SKATĪTIES VIDEO

Kopienas projekts “Ačgārnā Kuldīga” ir “DemArt” Starptautiskā Kopienas pasūtītas mākslas institūta dalībnieču – Ievas Štro, Elīnas Beitikas, Vendijas Bakanauskaites – pasūtīts skatuves darbs, kas tapis sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu. Gan projekta kuratores, gan režisors un idejas autors – Jurģis Spulenieks – ir kuldīdznieki. Kā pamatkritēriju izvirzot dzīvesprieka tēmu, viņu sadarbības rezultātā radusies pastaigu izrāde ar audiogidu, ko papildina animatora Dzintara Krūmiņa un Kuldīgas jauniešu kopīgi veidota animācijas filma.
Šī gada “Homo Novus” festivālā 31. augustā tiks atklāts pastaigas audio gids, kas gan vietējiem, gan Kuldīgas viesiem būs pieejams arī pēc festivāla beigām, bet 3. septembrī interesentiem būs iespēja pieredzēt pastaigu kuratoru vadītā ekskursijā. Ar Elīnu Beitiku, kas šobrīd strādā lauku tūrisma jomā, bet Kuldīgā pavada rudens un ziemas periodus, un Kuldīgā uzaugušo Vendiju Bakanauskaiti, kas beigusi biznesa vadības un ekonomikas studijas, par Kuldīgas kopienas iesaisti laikmetīgās mākslas tapšanas procesā un dalību starptautiskajā projektā “DemArt” sarunājas Ketija Jurčenko.

Ketija: Kas Jūs motivēja pieteikties “DemArt” projektam? Kas Jūs tajā ieinteresēja?
Elīna: Lai atsauktu atpakaļ to pagājušās vasaras mirkli ir jāpadomā, bet man tajā laikā Kuldīgā bija darbnīca. Bija doma par to, cik svarīgi jebkuram cilvēkam ir radīt. Tieši tas mani uzrunāja, jo māksla vienmēr man ir bijusi tuvu sirdij, lai arī es pati neesmu studējusi mākslas nozarē. Tas mākslinieciskums un radošums nav tikai tad, ja tu esi beidzis akadēmiju. “DemArt” projekts likās kā lieliska platforma, kurā apvienojas tāda neatkarība un mīlestība pret mākslu, kas nav ielikta rāmī.
Vendija: Līdzīgi kā Elīna, es arī īsti neesmu iekšā mākslā, bet agrāk biju gan Kuldīgas mākslas skolā, gan Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā. Mani motivēja, ka bija iespēja radīt kaut ko jaunu un svaigu Kuldīgai. Izveidot kaut ko, kas iesaista vietējo sabiedrību. Tā noteikti bija lielākā motivācija.
Ketija: Kāds bija tas garais ceļš, kamēr jūs nokļuvāt līdz pašai mākslas darba pasūtīšanai?
Vendija: Tas sākās ar to, ka mēs rakstījām pieteikumus un gaidījām ziņu par laimīgajiem, kas izvēlēti intervijai. Mēs pat viena otru nezinājām līdz brīdim, kad mūs saveda kopā. Tā normāli iepazināmies ceļā uz Budapeštu, kur mums nedēļas laikā notika apmācības. Iemācījāmies visu par un ap mākslas pasūtīšanu, to, kas mums būs jādara un mūsu mērķus. Tad braucām atpakaļ un sākām veidot uzsaukumu māksliniekiem.
Elīna: Mana sajūta bija tāda, ka atlase pagāja ļoti ātri. Man šķita, ka ļoti vienkāršs bija tas konkurss. Bija ātrās intervijas un tad nākamajā dienā jau sekoja atbilde. Kad bija intervijas, man vēl nebija īsti skaidrs, kā šis projekts darbosies. Es sapratu, ka tas ir tāds co-creation [red.: koprade]. Tas ir liels izaicinājums – uzticēties tam procesam, videi, cilvēkiem, māksliniekiem, ko satiekam, un tam, kas no tā veidosies. Budapeštā tapa skaidrāks kā co-creation veidojas vai neveidojas. Man likās, ka tā ir ļoti liela uzticēšanās, jo, protams, bija tehniskās lietas, ko apguvām, piemēram, kādi kritēriji jāiekļauj, bet mums tika dota arī ļoti liela brīvība. Šajā sarunā domāju, cik daudz mēs pašas uzticējāmies tam, ko varam ielikt, jo gribās jau uzreiz paņemt, ko citi darījuši. Mana lielākā atziņa pēc brauciena bija tā, ka radošums jau ir manī. Par kopienu mākslu runājot, vēl esmu ļoti lielās pārdomās.
