Homo Novus

Blogs

Homo ephemeris

Inga Žolude, PUNCTUM | 18 09 2024 | Recenzija

Viena no šīgada festivāla Homo Novus performancēm Piedzīvojumus var atrast it visā, même dans le courage norisinājās nedēļu. Ilglaicīgā performatīvā instalācija piedāvāja skatītājiem nedēļas garumā vērot, kā desmit cilvēki pārraksta vienu iepriekš izvēlētu grāmatu. Izrādes konceptu izstrādājusi kanādiešu mākslinieku apvienība PME-ART, kas iepriekš bija pārrakstījuši Fernandu Pesoas Nemiera grāmatu un Sūzenas Sontāgas dienasgrāmatas. Homo Novus performances dalībnieki bija vienojušies pārrakstīt latviešu filozofes Mildas Palēvičas dienasgrāmatas, ko Igora Šuvajeva un Maijas Garkevičas sakārtojumā 2021. gadā klajā laida apgāds Neputns. Īsumā pārrakstīšanas procesu varētu izstāstīt šādi: teksts tiek sadalīts starp pārrakstītājiem, katrs to “pārraksta” identiski vai veicot īsinājumus, izcēlumus, redakcionālas vai saturiskas izmaiņas, vizuālu interpretāciju u. tml. Kad lapa aizpildīta ar konkrēto fragmentu, tā tiek nolikta zem kameras acs un projicēta uz ekrāna, kur to attiecīgi redz arī skatītāji, tad pārrakstītājs šo lapu nolasa. Tā kā vienlaicīgi darbojas divas kameras un ekrāni, lasījumi var noritēt arī paralēli. Pēc tam pārrakstītājs atgriežas pie rakstāmgalda un izvēlas nākamo fragmentu, ko pārrakstīt. Procesā pārrakstītāji iesaistās savstarpējās diskusijās. Visas pārrakstītās lapas izvietotas telpā tā, lai skatītājam tās būtu pieejamas apskatei.

Visa pasaule ir dienasgrāmata. Dzīve ir dienasgrāmata. Varbūt teātra festivāla Homo Novus dienasgrāmata, bet varbūt simtgadīga filozofes Mildas Palēvičas dienasgrāmata.

Homo Novus festivālā desmit cilvēki 29 stundas (atrēķinot pārtraukumus, vēl joprojām krietni tuvu 300 stundām) pārrakstīja latviešu filozofes, aistētikas filozofijas celmlauzes Latvijā Mildas Palēvičas dienasgrāmatas. Tajās ar savādu gara skatienu Milda šo visu jau aprakstījusi:

“1933. gada 2. oktobris

Šī ir mana mīļākā diena, jo jūtos spara pilna jau četras dienas pēc kārtas. Neskatoties uz to, ka maz gulēts, jo vakar pie manis bija “pēcpusdiena”. Pirmo reizi pieņemšanu pie sevis vērtēju kā izdevušos – tas mani apmierina. Sapulcējušies ļaudis ir ļoti labi, kas mani iepriecina! Starp viņiem rakstniece, režisore un pirmās promovētās filosofijas doktores M. P. pētniece Kristīne Želves kundze, ar teātri saistītās Laila Burānes kundze, Rūta Dišleres kundze, Marija Luīze Meļķes kundze, pārrakstītāju pulciņa zemsvītru entuziasts Vents Vīnberga kungs, kaligrāfe Maija Graudiņas kundze, muzeja direktore Lolita Tomsones kundze, rakstniece un sabiedriskā aktīviste Baiba Baikovskas kundze, kura vienmēr ierodas ar savu pavadoni – sunīti Elfu, un autori, kas raksta latgaliešu valodā, Jūlijas kundze jeb Mygluojs un, visbeidzot, arī manu dienasgrāmatu pārrakstītāja Inga Žoludes kundze – bija jau arī viņa pelnījusi nelielu atelpu no vienmuļā pārrakstīšanas darba…”1

