Audioapraksts ir sistēma, kas padara vizuālo saturu pieejamu cilvēkiem ar redzes invaliditāti vai noteiktiem kognitīviem traucējumiem. Tas sniedz informāciju par galvenajiem vizuālajiem elementiem mākslas vai mediju darbā. Filmā, teātra izrādē tas visbiežāk tiek izmantots starp dialogiem dabisko paužu laikā. Tas ir īss, tehnisks un sniedz vien virspusēju telpas vai objekta raksturojumu. Taču lakoniskajam tekstam var būt arī ievērojams mākslinieciskais potenciāls, jo sevišķi, ja vēlamies, lai apmeklētājs justos piederīgs mākslas notikumam.

Dzejniece Agnese Krivade kopā ar praktikanti Kei Sendak izstrādājusi šos gleznu aprakstus skaņas instalācijai “Plūdi”, kas šīgada festivāla “Homo Novus” laikā mijiedarbojās ar mākslinieka Andra Eglīša izstādi “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, ļaujot pieredzēt gleznotās ainavas caur dzirdes maņu. Mūziķi Jēkabs Nīmanis, Laima Jansone, Kirils Ēcis un Marta Lortkipanidze ar regulāriem intervāliem integrēja šos aprakstus mūzikas izpildījumā. Par apraksta funkcionalitāti (noderību neredzīgajiem) konsultēja dizainers Rihards Funts.

Ceturtā glezna. Audekls, māls, dziļumgrunts. 60,5 × 70,5 cm, 2024. gads.

Šī glezna no divu metru attāluma atgādina mēness vai citas tuksnešainas planētas aerouzņēmumu. Tās pamatslāni veido ierūsgana zeme. Iespējams, mēs raugāmies uz tuksnesi, kurā ir vēja vai viļņu atstātas pēdas, vai varbūt – uz papardes fosiliju nospiedumu akmenī. Gleznas augšmalā ir no krāsas brīvs paralelograma formas laukums. Tā malas ir dūmakainas, kas rada iespaidu, it kā tas būtu gaismas ķermenis, kas turpinās aiz ozolkoka rāmja. Vietām māls ir ļoti trausls un gaišs, citviet tas šķiet saplaisājis un tūliņ nodrūpošs.

Piektā līdz devītā glezna. 114 × 75 cm. Saplāksnis, ieži, zemes pigmenti, akrils. 2023. gads.

Uz gleznu pamatnes – nomelnējuša saplākšņa virsmas – ir tīģerveida rakstā iezīdies mitrums un citi laikapstākļi. Tās šķietami ilgu laiku ir pavadījušas mežā. Saplāksnī vietumis redzami nelieli, apaļi padziļinājumi, it kā trula objekta iespiedumi. Nākamie slāņi katrai no šīm gleznām atšķiras, tomēr tos varētu apzīmēt kā rakstus vai aizvēsturisku koku mizas. Tie ir akrila ķēpājumi un švīkas, dažviet – bēšas, oranžas un zaļganas krāsas klekši vai nelieli laukumiņi, īsi, vertikāli triepieni. Ikviena no gleznām šķiet kā nedaudz atšķirīga perspektīva, atšķirīga cilvēka stāsts par vienu un to pašu notikumu.

Desmitā glezna. Centrālā un lielākā šīs telpas glezna, 468 × 970 cm, audekls, ogle, ieži, zemes pigmenti, akrils, eļļa.

