Par apvienības “Gob Squad” izrādi “Super Night Shot” festivālā “Homo Novus”.

Rīgā pašlaik notiek teātra festivāls “Homo Novus”, un “Satori” redakcija lūdza man par to uzrakstīt dažus vārdus. Ar āķi. Proti: uzrakstīt to, kā kritiķis pēc laika skatās darbu, kas reiz viņam nepaticis. Uzmanības centrā “Gob Squad” izrāde “Super Night Shot”. Bieži šādi piedāvājumi negadās, tāpēc lai būtu – izaicinājums pieņemts!

Vispirms jāliek galdā kārtis. “Super Night Shot” pirmo reizi Rīgā tika rādīts 2006. gadā, kad to arī skatījos, un jāsaka atklāti – neatceros. Gadiem ejot, “Gob Squad” esmu skatījusies diezgan daudz. Ja jautāsiet man šodien: kvalitatīvs teātris, bet tāds, pie kura mana iztēle, aizverot aiz sevis zāles durvis, bez īpašas vajadzības neatgriežas. Bet tad ir 2006. gada teksts – saruna ar teātra kritiķi Ditu Jonīti “Delfos”, kurā mēs abas vienojamies visai vēsā attieksmē pret tā gada festivāla programmu, un no manas mutes acīmredzami atskanējuši diezgan konceptuāli vārdi: šis (ne tikai konkrētā izrāde, festivāls kopumā) ir eksperimentāls teātris, nevis māksla…

Protams, žēl, ka nav recenzijas, kurā būtu fiksēts domāšanas par izrādi process. Kas ir ieraudzīts, kas palaists garām. Kas licies būtisks. Kā laika mašīna, kurā, apzinoties, ka cilvēki mainās (kāpēc vispār dzīvot, ja ne?), iekāpt var būt valdzinoši. Bet īstenībā – aizvakar, skatoties “Super Night Shot” vēlreiz, es nedomāju tik daudz par to, kā esmu mainījusies es, bet par to, kā mainījies laiks.

“Super Night Shot” ir līdzdalības teātra izrāde, kas lielā mērā ir atkarīga no konkrētās vides un apstākļiem. Izrāde “sākas” no beigām – skatītāji ar ovācijām sagaida māksliniekus, kas ieskrien spēles telpā, nule beiguši savu performanci. Mēs viņiem sekojam zālē, apsēžamies, un uz ekrāna izgaismojas četri logi – atsevišķi filmējumi, kuru centrā četri aktieri. “Filmas” sākumā viņi vienojas par spēles noteikumiem, tad izskrien pilsētas ielās, kur stundas laikā veiks dažādus uzdevumus, bet galvenais – kontaktēsies ar dzīvo pilsētu: tās iedzīvotājiem. Ar Rīgu gan arī 2024. gadā šai ziņā neizbēgama ir aizķeršanās – trešdienas vakarā ap pulksten deviņiem bulvāru lokā jūs Rīgu, protams, neatradīsiet; nav pārsteidzoši, ka kontakts sanāk pamatā ar tūristiem un apmaiņas studentiem. Bet galvenais šoreiz nav konkrētās pilsētas klātbūtne, tehnoloģiskās manipulācijas vai spēles estētika (kas, nojaušu, man likusies svarīgākā 2006. gada izrādē). Galvenais ir vēstījums.

Sagadīšanās pēc šobrīd lasu nesen iznākušo “Routledge” monogrāfiju par Eiropas laikmetīgo teātri. Tā mani pārsteidza (jāatzīst, vispirms nepatīkami – kā slinks teksts), bet arī lika aizdomāties. Rakstot, ka laikmetīgais teātris Eiropā sākas 1989. gadā ar Berlīnes mūra krišanu, autori izvēlas raksturot visu tālāko procesu caur spriedzi starp Austrumiem un Rietumiem – komunisma traumatiskajām sekām un neoliberālisma ciniskajām likumsakarībām. Kā neapšaubāmi bija. Bet kā jau labu laiku vairs nav.

Skatoties “Gob Squad” izrādi, ir jādomā par to, ka Latvijā pēdējo gandrīz divdesmit gadu laikā ir mainījusies ne tikai izpratne par estētiku (kas savulaik likās eksperiments, šodien ir ierasta pamatplūsmas izpausme), bet arī dzīve. 2006. un 2024. gads – tie Latvijā ir ļoti atšķirīgi lielumi. Par visu nerunāsim – tikai par to, kas man liekas svarīgākais “Super Night Shot” kontekstā: nav vairs “mēs” un “viņi”. Ir vienkārši Eiropa. Nevis uz papīra, bet reāli. Ar tās plusiem un mīnusiem.

Radzobes un Jonītes sarunā toreiz manu uzmanību šodien pievērš dalījums “māksla – eksperiments”. Ko es ar to esmu domājusi? Man liekas – atbilde šoreiz ir jēdzienā “liels”; liekas – man nepatīk “Gob Squad” tāpēc, ka tas nav “liels” teātris. Atzīstos – mani mākslā joprojām valdzina lielas, eksistenci satricināt spējīgas lietas, un es reizēm skumstu par to, ka tādas piedzīvot sanāk ļoti reti. Bet es arī saprotu, ka mēs dzīvojam tādā laikmetā un ka māksla ir sava laika spogulis. Un vēl es esmu iemācījusies redzēt to, ko pirms padsmit gadiem droši vien neredzēju ne tikai tāpēc, ka biju jaunāka, bet arī tāpēc, ka tā vienkārši nebija mūsu sabiedrības aktualitāte: cik milzīga nozīme dzīvē ir mazajām lietām. Lietām, ko tu nemaz neredzi, ja to netrūkst. Normalitāte. Laipnība. Cilvēcisks kontakts. Miers. Prieks. Es nevaru pateikt gada skaitli, kad mēs šīs lietas kultūrā zaudējām kā pašsaprotamas; es varu pateikt, ka “vecajā” Eiropā tas notika ātrāk. “Super Night Shot” ir izrāde par sabiedrības atomizāciju, par vientulību, par sapņiem un par nespēju satikties. Skaistā, poētiskā formā. Bet, tāpat kā dzīvē, arī mākslā acīmredzot ir lietas, kuras tu ieraugi tikai tad, ja jau zini, ka tās eksistē. Estētikas laikmetīgumam mākslā, šķiet, ir stipri mazāka nozīme nekā satura savlaicīgumam.