Šis ieraksts, protams, ir tālu no Mildas rakstītā! Bet zināmā mērā sasaucas ar Homo Novus izrādē Svētpavasaris simboliski attēloto dažādo dzīvības formu līdzāspastāvēšanu – baktērijām, sēnēm un kāpuriem (vai tiklab pārrakstītājiem), kas pārstrādā, kompostē vidi, kurā veģetē, turklāt tas viss ar Stravinska partitūru fonā, kurai šoreiz pa virsu uzlikts gan ekofiltrs, gan breikdānss, kas kanonisko pārraksta jaunā valodā, kas pauž vēstījumu – laikmetīgais varbūt sastāv nevis no laikmetīguma, bet no pirmatnējā. Un lai kādas izrādes vai dienasgrāmatas nāktu mūsu priekšā, mēs izdzīvojam radīšanas, dzīvības un barošanās ķēdes ciklu – kā bija sākumā, tā mūžīgi mūžos.

Pārlīkušiem pār Mildas Palēvičas dienasgrāmatu ierakstiem, tie kaut ko izgaismoja mūsos pašos, un ne tikai brīžos, kad, lasot dramatiskus ierakstus iz Mildas dzīves, mums bija grūti parunāt emociju dēļ, bet būtībā ikvienas Mildas dzīves norises, pat visparastākās, fiksācijā. Šī ilgstošā procesuālā izrāde, kurā vairākas dienas no vietas pārrakstījām Mildas dzīves pieredzes fragmentus, bija drīzāk iekšēja izrāde, kas domāta mums pašiem, tiem desmit cilvēkiem, kas tajā piedalījās, nevis skatītājiem. (Bet arī Mildas dienasgrāmatas “norisinājās” tikai viņā…) Un jautājums, ko bieži mēdz izspert pēc monumentālām pieredzēm, Vai ir dzīve pēc X? šoreiz patiešām ir valīds, nevis retorisks. Kamēr mēģinu reflektēt to, vai pēc šīs pārrakstīšanas pieredzes ietekmes mana dzīve vēl ir mana vai arī visu turpmāk redzēšu caur Mildas acīm, joprojām zied ešolcijas, kas, starp citu, ir visīstākās vasaras puķes.2

Tā vien šķiet, ka Milda savām gara acīm paredzējusi teju visu, tostarp visu šīgada Homo Novus programmu. Tā, piemēram, kad viņa kādā no 20. gadsimta sākuma ierakstiem piemin “prastos ļaudis”,
3 kas ir visapkārt, lai gan viņai būtu gribējies atrasties starp gara radiniekiem (kā Kants, Spinoza un Bergsons), es saprotu, ka es to jau esmu redzējusi izrādē Maiks. Kaut kādā dīvainā veidā tā iemieso arī Mildas izmisīgo vēlmi pēc “sevis cienīga darba”, nevis tukšas sēdēšanas birojā, kur kļūsti par vēl vienu tipveida mēbeli dzīvei, ko tu nedzīvo, bet kas ar savu rutīnu kā ar smilšpapīru noberž tavu laiku. Agrāk mēs teicām, ka tādi cilvēki ir kā roboti, taču tagad roboti izrādījušies ar lielāku intelektuālo kapacitāti nekā vairākums cilvēku. Maiks tādā ziņā ir vēl pēdējā cilvēka radītā izrāde, jo mākslīgais intelekts ko tādu noteikti nebūtu uzkonstruējis – tas vienkārši ir pārāk konvencionāli gudrs priekš tā. Izrādes Maiks radītāja kanādiešu māksliniece Deina Mišela turpretī sniedzas tālāk aiz līdzšinējā “izrādes” koncepta. Maiks savā ziņā simboliski iemieso Mildas dzīvi – paredzamu – tāpat kā ikvienu dzīvi, tomēr neparedzamu – arī tāpat kā ikvienu dzīvi. Prātoju, kāda būtu Mildas dzīve, ja viņa to spētu izdomāt, liekot lietā savu spožo intelektu, un arī realizēt!… Be careful – Maiks raksta uz papīra loksnes, ar kuru aizlīmēta durvju aila, kad tajā vēkšpēdus atkritusi viena no izrādes skatītājām. Tieši tāda ir Mildas dzīve – viņa atduras pret likteņa radītajām mirāžām par Sorbonnā diplomētas sievietes filozofes atzīšanu akadēmijā Latvijā, kuru tolaik diktē nospiedošs vīriešu pārsvars. Gluži kā Maiks viņa ir ārā, kad viņai būtu jābūt iekšā, taču akadēmijas tradīciju robežu iekšiene izrādās pārāk līdzīga mazliet piesmakušajai izrādes telpai, un arī tai ir jāatrod jauns pielietojums. Konceptuāla izrāde, kurā jādomā līdzi, kā nezaudēt, bet arī nepadoties cīņā ar garlaikotu aizkaitinājumu pēc kaut kā garīgi liela, dziļa un aistētiska, kāds ar konstantu regularitāti nolasās Mildas dienasgrāmatās. Turpat, kur nemitīgi izceltas Mildas ciešanas un vientulība:

“1936. gada 6. decembris

Šī ir mana mīļākā dzīve – tā brīžiem rodas vēlme domāt pēc tik labām ballēm… Vakar preses balle. Lai gan ļoti laba un izdevusies, bet man bez iekšējas vērtības.

Savukārt 28. novembrī notika literārais vakars pie manis. Tas bija labi izdevies. Pirms tam pa dienu bija Filozofijas biedrības sēde, kurā Grīns referēja par nacionālo erotu, bet Kauliņš par Bergsonu, kura filozofiju viņš bija iztulkojis ļoti nepareizi.

Tomēr par spīti visām ballēm jūtos vientuļa.”

Tikpat vientuļa kā varoņi festivāla izrādē Vientulības simfonija S.O.S., ko veidojis dāņu kolektīvs MØR collective, sadarbojoties ar Katrīnu Neiburgu scenogrāfijas izveidē. Iespēja noskatīties Dānijā prēmēto izrādi rada izredzētības sajūtu. Izrāde ar biedējošu precizitāti projicē arī Mildas vientulību – ilgas pēc sava vīra, dzejnieka Fallija, kurš tobrīd ir sakaros ar Mildas bijušo skolasbiedreni un draudzeni Doru, un abām ar viena mēneša starpību no divtik vecākā abu bijušā skolotāja piedzimst bērns. Viņas vientulība vienai ar bērniem Parīzē, spiedīgos trūkuma apstākļos, vientulība, kad Fallijs jau miris, vientulība, kuru pārtrauc romantiskas jūtas pret topošo otro vīru, kapteini; vientulība, kad viņa atkal izšķiras, vientulība, kad viņa mulsi un slepeni mīl kādu mūziķi X… Tik daudz vientulības un nespējas iziet ārpus tās, kamēr dzīve turpina griezties neizskaidrojamā apsēstībā gluži kā scenogrāfijas modelis Vientulības simfonija S.O.S. izrādē, kas ir divu kaimiņu vientulības dienasgrāmatas, kuri visvairāk alkst sastapt otru pusi, bet scenogrāfiskā centrifūga riņķo pa apli, harismātiskajai Anikai Barkanai fenomenālā balss tembrā “dziedot šūpuļdziesmu ikdienišķajam”.4 Vai mēs kādreiz satiksimies un satiekoties vairs nejutīsimies vientuļi?