Šīs gleznas mērogi ļauj piedzīvot iegremdēšanās pieredzi. Tā ietverama redzes laukā, vienīgi atkāpjoties vismaz septiņus metrus. Lai aizietu no vienas gleznas malas līdz otrai, vajadzīgas 15 sekundes. Tā ir vienlaikus sakrāla un baisa, un tā mazliet apēd cilvēka saprātu. Gleznas pamatslāni veido vieglas, dinamiskas, melnas, brūnas un pelēkas švīkas un šļaksti, kas rada nedaudz morbidu iespaidu. Švīku garums pārsniedz cilvēka augumu, un tās šķiet vilktas ar slotu. Kopējā švīku kustība tiecas no gleznas augšmalas un centra lejup un uz perifēriju, atgādinot starus, kas nāk no neredzama gaismas avota. Gleznas centrā pie augšmalas ir gaišpelēka materiāla sagulsnējumi, kas pēc formām atgādina mākoņus. Tas rada renesanses laika gleznu sajūtu: cauri mākoņiem spiežas Dieva gaisma. Virs pamatslāņa, ko veido pelnu švīku triepieni, gleznas apakšējā trešdaļā ir vienā triepienā uzvilkta trekna, blīvi gaišpelēka, ovāla kontūra, kas varētu būt, piemēram, čūska, kas kož pati savu asti, un tās galva aiz piepūles ir sašķīdusi pa gleznas virsmu. Šis čūsk-triepiens levitē virs citiem gleznas slāņiem un šķiet nākošs no citas, robustākas dimensijas. Ovāla krāsa dažuviet ir saplaisājusi, radot čūskādas efektu. Taču mēs neapgalvojam, ka tā ir čūska.

Vienpadsmitā glezna. 179 × 152,5 cm. Audekls uz saplākšņa, ieži, zemes pigmenti, trušādas līme, olas tempera. 2024. gads.

Šīs gleznas kopējā tonalitāte ir gaiša. Krāsas slāņi ir caurspīdīgi un pilnībā nenosedz audeklu, manāma arī it kā viegla putekļu kārtiņa, kurā ir ar dažādiem krāsas toņiem uzvilkti vai putekļu kārtiņā ar līmi ievilkti triepieni. Šie triepieni mazliet izskatās kā lidojoši kāpuri vai cīsiņi. Gleznas apakšmalā tie ir sablīvējušies tumšāk un biežāk, bet, tuvojoties gleznas augšdaļai, tie izkliedējas un izgaist. Mirdzums, gaišums un pasteļtoņi aicina skatītāju pienākt tuvāk darbam un rada prieka sajūtu.

Četrpadsmitā. 71,5 × 22 cm. Audekls, ieži, eļļa, akrils, dziļumgrunts. 2024. gads.

Gleznas fons viegli mirdz. Tas ir tumši pelēkā melnzemes tonī, mirdzēšanu laikam rada ieži, kas veido pamatslāni. Virs tā ir tāds kā kamuflāžas slānis brūnās vardes muguras rakstā. Vēl virs tā ir nevienmērīgs slānis ar sablīvētu sūnu vai zāli. Virs šī slāņa ir divi trekni, horizontāli akrila triepieni, kas pēc tonalitātes un faktūras atgādina gāzes liesmu: spilgts neona oranžs kopā ar violetu. Gāzes liesmu mēles no abām pusēm iestiepjas gleznā un to laiza. Salmu un mālu sabiezējumā manāmas arī trīs smalkas, spilgti sarkanas svītriņas, kas nāk no vēl dziļāka gleznas apakšslāņa, tās savijas ar sūnām un nezālēm pļavas matērijā.

Piecpadsmitā. 101 × 88,5 cm. Audekls, ieži, dziļumgrunts. 2024. gads.

Gleznu drupeni pārklāj biezs tumšas, auglīgas zemes slānis. Gleznas vidusdaļā mūs negaidīti pārsteidz negaidīta horizontāla līnija ar kalnu profiliem. Melnzemes pārklājums kļūst caurspīdīgāks, skatienam ceļojot uz gleznas augšmalu. Virs tās figurāls, ar sarkanu pigmentu gleznots, caurspīdīgs uguns stabs vai citplanētiešu kuģa mests stars, kas izšķīst darba apakšējā trešdaļā. Bezbailīgi un ar drošu roku vilkti triepieni kontrastē ar maziem, pilinātiem krāsas laukumiņiem, krāsas šļakatām, kas attēlu klāj lejasdaļā. Pie tām izceļas mazs, blīvs, balts laukumiņš – pēc formas kā izkritis zobs.

Sešpadsmitā glezna. 42 × 36 cm. Saplāksnis, ieži, dziļumgrunts. 2024. gads.

