Kas ir ekoteātris?
Sanita Rībena: Kādas ir sajūtas šobrīd, kad festivāls ir ieskrējies?

Ieva Briede: Es jau teicu Kitijai, ka man bail sarunāt kaut kādas muļķības. Šobrīd manā galvā notiek aptuveni sešu izrāžu tehniskās detaļas. Mākslinieku ierašanās, ēdināšanas, skatītāju labbūtība.

Kitija Balcare: Tas, ko min Ieva, lielā mērā iet kopā ar mūsu šīsdienas tēmu, jo tā ir tā radīšanas daļa, kurai ilgtspēja ir ļoti klātesoša, un ir arī otra – mākslinieciskā puse. Tā arī principā ir ekoteātra definīcija, šīs divas puses.

Kad skatās uz “Homo Novus” programmu, nevar nemanīt, ka tajā bieži parādās dabas detaļas, arī izrāžu aprakstos, arī vietās, kur notiek izrādes: uz jumta, pie upītes, purvā… Vai šāda izvēle nu jau vairāku gadu garumā bijusi mērķtiecīga? Kāpēc?

Ieva Briede: Jā, noteikti mērķtiecīga. Pēdējos gadus īpaši esam pievērsušies ilgtspējībai, ne tikai izrāžu izvēlē un veidošanā, bet arī tajā, kā mēs darbojamies, kā mēs kaut ko ražojam, kā mēs uz šejieni nogādājam māksliniekus, kā par viņiem parūpējamies. Tas noteikti ir tāds komplekss, ko mēs pēdējā laikā darām.

Kitija, varbūt tu varētu dažos teikumos ieskicēt, kas īsti ir ekoteātris?

Kitija Balcare: Ekoteātrim, kā jau minēju, ir šīs divas puses. Mēs varam runāt gan plašākā, gan šaurākā nozīmē, bet tā pamata definīcija ir tāda, ka tie ir darbi, kuri vēsta par kādām cilvēka un vides mijiedarbības lietām, problēmām un formām vides aizsardzības kontekstā vai ekoloģijas izpratnes kontekstā. Otra puse ir izrādes ekoloģiskā pēda. Kā šie darbi tiek radīti, kāds ir šo izrāžu dzīves cikls. Arī tas, ko jau pieminēja Ieva – kā pie mums atceļo mākslinieki, kādus materiālus izmanto, vai sagādā tos tepat uz vietas, vai atved sev līdzi. Ir ļoti daudz šādu sīku lietu, kurām būtu jāpievērš uzmanība.

Un vides teātris?

Kitija Balcare: Vides teātris nāk no sešdesmitajiem gadiem un ir saistīs ar performances mākslu. Vairāk par vides aizsardzības kontekstu tajā būtisks ir tas, ka teātris iziet ārpus klasiskās teātra telpas. Tā nav šī proscēnija forma, ko mēs iedomājamies, aizejot uz Nacionālo teātri.

Skatītāji nesēž frontāli pret to, kas notiek uz skatuves. Tiek izmantotas daudz un dažādas telpas, tām nav nepieciešami jābūt ārtelpām, tā var būt arī garāža, angārs, skola.

Pirms šaujam ekoteātrim tieši sirdī, varbūt varam vēl pakavēties pie šī vides aspekta. Vai vari pastāstīt, kādās vietās šogad notiek festivāls “Homo Novus”?

Ieva Briede: Tieši vakar man bija saruna ar Artūru Čukuru, kurš ir vienas izrādes režisors. Mēs skatījāmies uz Rīgas panorāmu, jo izrāde notiek uz jumta, un viņš sacīja, ka būtu jauki uzskaitīt, kādās vietās “Homo Novus” izrādes ir notikušas.

Kitija Balcare: Sakartēt.

Ieva Briede: Jā, sakartēt. Jo izrādes ir bijušas visneiedomājamākās vietās. Šogad jau norisinājās Artūra Čukura izrāde uz viesnīcas jumta, arī Beātes Poikānes izrāde skeitparkā, Uzvaras parkā. Festivālu mēs noslēgsim ar Lindas Boļšakovas izrādi Ķemeru purvā, kas notiks purvā iekšā, nevis uz laipiņām, kā varētu domāt.

