, ka visā savā radošās darbības laikā esmu centusies atjaunot šo rajona pagalmu. Vietu, kur tu izej laukā un nekad nezini, kas tevi gaida, bet drīz vien jau parādās citi bērni un sākas spēles un rotaļas. Man liekas, ka tas, kas mani visvairāk interesē kā mākslinieci, ir šī sadarbība, kopīgās zināšanas – tas, ka tu atrodies atklātā laukā, nezinot, kas notiks, bet ar apziņu, ka mēs visi kopā kaut ko izdomāsim. Viens no maniem agrīnajiem darbiem bija par to, kā es dodos kaut kur tālu uz Eiropas ziemeļiem atrast to vietu, kur spēju pilnībā sevi pieņemt. Savā ziņā tas sasaucas ar “Vientulības simfoniju”. Sanāk, ka turpinu šo tēmu jau daudzus gadus.

Santa: Un tas sasaucas arī ar Katrīnas izstādi “Sologāmija”, kas veltīta tam, kā iemācīties dzīvot pašai ar sevi. Arī tev, Katrīna, ir tēmas, kas turpinās, tas ļoti pietuvinātais un personiskais skatiens, kuru tu daudzos darbos vērs pati pret sevi. Vai arī tev liekas, ka tavi darbi laika gaitā ir daudz mainījušies?

Katrīna: Puse no maniem darbiem ir tādi, kur skatos uz sevi. Otra puse ir tādi, kur es skatos uz citiem un citām tēmām. Man ir bijuši darbi par tējas sēni, taksistiem, sieviešu somiņām, dažādi patiesības meklējumi Latgalē. Tie ir par cilvēkiem. Mani neinteresē šīs tēmas, tās ir tikai kodi, kas atver durvis. Tās ļauj man iefiltrēties – es varu teikt, ka mani interesē sēne, bet patiesībā mani interesē tu. Tāpat “Sologāmijā” – tas nav par mani, bet gan par problēmu. Es izmantoju sevi, lai par to runātu. Esmu ar to saskārusies, bet nāks citas sajūtas, un es strādāšu ar citām lietām. Es nestrādātu ar šo tēmu, ja nezinātu, ka tā ir svarīga arī citiem. To var just arī no apmeklētājiem, un man tas daudz nozīmē – paldies! Es strādāju ar sevi kā cilvēku, kuru pazīstu vislabāk un tāpēc varu tam uzticēties. Man liekas, ka mani darbi nav mainījušies. Tieši nesen atskārtu, ka jūtu to pašu, ko jutu astoņpadsmit gadu vecumā. Var likties, ka tik daudz kas mainās, bet patiesībā mainījies nav nekas, un es jūtos tāpat. Es neesmu kļuvusi gudrāka, es joprojām kaut kur peldu bez īpaša mērķa, es peldu no idejas pie idejas. Joprojām uzskatu, ka kosmosā ir melnais caurums, un dažas idejas rodas man vai Anikai, tās ir savstarpēji saistītas.

Izrādei “Vientulības simfonija” ir daudz kopīga ar “Sologāmiju”, bet tas ir parādīts citā veidā. Līdzekļi var būt ļoti dažādi, bet ideja paliek tā pati. Atceros, ka, strādājot pie “Vientulības simfonijas” Francijas rezidencē, es uzstāju, ka galvenais – nepadarīt tos cilvēkus, kas dzīvo vieni, par dīvaiņiem. Mēs par to vienojāmies. Bet dīvainības tur tomēr ir palikušas. Un vispār jau “solitude” [red.: izrādes nosaukums angliski ir “Symphony of Solitude – S.O.S.”] nozīmē ‘vienatne’, nevis ‘vientulība’.

Santa: Latviski šos vārdus lieto mazliet citādi nekā angliski. Mēs sakām “vientuļais vecāks”, pēdējā laikā gan ierosina teikt “solo vecāks”. Tomēr vārdam “vientulība” ir tā izmisīgā pieskaņa.

Katrīna: Jā, es tur dzirdu izmisumu. Tāpēc arī, runājot par “Sologāmiju”, izvairos no šī vārda.

Santa: Varbūt vajadzēja atstāt nosaukumu angliski, bet tad mums piesietos valodas komisija. Bet kā ar tulkojumu dāņu valodā?