Nav tā, ka Mildu neviens nemīl. Viņu mīl viņas labākā draudzene. Bet ne tā, kā draudzene mīl draudzeni… Kad aizeju uz Homo Novus performanci Kvīru tango klubs, arī par to es jau esmu lasījusi Mildas dienasgrāmatā, kad viņa veic ierakstu par to, ka viņas labākā draudzene (un patiesībā arī vienīgā tuvā draudzene) P. kundze, kas ir tik brīnišķīga un saprotoša, ka, šķiet, viņu atsūtījušas debesis, kā Milda atzīmē 1931. gada kādā no janvāra ierakstiem, atzīstas Mildai mīlestībā… Milda to atzīmē kā “specifisku gadījumu”… Un uzsver, ka abu draudzība ir iespējama tikai garīgā plāksnē… Visu dzīvi viņu draudzība arī noturas, par spīti tam, ka Milda uz P. kundzes mīlestību nevar atbildēt tā, kā P. kundze vēlētos, par spīti P. kundzes vīra greizsirdībai un pat P. kundzes izsūtījumam uz Sibīriju. Taču pēdējos dzīves gados, kad Milda jūtas fiziski nomocīta (tobrīd viņai ir gandrīz 80 gadu) un viņu nospiež liela grūtsirdība, viņa pārskata savu dzīvi, meklējot tajā skaisto, un P. kundze, kuru viņa dēvē par Dēziju, izrādās viena no tām:

“1968. gada 3. jūlijs

Nevaru teikt, ka šī ir mana mīļākā diena, jo ļoti reibst galva un grūti paiet, turklāt milzu grūtsirdība, kas pierima tikai uz dažām stundām, kamēr te bija mans dēls Andris. Kad viņš atkal bija prom, grūtsirdība atgriezās un nolēmu atminēties visu to, ko skaistu esmu piedzīvojusi: Francijā… daudzos citos ceļojumos… Dēzijas mīlu… Atceros, kā reiz 1932. gadā manā dzimšanas dienā viņa man atsūtīja milzīgu maijpuķīšu pušķi ar šādiem vārdiem:

Ja tās domas, ko tev veltu,
Visas puķēs pārvērstos,
Bagāts dārzs ap tevi zeltu
Grimdams smaržu vīrakos.”

Kamēr Mildu klusi mīlēja P. kundze, Milda pati klusi mīlēja noslēpumaino mūziķi X. Iespējams, vēl papildu 300 stundas ļautu mums atšifrēt Mildas slēptās mīlas objekta identitāti.

“1929. gada 28. septembris

Šī ir mana mīļākā diena, jo biju operā uz Faustu. Vissvarīgākais, protams, bija Mefistofelis, kuru ellišķīgā ritmā izdziedāja Ādolfs Kaktiņš. Par laimi, nebija Ludolfa Liberta dekorāciju!

Sajutu Viņu savā tuvumā. Katrreiz, kad tā notiek, mani pārņem vājums… Tā apmainīšanās ar pieklājīgiem un nenozīmīgiem sveicieniem!… Nu kāpēc gan cilvēkam nav drosmes sekot savām dvēseles dziņām?… Dvēsele taču ir pats labākais, kas mums dots.”

Viņa apmeklē koncertus, bet mēma izskan viņas mīla kā satricinošajā festivāla izrādē Oda priekam, kurā izpildītāji, nedzirdīgo kora pārstāvji, sēž līdzās skatītājiem un tad klusi iznirst no savām vietām, lai mēmos žestos “atskaņotu” ikonisko Bēthovena skaņdarbu, 9. simfonijas noslēguma daļu. Šī patiešām ir viena no aizkustinošākajām festivāla izrādēm, ko pieredzu, un mani pārsteidz, ka daži izrādi noskatās ar nepārejošiem smiekliem, kamēr es un daudzi citi apraudamies. Es apraudos arī pie dažiem Mildas dienasgrāmatas ierakstiem. Rakstot Mildas dzīves sarežģītības, no kurām viņa sargājusi savus līdzcilvēkus, bet uzticējusi savai dienasgrāmatai, tiešums padara ievainojumu, tās ir nepiesegtas sāpes un tām nav noilguma arī pēc piecdesmit vai simt gadiem, kas ir pagājuši starp viņas rakstīto un mūsu pārrakstīto. Lai gan mūsu izvēlētais moto, kā to pieprasīja PME-ART koncepts izrādei, bija pārrakstīt Mildas dienasgrāmatas, lai tajās būtu “mazliet mazāk kauna un tās būtu mazliet tuvāk mūsdienām”, tomēr, šķiet, mēs šī uzstādījuma priekšā kapitulējām. Kauna tur nemaz nebija tik daudz, cik sāpju, ciešanu, neizdošanās, netaisnības un vientulības – vieni no galvenajiem atslēgvārdiem, kas šīs dienasgrāmatas raksturo. Un tas viss ar netaisnīgi īsiem prieka mirkļiem bezgalīgi velkas mokpilnus 60 gadus (kas atspoguļoti dienasgrāmatās). Īss kopsavilkums lasāms šādā ierakstā:

“1931. gada 7. aprīlī

Šī varētu būt mana mīļākā diena, tomēr esmu neapmierināta:
– manā sabiedriskajā dzīvē – ciešanas;
– iekšējā dzīvē – atteikšanās no sevis pašas;
– intelektuālajā darbā – klusums un pagurums.
Un ne mazākās spējas pretoties.”

Ikdienišķais Mildu nomāc. 1929. gadā Milda raksta: “Mana zeme mani “viduvējo” (darb. v.) – dara mani ikdienišķu. Mani centieni, kas ir kā vērti, šeit ir zemē nomests laiks!” Un 1931. gadā Milda vēl joprojām nav samierinājusies un dienasgrāmatā izsaucas: “Cik nožēlojama mūsu province!”

Vai esam vai neesam province – tādas pārdomas radīja, bet arī uz brīdi iemidzināja britu/vācu apvienības Gob Squad filmizrāde Super Night Shot, kurā Rīga atkārtoti pēc 18 gadu pārtraukuma kļuva par darbības vidi/filmēšanas laukumu, kurā notiekošo iemūžina apakšveļā izmetušies mākslinieki. Taču tas neatkailināja viņus, bet gan mūs – “mūs” dažādos līmeņos: individuālajā, “mēs” kā izrādes skatītāji un savā ziņā līdzradītāji, “mēs” kā Rīgas iedzīvotāji, “mēs” kā sabiedrība un globālā sabiedrība, kuru reprezentēja Super Night Shot filmizrādē iemūžinātie garāmgājēji – mēs zinājām visu, ko viņi noklusēja un par ko jutās neērti, un mēs zinājām, ka pat aiz vaļsirdīgi atklātā ir neizstāstītais. Un tad es atcerējos, kā Milda kara gados no Parīzes kopā ar abiem mazajiem bērniem ceļo uz mājām trīs gadus caur Ķīnu… Un vai viņa piekristu doties noskūpstīt svešinieku kādā no šīm nepazīstamajām vietām? Šķiet, ka ne, un acumirklī mani pārņem mātišķas bažas par jaunieti, kurš kaut kāda iemesla dēļ piekrita veikt šo misiju (kas gan citādāk notiktu ar Super Night Shot finālu?!).

Tikpat mātišķi Milda pārdzīvo līdzi meitas Adeles dzīves ceļam un gadu gaitā savās dienasgrāmatās ļauj sekot līdzi savas ģimenes seriālam – iesākumā nesaskaņām ar māti, tad nesaskaņām ar meitu, tad ar tēvu, atkal ar meitu, dēla aiziešanai karā, meitas nāvei…

“1938. gada 15. novembris

Adele vairs nestrādās Ķemeru bibliotēkā. Tagad viņa stoiski apņēmusies dzīvot pie mana tēva, strādājot arī visus mājas darbus. Viņa domā, ka tādējādi viņai paliks laiks, ko veltīt literārajai darbībai, kurai viņa tagad iecerējusi pievērsties. Un vairāk laika veltīt Koras, savas meitas, audzināšanai, beidzot. Kaut mans tēvs nebūtu tik ciets un kaut viņam būtu līdzjūtība pret cilvēkiem! Tomēr sirds dziļumos es neticu, ka tas tā varētu notikt, un bažījos, vai Adele ar savu lielo sensibilitāti varēs grand-père pedantiskās prasības pildīt.”