Sešpadsmitās gleznas slāņi trekni un skulpturāli iesniedzas telpā. Tās pamatni veido biezs, grubuļains, vairākās kārtās ķepināts rūsganbrūns māls. Tas atgādina kādas planētas virsmas aerouzņēmumu ar kalniem un ielejām. Gleznas labajā pusē ir caurspīdīgi tumšāka pigmenta notecējumi. Glezna šķiet kā cilvēks gados vai planēta gados. Pieejot tuvāk, manāmas mālā ielipušas augu vai aļģu šķiedriņas, skuja, kas spraucas ārā un met smalku ēnu uz darba virsmas.

Astoņpadsmitā glezna. 29 × 32 cm. Saplāksnis, enkaustika un ieži.

Norimis vulkāns. Zili melns, biezs reljefs ar ķieģeļsarkaniem akcentiem un ielipušiem, palieliem akmentiņiem. Tā varētu būt liela flīze, to varētu paņemt rokās un ielikt lielā jakas kabatā, bet nedariet to, jo šīs gleznas īpašnieks ir Aigars Zelmenis. Šis darbs šķietami smaržo pēc dūmiem un izvirduma un rada cilvēkam neapdzīvojamas ainavas iespaidu. Nav skaidrs, vai mēs raugāmies uz apzinātu abstrakciju vai dabas spēku radītu nejaušību.

Divdesmit trešā un divdesmit ceturtā. Abas 152,5 × 170 cm. Saplāksnis, ieži, dziļumgrunts. 2024. gads.

Abas gleznas ir līdzīgas kā māsas. Viena no tām ir eksponēta horizontāli, otra – vertikāli. Vairākos slāņos klāti silti brūna Latvijas māla slāņi sabiezējuši cits virs cita, veidojot it kā tuksnešainas planētas virsmas aerouzņēmumu. Virs tiem manāmi glezniecības žesti, kas ieskrāpēti šajā materiālā, pirms tas sacietējis pašreizējā formā. Pa kreisi esošās gleznas apakšējā trešdaļā ir gaišāks laukums, kas izplūst, virzoties uz malām. Māls, šķiet, bijis ūdeņains un žuvis ļoti lēni. Tajā ir palikušas lapiņas un tumšas saknes, to tekstūra mazliet iznāk no gleznas virsmas. Pa kreisi esošās gleznas vidū ir intensīvāks gaišs laukums, kas vairāk izceļas no brūnajiem toņiem. Ap gaišo formu manāmi šļaksti un pilieni.

Divdesmit septiņi. “Mēs nezinām, kā rodas mūsu domas”. 1160 × 220 × 15 cm. Simtgadīgs osis, bišu vasks. 2024.

Šī nav glezna, bet biezs koka dēlis, vienpadsmit metrus gara koka šķēle, kas sadala telpu un izskatās pēc gara otas triepiena. Uz tās var sēdēt – tā ir garš sols ar raupju koka mizas sānu virsmu, koka gadskārtu šķērsgriezums. Vienā galā, tuvāk telpas pirmajai ieejai, nākot no lasītavas puses, koks ir ieplaisājis, un tajā redzamas ķirmju maltītes pēdas. Šajā pusē kokam ir bijis zars, kas nolūzis pirms ilgāka laika, manāmas oksidācijas pēdas tumšos un pelēkos toņos. Miza dažuviet iepelējusi balta. Oša otrā galā ir redzamas zaļas sūnas, kas kļūst brūnākas, tuvojoties koka mizai. Koka miza ir bieza, dažuviet pat līdz septiņiem desmit centimetriem. Uz koka aug arī ķērpis. Koks ir ieplaisājis vidū, tuvāk otrajam galam ir tāds kā iedobums – tur esot bijusi sēne, kas izkasīta, lai koku drīkstētu ienest muzejā. Osim ir salda smarža, kas vējojas telpā. Tas novietots uz diviem dēlīšiem, kas ļauj kokam viegli levitēt, aicinot piesēst.

Pārpublicēts no Satori.lv