Festivālā parādās arī tāda lieta kā interaktivitāte, kas lielajos teātros ir drīzāk margināla parādība, bet, runājot par “Homo Novus”, man radies iespaids, ka tas ir viens no pīlāriem, kurā balstāties.

Ieva Briede: Nē, tā noteikti ir. “Homo Novus” ir ļoti eksperimentāls, mēs ļoti spēlējamies. Jau pirms sāku strādāt šajā festivālā man likās: nu, cilvēki vienkārši ir traki. Mēs darām visu ko, mēģinām pēc iespējas vairāk iesaistīt publiku, sadarboties ar vietējām kopienām, aktualizēt ļoti, ļoti sāpīgas tēmas.

Kitija Balcare:

Kad teātris iziet ārā no klasiskās teātra telpas, mēs piepeši ieraugām, cik tas var būt dažāds, cik plašu spektru tvert.

Arī ekoteātrī ir būtiski iegūt šo līdzautorību – vieta kā līdzautors, vieta kā performance. Vide kļūst bioperformatīva. Tā vairs nav tikai simboliska slodze, ko vieta nes, bet arī tīri fiziska. Runāt par ekoteātri Latvijas gadījumā, pirmais piemērs, ko gribu minēt, ir “Mārupīte” – Valtera Sīļa darbs, kurš bez pašas Mārupītes nepastāvētu.

Varbūt vari pastāstīt pāris teikumos par “Mārupīti” tiem, kas nav to redzējuši.

Kitija Balcare: Tas ir 2012. gadā radies darbs, balstīts dokumentālā faktā par sadzīves ķīmijas noplūdi Mārupītes ūdeņos. Valters Sīlis kopā ar Jāni Balodi mēģina rekonstruēt, kur tad ir šī problēma, kurā brīdī šī kļūda ir notikusi. Izrādes dalībnieki – es apzināti saku dalībnieki, nevis skatītāji – dodas šajā izrādē pārgājienā gar Mārupīti un dažādās stacijās uzzina dažādus faktus un kontekstu par to, kas tad īsti ir noticis. Izrādes veidotājiem ir arī sava personiskā sasaiste ar šo vietu. Tā kā vietas bioperformatīvā būtība ir ļoti, ļoti svarīga.

Ja es pareizi atceros, jo es biju uz šo izrādi, viena no tādām interesantām lietām bija tāda, ka režisors arī centās iegūt kontekstu par citiem upju piesārņošanas gadījumiem. Vai tas ir tipisks aspekts šāda tipa teātros, vai arī tas ir atkarīgs no režisora?

Kitija Balcare: Ja mēs runājam par vides problēmām, un šī izrāde tiešām izgaismoja šo vides piesārņojumu, tad cilvēkam raksturīgas ir grūtības domāt plašos mērogos, plašā kontekstā. Ekoteātris bieži vien spēj sniegt šo pietuvinājumu problēmai, palikt zem lupas kādu konkrētu situāciju, caur kuru mēs varam izprast daudz plašāku sasaisti ar ārpus cilvēka esošo pasauli.

Domājot par “Homo Novus” festivālu gan šogad, gan arī citus gadus, tas atslēgas vārds, kas nāk prātā, ir “saikņotība” – ka tu izjūti savu saikni, mijiedarbību ar vietu, ar citām būtnēm.

Ekoteātra principi
Varbūt tagad mēs varētu mazliet ilustrēt ekoteātra jēdzienu, izvēloties atsevišķas izrādes un mazliet papreparējot un paskatoties, kas tajās atbilst ekoteātra principiem un kas ne? Skaidrs, ka, lai cik jebkurš princips nebūtu skaists, tam nevajadzētu arī kļūt par pašmērķi. Kā savā nodabā mēdz jokot vides organizācijas: mēs neko nedrīkstētu darīt, ja gribētu būt maksimāli saudzīgi videi, varbūt mums visiem ir vienkārši jānomirst. Es gan to neaicinu darīt.