Anika: Arī dāņu valodā mums ir diskusijas par šiem vārdiem. Mums ir divi vārdi, bet tas viens, kas nozīmē ‘solitude’, tiek reti lietots. Mēs daudz biežāk sakām: vientulība, nevis vienatne.

Strādājot pie izrādes, mums bija svarīgi, lai tā nekļūtu depresīva, kur visādi dīvaiņi dzīvo vieni daudzdzīvokļu mājā. Un man liekas, ka tas ir izdevies. Savādas vai dīvainas varbūt ir viņu darbības, tomēr Silles Lansades režija ļauj tur atpazīt sevi. Man ir grūti komentēt, jo pati spēlēju izrādē, bet režijas stilā ir kas tāds, kas ļauj saprast – tie nav nekādi frīki. Es dzirdu cilvēkus sakām, ka izrādē ir kaut kas ļoti cilvēcisks tajā, kā mēs atmaskojam problēmu.

Santa: Bet varbūt mēs visi esam frīki, kad esam mājās vieni paši.

Anika: Varbūt.

Santa: Es pēc izrādes noskatīšanās jutos pieņemta un saprasta. Man liekas, ka veids, kā es uzvedos vienatnē, daudz vairāk atbilst tam, kā es jūtos. Tas ir tas, kāds tu esi bez maskas – jā, tu dari kaut ko bezjēdzīgu, kaut ko dungo, kusties, veic pašstimulējošas darbības un labi pavadi laiku. Kāpēc vientulībai ir uzlikta tāda stigma, un kāpēc šis vārds raisa žēlumu? Tas ir vēsturiski iesakņojies mūsu apziņā, bet pats par sevi tas nav nemaz tik slikts stāvoklis.

Anika: Mums bija svarīgi, ka izrāde liek domāt par šiem jautājumiem un runāt par tiem. Cilvēks var dzīvot viens, un tā nav problēma. Bet tā kļūst par problēmu, ja izriet no sociālās izolācijas. Vientulība var būt ārkārtīgi postoša cilvēkam, kurš ir izolēts. Ja tu dzīvo viens, bet tev apkārt ir cilvēki, tu tiecies ar citiem un esi aktīvs, tā nav problēma. Ir, protams, cilvēki, kas var pārcelties dzīvot vieni mežā un justies pilnībā apmierināti. Un tad, protams, tas vairāk ir jautājums par to, kā sabiedrība uztver vientuļos – kādi ir mūsu pieņēmumi par izdevušos dzīvi, ģimeni, dzīvi pārī utt. Daļa no mums teiks, ka vienatnes mirkļi ir bijis laimīgākais laiks dzīvē. Arī es dažus no laimīgākajiem brīžiem esmu piedzīvojusi, kad uz mani neviens neskatās un es varu justies ērti savā ādā, staigāt bez apakšbiksēm, ēst un darīt dīvainas lietas. Tā ir daļa no vēstījuma, ko vēlējāmies parādīt.

Santa: Gan šajā izrādē, gan “Malleus Maleficarum” parādās stereotipu izaicināšana. Stereotipi par sievietes pieredzi, sabiedrības uzskati par to, kā man būtu jāuzvedas vai kas man sagādā baudu. Tur ir tāds šizofrēnisks moments, ka tevi it kā veido divas personības – tas, kā tu patiešām jūties labi vienatnē, un tas, kā tu izpildi standartus, kam vajadzētu likt tev justies labi. Un galu galā tu nemaz nezini un neproti atšķirt, kas tev sagādā prieku un kas ir nācis no sabiedrības spiediena, kuram tu seko, jo baidies atšķirties vai izgāzties. Man šķiet, ka abas izrādes iedrošina pastaipīt šīs robežas un iepazīt pašai sevi.

Katrīna: Jā, diemžēl mēs nevaram zināt, kas sākas aiz šīm robežām. Tāpat attiecībā uz “Raganu veseri” – mēs nevaram zināt, kāda būtu pasaule bez vīrieša skatiena, jo viss, ko no tevis sagaida, ir iesēdies tik dziļi iekšā… Es arī ļoti labi jūtos viena, bet tad ir tā milzīgā bedre, kur tu iekrīti un jūties ļoti nelaimīga. Tas pārsvarā ir saistīts ar sabiedrības noteikumiem, kad tu vairs īsti nezini, kā ir vienai iet uz kino vai teātri, ar ko sarunāties, kā izturēties ballītē, kur nevienu nepazīsti.

