Sensenos laikos, kad pasauli vēl nebija pārņēmusi ekrānu pārbagātība, māsas, brāļus, ģimenes, draugus un pat veselas zemes tumšos vakaros vienoja televizora ekrāns. Omītes gaidīja “Panorāmu”, pusaudži skolā apsprieda vakardienas “Beverlihilsas 90210” sēriju, bet maniem svētdienu vakariem fundamentāls bija ūsainais Runcis Renārs un pelēni Pīks un Pīka. Satikties tumšajā Latvijas Leļļu teātra Mazajā zālē ir līdzīgi – mazie, bet vairāk jau lielie, kas līksmi sasēdušies pelēku soliņu rindās, lūkojas uz galda novietotā skatuvītē, kuru izgaismojušas sveces un aizklājis teju kreppapīra trausluma priekškars. To maigi paver viena no leļļu teātra kolektīva “Borsch” (Čehija) māksliniecēm.

Vārdu salikums “dārzeņu balets” manī impulsīvi rada prieku. Dārzeņu vienkāršība noteikti spēs kaut uz vienu svētdienas rītu atbruņot baletu no tā apgarotā skarbuma. Lai gan izskan arī neapmierināti viedokļi, ka baleta vārdu izmantojot kaut kā ne tā – velobaletā, folkbaletā un “baletiņos”. Šīs interpretācijas pierāda, ka balets nepieder nevienam no mums.

Dārzeņu baleta trupas “Riekstkodis” sastāv no īsām ierastā Ziemassvētku baleta tēmas etīdēm – te ir gan arābu deja, gan valsis un zaldātu maršs. Izrādi uzsāk Pētera Čaikovska mūzikas līksmās vijoles, kas rada to nemierīgo un nepacietīgo, pieaugušajiem gandrīz sāpīgi gaišo bērna svētku izjūtu. Izmantojot objektu teātra tehniku, mākslinieces attēlo veidu, kādā bērnībā ar rotaļlietām spēlējāmies visi – liekot tām solīšu virtenēs lēkāt pa krēsla atzveltni un bez piepūles šķērsot iedomātus bezdibeņus. Tas dārzeņu izpildījumu šeit tuvina Augusta Burnonvila 19. gadsimtā izveidotajai dejas manierei – pastorāli pieticīgai un horeogrāfiski vienmērīgai, bez augstām roku un kāju pozīcijām, paužot laipnību, nevis Parīzes dejotāju pompozo lepnumu. Tāpat kā Burnonvilam raksturīgās, teciņiem līdzīgās lēcienu virknes varbūt ietekmējusi paša baletmeistara nespēja izpildīt dziļu plie¹, tā arī dārzeņu balets pārvērš izpildītāju “trūkumus” priekšrocībā – horeogrāfija veidota, “apzinot dārzeņu-dejotāju potenciālās spējas”². Abas mākslinieces prasmīgi rada duetus, solo un pas de trois, ļaujot uz skatuves pabūt arī aizdomīgai žurkai. Ķiploki ir vienīgie personāži, kuriem izaugušas tieviņas balerīnu kājas, ļaujot izpildīt tehniski perfektas arabeskas, tour de arabesque uz 90 grādiem un unisonā ieslīdēt špagatos. Visdrosmīgāki ir lielie dārzeņi, piemēram, citplanētiskais patisons, kas uzdrīkstas kā vilciņš uzlidot gaisā, griežot nesaskaitāmus tours en l’air.

Ķiploku sniegpārsliņas rindās virpuļo pāri skatuvei. Īstajā sniegputenī izsekot katras miniatūras ceļam ir neiespējami, rūpīgākie skatītāji Latvijas Nacionālajā baletā varbūt iztēlojas, ka, uz mirkli pazūdot aizkulisēs, mākslinieces rūpīgi pārsien baleta kurpīšu satīna lentītes. Ko īstās sniegpārsliņas tur dara, es jums neteikšu. Bet ķiploku sniegpārsliņām brīdis aizkulisēs nav nepieciešams – dejas kulminācijā viņas lepni uzlido bezgalīgā lēcienā.

Kad sveču gaisma sāk dzist, uz skatuves rūpīgi sapulcējas visi dārzeņi – spilgtā paprika, kautrīgais gurķis, monumentālais kabaču trio, kārpainais ķirbis, very mindful, very demure (ļoti rūpīgi, ļoti atturīgi) stilā uz skatuves vietu atrod kukurūzas vālīte, burkāns, kas, vijoties ap sevi, audzis kā griežot pirueti, un redīsi bumbiņu buntītē. Kamēr uz ielām redzamās sejas mēdz būt nogurdinoši sarežģītas un neredzamos strīdos sarāvušās, divām batātēm uzsākot deju, zālē dzirdama ķiķināšana. Dārzeņi skaidri izsaka visu – neviens kritiķis nevarēs strīdēties par to, ko ar savu karalisko purpura toni pauž baklažāns un ko šodien izrādē pateikt vēlējās viszinīgi saspiestais ķirbis.

[1] Homans, J. Apollo’s Angels. New York: Random House, 2010. P. 190.

[2] https://www.homonovus.lv/programma?s=riekstkodis