Jebkurš radošums atstāj kaut kādu ietekmi, tas ir no veselā saprāta viedokļa saprotami. Jautājums ir par principiem, par to, uz kurieni mēs ejam, par sasniedzamiem mērķiem un to, lai nebūtu pašmērķīga izšķērdība un nedomāšana par kontekstu. Pēc šī garā ievada dodu vārdu tev, Ieva.

Ieva Briede: Es ieskicēšu četras izrādes, kas ir labi piemēri, arī visai atšķirīgi, un divi no tiem ir darbi, kas jau ir beigušies – jau minētais Artūra Čukura darbs, kā arī Beātes Poikānes izrāde. Viņi abi pievēršas tēmai “gaiss”, kas nozīmē, ka tēma pati par sevi jau ir ļoti ekoloģiska, skatoties nevis no cilvēka prizmas, bet pētot arī citu dzīvu radību uzvedību un vēlmes.

Šo darbu veidošanā mēs sadarbojamies ar ļoti daudz zinātniekiem – vides pētniekiem, arī Ķīnas medicīnas ekspertiem, līdz ar to ļoti bieži šo ekoteātra darbu radīšanā veidojas saikne arī ar citiem ekspertiem.

Skaidrs, ka, ja tu vēlies kādu tēmu kārtīgi izpētīt, ir nepieciešama arī kāda veida padome un apspriede par šo tēmu.

Vēl viens piemērs ir Lindas Boļšakovas darbs, kas norisināsies Ķemeru tīrelī pašā festivāla noslēgumā. Vēlos to pieminēt, jo Linda rezidencē atrodas jau gadu – tik ilgi arī ir veidots šis darbs. Šī gada laikā viņa ir nodzīvojusi Ķemeros aptuveni astoņas nedēļas, nakšņojot meža mājā. Mēs sadarbojamies ar Ķemeru zinātniekiem, un Linda ir tikusies ar apmēram septiņiem zinātniekiem kopumā, lai izpētītu šo tēmu no dažādiem skatpunktiem. Šis darbs ir balstīts pētījumos.

Kā pēdējo gribētu minēt izrādi, kas ir ļoti labs piemērs konceptūrēšanai, kad mēs tā vietā, lai uz festivālu vestu mākslinieku ar visiem rekvizītiem, pārvietojam mākslinieku un konkrēto kontekstu uz vidi, kurā var rasties sinerģija ar vietējo kultūru. Šajā gadījumā tas kanādiešu kolektīva darbs – darbnīca, kas saucas “grāmatu pārrakstīšanas darbnīca”. Tajā mēs ar latviešu rakstniekiem pārrakstām Mildas Palevičas dienasgrāmatas, un šis process jau ir sācies. Būs arī publiskais lasījums uz festivāla noslēguma pusi.

Kitija, vai tev ir kādi komentāri?

Kitija Balcare: Varu pareflektēt par izrādēm, kuras esmu redzējusi – jau pieminēto Artūra Čukura “Putekļu Rīga” un Beātes Poikānes “Gaisa rezervuārs”, kuras vienoja gaisa tēma. Ekoteātrim ļoti raksturīgs ir ķermeniskais aspekts. Runājot par ekoloģisko apzinātību, lai šī sasaiste rastos, ļoti svarīga ir fiziskā iesaiste, materialitāte gan idejiskajā, gan praktiskajā izpausmē, un tas šajos darbos parādījās.

Čukura darbā ļoti audiāli varēja dzirdēt, kā tiek stimulēta mūsu oža ar šo poētisko aprakstu palīdzību. Poikānes darba skatītāji tīri fiziski tika aicināti elpot ātrāk, elpot lēnāk – izjust šīs ietekmes tīri fiziski, ar ķermeni. Pēc abām izrādēm es jutu, ka manas maņas šķiet uzasinātas.

Ja tu ienāc izrādē, kura tevi izved ārpus šīs klasiskās teātra telpas, tad arī tavs ķermenis ir aicināts justies pilnīgi citādi nekā tumšā zālē, lai gan ekodarbi var notikt arī telpās, tikai tur atšķiras nosacījumi.