Santa: Pat uz prezidenta pieņemšanu jāatrod partneris, ko ņemt līdzi! Bet tas ļauj pētīt jaunas, nepazīstamas teritorijas. Man arī liekas, ka izrāde uzdod jautājumu par brīvību plašākā mērogā – vai tava brīvība neierobežo citu cilvēku dzīves kvalitāti? Varbūt, kamēr es labi jūtos viena, kādam citam ir ļoti vajadzīga mana klātbūtne un es tādējādi veicinu citu cilvēku sociālo izolāciju?

Katrīna: Tu domā, ka ir cilvēki, kuriem kaut kas no tevis ir vajadzīgs, izņemot bērnus?

Santa: Varbūt kādam nepieciešama palīdzība. Varbūt kaimiņam vajag glāzi ūdens vai parunāties. Man arī dažreiz ir tādas vajadzības. Arī būt viena mežā es gribu tik ilgi, cik man gribas, bet tad atkal gribas cilvēkus, un es justos ļoti izolēta, ja visi izlemtu doties vieni mežā. Tāpēc man patīk, ka jums ir šī 360 grādu rotējošā scenogrāfija, kas simboliski rāda, ka pasaule turpina griezties un ka mēs esam līdzatbildīgi, arī esot vieni. Ka ir iespēja būt neatkarīgam, esot kopā ar citiem. Šis cikliskums, manuprāt, ir saistīts ar feministisku pasaules redzējumu. Jūs abas teicāt, ka neejat uz konkrētu mērķi, bet, arī ejot pa apli, jūs kaut kur virzāties. Pirms 20 gadiem šāda izrāde nebūtu tapusi, arī “Malleus Maleficarum” nebūtu iespējama cirkā, kur tolaik vēl tika dresēti dzīvnieki. Jums nebūtu tik daudz domubiedru vai cilvēku, kas spēj uztvert šo darbu. Jūs nesaprastu, un jūs noteikti nedabūtu “Spēlmaņu nakts” balvu.

Katrīna: Man jau ir viens darbs “Solitude”, es pati biju pārsteigta par to, cik tas ir vecs. Bet tas ir par to pašu tēmu, kas tagad izstādē, tāpēc es noteikti jūtos tā, ka visu laiku eju pa apli. Kodols ir tā 18 gadus vecā meitene, kas vienkārši riņķo apkārt.

Santa: Anika, jūs ar Katrīnu strādājat atšķirīgās formās – viņa vairāk strādā ar vizuālajiem medijiem, scenogrāfiju, bet tu dziedi, raksti, uzstājies. Kas raksturo tavu mākslas praksi?

Anika: Līdzīgi kā Katrīna teica – manos darbos uznirst tas, kas man patīk. Tas, ka tu taisi darbu par tējas sēni, patiesībā ir tikai attaisnojums, lai aprunātos ar cilvēkiem. Es uzlieku tādu kā radošu rāmi, lai varētu satikt cilvēkus, kas piesaistījuši manu interesi. Mēs ar Miku [red.: “MØR collective” mākslinieks un mūziķis Mika Forslings] jau gandrīz četrus gadus strādājam pie projekta, kurā pētām pamestas mājas Kopenhāgenas lauku rajonos. Esam apkopojuši dažādus stāstus, attēlus, skaņas un izveidojuši no tā teātra instalāciju, kuru izrādām nelielos kopienu centros. Ir runa par patiešām maziem ciematiem, kur reizēm dzīvo vien 200 cilvēku, un mēs uzstājamies viņu kopienas namā. Šis darbs apvieno daudzas no lietām, kas mani interesē. Mēs piedāvājam cilvēkiem skatuves formātu, kas viņiem ir mazāk pazīstams – ir jāizmanto austiņas, jāstaigā apkārt. Arī man pašai ir sarežģītas attiecības ar līdzdalības izrādēm. Es to ņemu vērā un vadu auditoriju tā, lai cilvēki justos droši un komfortabli – tas ir līdzdalības izrāžu mērķis. Kad atbraucam uz ciemiem, cilvēki sākumā izturas diezgan noraidoši. Esmu no lielas pilsētas, esmu jocīgi ģērbusies. Vienmēr jūtu pret sevi skepsi. Taču mākslas darbs palīdz izveidot tiltu un atklāt jaunas, brīnišķīgas izjūtas. Tev pretī ir zemnieks, viņš tur tavu roku un ar asarām saka: “Man nav vārdu, kā to pateikt, bet es to sajutu.” Tas man nozīmē ļoti daudz, un šī sajūta virza arī citus darbus.

