Par festivāla “Homo Novus” izrādi “Ķengaraga parāde” (rež. Reinis Boters).

Uz “Ķengaraga parādi” dodamies divatā – es un mana četrgadīgā meita, uzpirkta ar divām pa ceļam iegādātām kinderolām. Šai rajonā dzīvoju jau septiņus gadus un esmu samierinājusies, ka “Kultūra” ar lielo “K” pie mums bieži neciemojas (“Sieviešu stendaps” pie Mazjumpravas muižas drupām neskaitās, jo tas bija sen un īsti nav Ķengarags), tāpēc šo notikumu gaidīju ar nepacietību. Septītā tramvaja galapunktā mums tiek izdalītas noslēpumainas aploksnītes, kuras drīkstam atvērt tikai pašās beigās, kā arī kartes ar pieturas punktiem. Augšmalā sarindotas dzīvās uzstāšanās, apakšmalā – “piedevas” jeb ievērības cienīgi apskates objekti, tostarp kolorītākie balkoni, no padomju laikiem aizķērušies rotaļu laukumi un grafiti mākslas paraugi, pat mūsu spokainākais koks. Skaidrs, ka pašas būsim savas pieredzes režisores – citējot pavadošo tekstu, “šķietami parasta pastaiga starptautiskajā jaunā teātra festivālā “Homo Novus”“ var sākties.

Kā mums gāja? Tikām pie oranžas papīra pūcītes, kas mums turpmāko gadu atgādinās par vienotību. Pamājām meitas draudzenei, kas tautastērpā spēlēja trejdeksni netālu no gulbju moliņa. Īsu brīdi turējāmies kopā ar vietējiem gidiem, parunājām par rajona vēsturi un par to, ka “Ščecinā” bija labākais restorāns, bet līdz viņu solītajam galamērķim – pirmajai Ķengaragā celtajai mājai – diemžēl netikām, jo izbeidzās līdzpaņemtie gardumi un meitas pacietība. Aizšmaucām garām līnijdejotājām, kas uzstājās mūsu mājas galā, paķērām divriteni un pastaigu turpinājām braukšus. Pie pingponga galdiem, kur vēl vakar divi pudeles brāļi sprieda, kurš no viņiem palūgs aizņemties no manis telefonu, bija iekārtojušās pērļotājas. Pie šaha galdiņiem akordeonu pavadījumā apčamdījām zāļu un pīlādžogu pinumus. Krūmos bija sakārtas barankas. No rotaļu laukumiņa kāds vairākkārt mēģināja mūs sasaukt, bet mēs mināmies tālāk. Kāda nūjotāja garāmejot padungoja līdzi koklētājam. Kamēr mūzikas skolas audzēkņi spēlēja smeldzīgo mīlas dziesmu no filmas “Titāniks”, divi suņi gandrīz sakāvās uz promenādes. Satikām vairākus kaimiņus un palaikam sasveicinājāmies arī ar kādu pazīstamu, bet Ķengaragā vēl neredzētu seju. Centos iztēloties, kā jūtas šie ciemiņi, staigājot pa mūsu ikdienas takām, bet man īsti neizdevās – laikam vajadzēja pajautāt. Ceru, ka viņi, savus maršrutus izgājuši, atsauksies aploksnītēs paslēptajam aicinājumam – “Atceries atgriezties / Viss jau būs mainījies”. Ne velti šo septiņu gadu laikā man īsti nav izdevies pārcelties – jo vairāk šeit dzīvoju, jo vairāk šo vietu iemīlu un ļoti gribētu, lai to iemīl arī citi. Bet ko šī pastaiga nozīmēja man pašai? To sapratu tikai tad, kad pajautāju meitai, kas viņai vislabāk patika. Izrādās – tas, ka draudzene piedalījusies šai pasākumā. Sekoja jautājums, kāpēc mēs nepiedalījāmies. Un tad es kaut kā attapos, ka nepietiek gaidīt, līdz “Kultūra” atnāks līdz mums – tā mums jāveido tepat un pašu spēkiem. Kas zina, varbūt vēl varam paspēt sarīkot kādu dienas plenēru vai portretu darbnīcu, kamēr turas silts laiks?