Jau sākumā tu, Ieva, ķēries vērsim pie ragiem, uzreiz pastāstot par to, ka domājat par transportu un citām praktiskākas dabas lietām vides kontekstā. Vai tas ir kaut kas tāds, ko jūs konceptuāli skatāties festivāla mērogā, vai arī tas vairāk atkarīgs no konkrētiem māksliniekiem, tam, kādi principi caurauž viņu māksliniecisko darbību gan pirms izrādes tās gatavošanas procesā, gan tad, kad izrāde tiek rādīta?

Ieva Briede: Gan gan. Tas ir ļoti atkarīgs no konkrētās izrādes. Bet tas ir ļoti liels aspekts, ko ņemam vērā, izvēloties izrādes. Un viens no mums būtiskajiem uzstādījumiem – paturēt ilgtspēju prātā, it sevišķi jaundarbu veidošanā.

Ilgtspējas teātrī radīšanā
Mēs varētu dekonstruēt vārdu “ilgtspējība”…ko tu šajā gadījumā ar to domā?

Ieva Briede: Ar to es domāju plašākā mērogā ne tikai materiālu ilgtspējību, bet arī emocionālo ilgtspējību – domāt par mūsu labbūtību, neizdegt. Es domāju par visiem šiem aspektiem, kad pieminu vārdu “ilgtspējība”.

Es tomēr gribētu to atvērt vēl mazliet vairāk. Ja mēs sadalītu izrādi vairākos posmos – idejas gatavošana, fiziskā gatavošana, ierašanās uz festivāla norises vietu, pati izrāde un tas, kas notiek pēc tās. Vai jūs skatieties arī šādā veidā, un, ja skatieties, tad, kam jūs pievēršat uzmanību?

Ieva Briede: Noteikti skatāmies. Mēs sākam ar izrāžu izvēli, ļoti reti vedam māksliniekus uz tālām lokācijām. Šogad mūsu programmā ir Austrāļu mākslinieki, ar kuriem mēs jau reiz sadarbojāmies. Mums bija izrāde “Liecinieku tribīne” pirms diviem, trim gadiem. Šogad viņi pie mums ir fiziski atbraukuši, bet tas tāpēc, ka viņi jau atradās Eiropā, un mēs varējām finansiāli atļauties viņus atvest.

Tāpat arī jau pieminētie kanādiešu mākslinieki, kuri jau šajā laikā atradās Eiropā. Kādi 20% no mūsu māksliniekiem šeit nokļuvuši ar lēno ceļošanu – vilcieniem, autobusiem, savām mašīnām. Mēs domājam arī par ēdināšanu – ēdam tikai vegānu, veģetāru pārtiku. Galvenā lieta, ko mēs vienmēr paturam prātā – vai šis paliks mūsu noliktavā? Mūsu noliktava ir ļoti maza, mums ļoti nepatīk to fiziski pārkrāmēt.

Kitija Balcare: Attiecībā uz ilgtspējas izpausmēm teātrī radīšanas procesā mēs varam runāt par trīs virzieniem. Tā ir ilgtspēja teātra ēkās, ja mēs pieņemam, ka daudzām ir šīs vēsturiskās ēkas un jaunuzbūvētās ēkas. Tad ir ilgtspēja izrāžu rādīšanā, to dzīves ciklā, un, visbeidzot – ilgtspēja, saistībā ar pašiem cilvēkiem, kas izrādi rada, un viņu ikdienas paradumiem. Šie trīs virzieni tad arī ir tie, ko mēs vērtējam no ilgtspējas aspekta.

Būtu ļoti svarīgi, ka gan festivāla, gan izrādes radīšanas brīdī būtu cilvēks, kurš ir atbildīgs par atgādināšanu, par apjautāšanos scenogrāfam, dramaturgam, vai es ņēmis to vērā, vai esi padomājis par to un to. Un tādā atgādinošā, nevis uzbrūkošā formā.

Ja mēs fiksējam rakstiski, tad mums ir šis zaļais rīcības plāns, tas var būt plāns ēkai vai izrādei. Svarīgi, ka ir tāda veida čekliste, kurai iziet cauri. Tas uzreiz nenozīmē, ka mums jābūt maksimālistiem un no visa jāatsakās. Bet mēs varam sākt ar kaut ko un to pakāpeniski audzēt, nākamajā izrādē ņemt vērā citus aspektus, lai samazinātu savu pēdu.