Esmu strādājusi ļoti dažādos formātos – esam vākuši stāstus no cilvēkiem pansionātos, mums ir bijis dārzs uz riteņiem, ar kuru devāmies uz Palestīnu un tur palēnām izveidojām attiecības ar vietējiem. Es ne vienmēr zinu, kurp virzos, bet, piemēram, dārza projekts mums ļāva attīstīt jaunas idejas, kas izvērtās astoņu gadu ilgā sadarbībā un vēlāk kļuva par platformu, kas turpina paplašināties.

Manu māksliniecisko darbību kopumā, šķiet, vislabāk raksturo jau minētā piemājas pagalma pieredze – tā rodas, veidojot cilvēku komandu, ar kuru patīk būt kopā un kura iedvesmo. Mana radošā procesa pamatā ir sajūtas un vajadzība vai vēlme dalīties tajās ar citiem.

Santa: Tematiski un estētiski tavi darbi sasaucas ar Katrīnas darbiem – jūs uzrunājat cilvēkus, dokumentējat stāstus, arī Katrīnai ir bijusi mazdārziņu tēma. Piemājas pagalms ir nojaušams arī Katrīnas veidotajā “Vientulības simfonijas” instalācijā – tā atgādina priekšnamu, verandu, daudzstāvu mājas iekārtojumu, kas pazīstama arī latvietim, – vecmāmiņas dzīvokli daudzstāvenē, kas saistās ar zināmu mājīgumu.

Katrīna: Man bija ideja par lielu, rotējošu instalāciju, bet sapratu, ka būs ļoti grūti… Zvanīju Anikai un teicu, ka nesanāks, ka tā konstrukcija ir pārāk liela, varbūt jāmaina iecere. Tomēr beigās mēs to paveicām, un man par to ir liels prieks. Visi materiāli, kas tiek izmantoti šajā karuselī, ir savākti no bijušās rūpnīcas “Provodņiks”. Man likās, ka vajag kaut ko līdzīgu viesistabai, simbolisku priekšnieka kabinetu utt., taču es nebraukāju pa Latviju, vācot materiālus. Droši vien, ja es to būvētu citur, tas izskatītos pavisam citādi. Savā ziņā kosmoss man palīdzēja, dodot šo dīvaino iespēju iet un savākt nepieciešamās lietas vienuviet.

Santa: Anika, kā tu uz to skaties, ko tev atgādina šī scenogrāfija?

Anika: Tai, protams, piemīt kaut kas specifisks, ko es atpazīstu, jo pēdējā laikā esmu Latvijā pavadījusi daudz laika. Bet tā ir arī man tuva un pazīstama estētika – mazie Kopenhāgenas dzīvoklīši, kuros uzaugu. Dzīvoklī nebija vietas, kur spēlēties, tāpēc arī mēs tik daudz gājām laukā.

Santa: Tajā ir jūtama mīlestība, ko raisa maza, vienkārša, nabadzīga telpa. Uz skatuves biežāk ir redzamas plašas, greznas telpas, kas veido mūsu priekšstatu par skaisto. “Vientulības simfonijas” instalācija ļauj iemīlēt mazo, vienkāršo – to bērnības stūrīti vai kambarīti, kurā esi uzaudzis un, iespējams, pirmo reizi iepazinis to, kā ir palikt vienatnē ar sevi.