Un kā par sodību, kas iesākumā rādījās kā varena iespēja, aiz dienasgrāmatu pārrakstīšanas skriptorija loga kā baravikas pēc lietus izaug divi klubkrēsli, galdiņš un pelnutrauks – vēl vienas Homo Novus izrādes Pastāsti tētim rekvizīti. “Izrāde” ir tikai ērtības labad, jo īstenībā tas atgādina seansu pie terapeita, kurš sagaida, ka atnācējs teiks kaut ko par savu tēvu. Uz rekvizītgaldiņa stāv festivāla “vizītkartes” ar vienu vienīgu uzrakstu Šī ir mana mīļākā diena no abām pusēm – skaties, no kuras puses gribi. Un tu saproti, ka tevi šajā brīdī izsmej pat šis papīra gabaliņš. Acumirklīga karma, ko savā ziņā esi pelnījis, jo visas šīs dienas pats ar papīra un rakstāmā palīdzību “piesmej” kāda cita pārdzīvojumus. Un tu vairs nesaproti, vai tās ir Mildas traumas vai tavējās: viss nekontrolēti, bet kaut kādā dabiskā kārtībā veļas pār tevi kā Plūdi – skaņas piedzīvojums, ko Andra Eglīša izstādē LNMM režisējuši austrāliešu skaņas mākslinieki Tims Hamfrijs un Madeleina Flinna. Kad sēžu uz viena no soliņiem, visriņķī skalojoties Plūdiem, domāju, ko pēc šādas pieredzes savā dienasgrāmatā būtu ierakstījusi Milda, lai pēc tam to varbūt pārvērstu rakstā par mūzikas un mākslas aistētiku…

“2024. gada 6. septembris

Vai iespējami plūdi prātā? Vai arī prāts ir pārāk “prātīgs”? Vai Plūdu tekstuālais koncepts nebija pārāk prātīgs iepretim skaņas pārākajai kvalitātei iekļūt neparedzamās uztveres kombinācijās – gluži kā palos? Vai manu iepriekšējo zināšanu un spriedumu pāļi jau ir zem ūdens? Šodien esmu nesakarīga, mans prāts pludinās amorfās refleksijās.

Piedzīvojumus var atrast it visā. Bet drosme
5 ir tā, kuras man tik bieži pietrūkst. Skaņas performances laikā satiku vairākus pazīstamus cilvēkus, dažus no tiem pat īsti nesatiku, jo nepārmijām ne vārda, ne skatiena. Īslaicīgo pārdzīvojumu pārmāca interese par nepazīstamajiem cilvēkiem zālē – iedomājos dzīves, ko viņi sevī nesa kā spīdīgā koferītī… kuram ik pa brīdim iesper kāds maiks. Iedomājos arī šo cilvēku dienasgrāmatas…”

1. Šajā rakstā citētas jau pārrakstītās Mildas Palēvičas dienasgrāmatas, respektīvi, tas var vairs nebūt “tīrais” M. Palēvičas dienasgrāmatu teksts.
2. Atsauce uz Mildas Palēvičas dienasgrāmatas ierakstu, kurā Milda vēlā rudenī ieraksta, ka vēl joprojām zied ešolcijas, un Igora Šuvajeva zemsvītras piezīmi, kurā viņš precizē, ka tās ir vasaras puķes… Pārrakstīšanas procesa laikā tas mums kļuva par programmatisku atgādinājumu realitātes piedzīvošanas polifonijai, bet no turienes – Mildas dienasgrāmatu uztveres/tulkošanas/pārrakstīšanas polivokalitātei un tās leģitimizācijai.
3. “1916. gada 20. jūlijā. [..] MAN GRIBAS RAUDĀT, CIK MAN GRŪTI AP SIRDI!!! BRIESMĪGA IR VIENTULĪBA. APKĀRT IR TIKAI PRASTI CILVĒKI, un man no viņiem PALIEK NELABI.”
4, Vienā no izrādes Vientulības simfonija S.O.S. izskan dziesma ar vārdiem “lullaby of ordinary things”.
5. Mildas Palēvičas pārrakstīšanas performancei dotais nosaukums Piedzīvojumus var atrast it visā, même dans le courage sevī ietver vārdu “courage” jeb “kurāža”, kā mēs to izvēlējāmies latviskot, citiem vārdiem, “drosme”.