Runājot par to, cik lielā mērā mēs kaut ko varam izmantot, jautājums ir par to, kāds būs tas iespējamais efekts uz skatītājiem un dalībniekiem.

Varbūt mums ir vērts paņemt jaunos, čaukstošos atkritumu maisus un izmantot tērpu radīšanā.

Domāt arī par cilvēcisko ilgtspējību
Jūtu, ka esmu iekšēji nonākusi pie sadaļas, ko mēs vecmodīgā garā varētu dēvēt par “grūtībām”, bet moderni – par “izaicinājumiem”. Tādi noteikti ir bijuši arī mūsu apspriestās tēmas kontekstā.

Ieva Briede: Negribas jau sūdzēties, bet grūtības, protams, ir bijušas dažādas. Ļoti dažādas. Labs piemērs, saistībā ar ilgtspējību, ir Kristas Burānes izrāde “No tā laika koki vairs nerunā”. Šī izrāde vēstī par kokiem Rīgā, par pilsētvidi. Viens no šīs izrādes elementiem bija maziņi binoklīši, kas tika izdalīti skatītāji, un, protams, mēs šos binokļus negribējām pirkt, gribējām no kāda tos aizlienēt. Ja nemaldos, bija nepieciešami divpadsmit vai piecpadsmit tādi binoklīši. Šī izrāde tamdēļ bija ļoti ilgtspējīga tajā aspektā, ka šie priekšmeti tika atrasti, nevis pirkti, jā, bet cik daudz enerģijas tas paņēma, lai viņus salasītu… Vēl kā šodien atceros, ka visa festivāla stresa vidū ar velosipēdu braucu uz lokāciju, satikt cilvēku Māri, kurš man iedos to binokli, kas pēc tam vēl būs jāatgādā atpakaļ.

Tāpēc es dažbrīd pilnīgi piekrītu tam, ka tas nav viennozīmīgi. Šī tēma ir ļoti sarežģīta un jāaplūko no vairākām pusēm.

Šajā gadījumā cilvēciskā ziņā tas nebija ilgtspējīgi, bet no ekoloģiskā nospieduma gan.

Nu jā, bet vai tas ir viena sagrauta cilvēka vērts…

Kitija Balcare: Vienas pilnas darba dienas vērts. Tas ir pilna laika darbs, tev par to jādomā. Teātros nu parādās pat tādas pozīcijas kā “klimata dramaturgs”, kas ir cilvēks, kuram jādomā, kā šādas idejas un lietas ienest teātrī, lai tās nebūtu sporādiskas un būtu mērķtiecīgas repertuārā visu laiku.

Saistībā ar pēdējo dienu izrādēm, kaut to pašu purvu, vai tur nebija kādi mirkļi, kas šķita mazliet par daudz?

Ieva Briede: Spilgtākais būtu skeitparks Uzvaras parkā saistībā ar Beātes Poikānes izrādi, jo mēs nebijām paredzējuši, ka mūsu sasaiste ar skeitparka izmantotājiem būs tik liela.

Mēs kļuvām par lielāko ienaidnieku visiem bērniem, kas šo skaisto parku izmantoja, un emocionāli tas bija ļoti sarežģīti – runāt ar katru no bērniem, sacīt, ka šeit notiks izrāde un šo skeitparku viņi nevar izmantot.

Kas šajā izrādē notiek?

Ieva Briede: Izrāde ir ļoti vizuāla, tā vēsta par elpošanu. Kā jau minēju, tēma bija gaiss un mēs bijām tikušies ar vairākiem zinātniekiem. Beāte šo izrādi veidoja vizuālā paņēmienā, skatītāji bija aicināti ieiet gaisa rezervuārā, katram tiek izsniegtas ārējās plaušas, kas vizuāli ir ļoti iespaidīgas. Mēs ieejam šajā gaisa rezervuārā, lai runātu par dažādu radību elpošanas sistēmām, izdzīvošanu vai neizdzīvošanu. Izrādes beigās mēs kolektīvi no savām ārējām plaušām atvadāmies, kas ir tāda sava veida apbedīšana. Tad mēs šo rezervuāru pametam. Es pieņemu, ka katram rodas pavisam citas domas.

Pilna saruna šeit!