Anika: Jā, mīlestība pret vienkāršību. Man šķiet, ka tā ir svarīga šajā laikmetā, kuru galvenokārt raksturo hiperpatērnieciskums un hiperproduktivitāte… Arī izrādes iestudējums ir ļoti lēns. Vispār jau smieklīgi – mēs pirms dažām dienām ar otru aktieri Peteru Vadstenu paskatījāmies izrādes video. Mums pašiem no iekšpuses tas vispār nešķiet lēni – mēs visu izrādi pamatīgi skraidām, ložņājam, cenšoties izlīst pa visām tām durtiņām, bet no malas tas izskatās tik mierīgi – izrāde patiešām dod iespēju mazliet pakavēties, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi šajā laikā, kad tiekam bombardēti ar attēliem un dažādām apsēstībām. Tāpēc ir būtiski izcelt vienkāršību un to, cik daudz var izveidot no nekā.

Santa: Jā, kultūra lielā mērā ietekmē mūsu izvēles un nosaka to, ka vēlamies būt arvien ātrāki, efektīvāki, gūt visu visur un vienlaicīgi. Arī uz skatuves redzamais to nosaka. Ja vēlamies virzīties uz ilgtspējīgāku pasauli, ir jāspēj iemīlēt lēnāku ritmu un vienkāršību.

Anika: Šī izrāde ir ilgtspējīga jau tādā ziņā, ka Katrīna veidoja scenogrāfiju no visa, kas bija vienkopus pieejams vienā vietā.

Katrīna: Un tas viss tiek izmantots atkārtoti, dodot lietām otru dzīvi.

Anika: Arī tādām lietām, kas citkārt tiktu izmestas miskastē. Jau pašas pamestās rūpnīcas, šķiet, tiek uzskatītas par atkritumu.

Santa: Izrādē ļoti svarīga ir mūzika, kas liekas kā tāds savienojošais elements, kas satur kopā visu, kas notiek uz rotējošās skatuves.

Anika: Tā ir, jau sākot strādāt pie izrādes, bijām iecerējuši, ka Mikas skaņdarbi būs tie, kas salīmē instalāciju ar skatuves darbību. Mēs izrādi esam nosaukuši par simfoniju, jo mūzika mūs uzrunā kaut kā citādi nekā vārdi vai vizuālais ietvars. Tā iekļūst ķermenī citādi. Un tas bija svarīgs elements jau no paša sākuma. Mūsu kolektīvs ļaujas procesa gaitai, piemēram, tas, kā tapa pēdējais skaņdarbs – mēs mēģinājām, Mika vēl nebija atnācis, un Sille man teica: “Tu varētu te tagad apgulties, un varētu skanēt dziesma. Apgulies un padziedi!” Es sāku kaut ko dungot, un viņa man jautāja: “Kas tas ir?” Es saku: “Nezinu!” Viņa atbild: “Nu, labi, ierakstām!” Tad atnāk Mika un no šīs skices izveido skaņdarbu. Es tāpat improvizēju ar viņa veidotajām skicēm, Sille tās ierakstīja, un tad Mika radīja skaņdarbus. Tas lielā mērā raksturo mūsu darbu – mēs ļaujam uzplaukt idejām. Bet tas var notikt tāpēc, ka Mika ir ne vien ļoti talantīgs komponists, bet arī ļoti atvērts, dāsns un ieinteresēts. Citreiz Peters sāk spēlēt mutes harmonikas, un Mika uzreiz saka: “Ā, tu māki spēlēt, liekam iekšā!” Viņš ļoti iedrošina, ka arī tie, kas nav komponisti, var veidot un pievienot savu mūziku.

Santa: Kādas tev ir atmiņas par šo procesu, Katrīna?

Katrīna: Mēs sākām strādāt Francijā – pilī, kur bijām mākslinieku rezidencē. Tā bija ļoti svarīga nedēļa, jo man vajadzēja ideju, kas sarunās pamazām parādījās, bet tas bija nervozs laiks. Es staigāju pa dabu un domāju: “Nu, šoreiz tiešām nenāk ideja.” Biju ļoti noskumusi, ka man nāksies visus pievilt un Anika domās, ka man nav nekādu dotību un ka es vispār neko nevaru izdomāt. Vienu brīdi bija pavisam slikti, bet tad, kā jau parasti, tu vāc, vāc informāciju, un pēkšņi viss eksplodē – heirēka! Tu to ieraugi, un tad tikai jāsaliek vizuāli kopā, lai arī pārējie ieraudzītu.

Tā nu mēs bijām izdomājuši, ka būs šī instalācija, kam varēs ložņāt cauri, ka viss ir savienots ar tādiem kā siera caurumiem. Atbraucu uz Latviju, un man pielēca, cik tas ir sarežģīti – savienot to 3D modeli, kas man prātā uzzīmējies ar visiem caurumiem un ārējo veidolu. Taču man bija super jauka būvētāju komanda, ļoti palīdzēja arī tas, ka process notika tepat uz vietas, man nebija jāizdomā iepriekš, kā viss izskatīsies un kādas lietas jāsavāc. Es vienkārši vedu un skatījos – šis der, šis neder, to noliksim šeit, savienosim šādi, te izzāģēsim caurumu, tur caurumu. Kad ieradās Anika un Peters un sāka ložņāt cauri, tad, protams, caurumi bija jātaisa lielāki, kaut kas jāmaina, lai viņi var ērtāk kustēties pa konstrukciju. Es patiesībā brīnos, kā viņi tur vispār kustas. Es tevi apbrīnoju, Anika! Ar savu sāpošo muguru es tā nevarētu. Scenogrāfijas cilindra vidū ir melna tumsa – tu nemaz neredzi, kur jārāpo, viss notiek ļoti ātri un stresaini. Publika jau redz tikai to, ka Anika iznāk, nevis kā viņa tur iekšā rausta durvis, mēģinot saprast, pa kuru caurumu jālien laukā. Un vēl jau tā platforma visu laiku griežas.

Bet mūzikai manos darbos parasti ir liela nozīme. Esmu daudz strādājusi pie operām, koncertiem, videoklipiem. Man ir ļoti svarīgi atrast īsto mūziku, jo tā ļoti daudz ko maina – ar citu mūziku tas būtu pilnīgi cits darbs. Gan Mika, gan Anika ir ļoti talantīgi mūziķi, tāpēc man ir prieks, ka viņi uzstāsies arī “Baltajā naktī”. Viņu mūzika ir ļoti cilvēciska – tā ir popsīga, un man tas patīk. Tā nav pārintelektualizēta un sadomāta, tā ir rotaļīga un intuitīvi uztverama – līdzīgi kā filmu mūzika, kas viegli ieved stāstā sajūtu un kaut ko arī izskaidro. Visa konstrukcija griežas, skan un tikšķ gluži kā mūzikas kastīte.

Anika: Pats veidošanas process izrādei bija ļoti īss – grūti aptvert, ka paspējām tik īsā laikā. Būtībā tas aizņēma ne vairāk kā piecas nedēļas. Šādu darbu paveikt tik īsā laikā varēja tikai tāpēc, ka mēs spējam cieši sadarboties, šajās attiecībās ir daudz mīlestības, rūpju, gādības citam par citu. Saņemot balvu, nekad jau nav laika sagatavot sakāmo, un žūrija jūs salīdzina ar citiem milzīgiem iestudējumiem. Tā nu es, saņemot “Reumert” balvu, teicu: “Paldies mūsu lielajai, starptautiskajai komandai!”, un viņi sāka smieties – kāda vēl lielā, starptautiskā komanda? Katrīna un Peters ir tā komanda? Viss tapa grūtos apstākļos, bet mēs to uzcēlām.

Santa: Jūs saņēmāt “Spēlmaņu nakts” balvu, tagad “Reumert”. Vai jums ir svarīga atzinība?

Anika: Jā, ir gan, tas ir liels panākums, ka neatkarīgā teātra izrāde mūsu valstī ir novērtēta ar šādu atzinību. Tas ir nozīmīgi visai neatkarīgās kultūras sfērai. Mēs tikām vērtēti kopā ar ļoti skaistām izrādēm – uz balvu pretendēja arī Kopenhāgenas filharmonijas orķestris ar visu savu milzīgo teātri aiz muguras. Kā to vispār var salīdzināt? Tāpēc jo lielāks ir gandarījums, ka atzinību gūst šāds darbs un tas var radoši līdzināties lielajiem iestudējumiem.

Katrīna: Arī “Spēlmaņu nakts” balva par “Raganu veseri” bija nozīmīga ne tikai mums kā veidotājām, bet arī neatkarīgajiem teātriem un kolektīviem. Abām izrādēm varbūt ir izdevies kaut nedaudz kaut ko mainīt.

No Satori