Vendija: Tas projekts sevī ietver ļoti lielu pārdomu procesu. Es domāju, ja mēs pēc visa šī kaut ko sāktu veidot vēlreiz un ietu tam visam cauri, mums būtu daudz citādāks skats gan uz mākslu kā tādu, gan uz kopienām. Tiešām interesanta pieredze. Daudz pārdomu.
Elīna: Tas, kas man vēl palicis atmiņā no Budapeštas – mēs diezgan daudz darbojāmies grupās. Mums bija praktiski uzdevumi. Viens no tiem bija par to, kādi ir stereotipi un mīti mākslā. Tas, kas šajā brīdī man rosina pārdomas, skatoties uz mākslas procesiem, ir par to, uz ko rosina laikmetīgā māksla. Ir tas mīts un stereotips – mans piecgadīgais bērns to var izdarīt. Kas vispār ir māksla? Kā es viņu tveru? Kā iedzīvotāji viņu tver? Paveras jautājums – kā iesaistīt iedzīvotājus? Cik atmiņā paliekoši tas ir? Pēc Budapeštas, izstrādājot kritērijus, mums bija fundamentāli, lai tas būtu ilgtermiņa projekts. Galvenā virstēma bija dzīvesprieks.
Vendija: Pašā open call viens no galvenajiem kritērijiem bija arī kopienas iesaiste. Mēs vēlējamies no māksliniekiem dzirdēt, kā viņi plāno iesaistīt kopienu, jo tā tēma ir dzīvesprieks un dzīvesprieks Kuldīgā. Mēs vēlējamies radīt kaut ko tādu, kas ir visus vienojošs.
Ketija: Kādēļ jums šķiet, ka kopienas iesaistīšana ir tik būtiska gan mākslas darba pasūtīšanā, gan arī radīšanā?
Elīna: Man šķiet, ka tas ir tāds neatkarīgs skatījums, ko tas iedot. Dažkārt tas varbūt parāda kādu realitāti, kas ir negaidīta. Mēs izvirzījām virstēmu, bet tā iekļauj to radīšanu. Ir svarīgi, lai būtu daudzveidība. Šī ir demokrātiska pieeja. Man liekas, ka ja cilvēki izsakās un iesaistās tā ir tāda iekļaušana un mēs kopīgi varam veidot to kultūrvidi. Nav tikai kultūras darbinieki, kas veido kultūras vidi. Tas īstenībā ir diezgan grūts process, jo sabiedrībai pierast pie domas, ka es arī varu iesaistītes un pateikt, tas ir vesels process, kas vēl atrodas tādā sākuma procesā.
Vendija: Es piekrītu Elīnai, noteikti. Man šķiet, ka svarīgi iesaistīt kopienu, jo mēs jau radām pilsētai un šai kopienai to mākslas darbu. Gala mērķis ir kopienas iedzīvotāju prieks un sajūta, ka viņi ir bijuši daļa no šī projekta. Jebkurš jau var pasūtīt mākslu, kas viņam šķiet atbilstoša kopienai, bet rezultātā ne vienmēr visi to atbalstīs, ne visi tai piekritīs.
Elīna: Man vēl gribas piebilst, ka tad, ja cilvēki iesaistās, tā ir iespēja izglītot iedzīvotājus vai konkrēto kopienu, atkarīgi no projekta mērķa. Arī mums šie mākslas skolas bērni, kuri iesaistījās, caur šo procesu iegūst pieredzi. Viņi redz, kā tiek veidota animācija. Tā ir izglītošanās.
Ketija: Es domāju, ka tā ir arī jauka iespēja pašiem aizdomāties par pilsētu, kurā viņi dzīvo, darot to radošā veidā. Man šķiet, ka daudziem, izdzirdot vārdu “Kuldīga” uzreiz nāk prātā UNESCO, Ventas rumba un skaistās vecpilsētas ieliņas. Vai jums šķiet, ka šajā darbā tas tiek izcelts vai arī tiek meklēts kāds cits skatījums?
Elīna: Tas ir vairāk papildinoši. Tādēļ ir šī ačgārnība – kā mēs uz to paskatāmies. Vai tās ir tās fundamentālās lietas kā UNESCO, kas veido tēlu? Ja skatos uz sevi, tad vienmēr jau ir interesanti paskatīties, kas tam citam virtuvē. Es pielīdzinu “Ačgārno Kuldīgu” kaut kam tādam.
Vendija: Tas nekādā veidā nenomāc UNESCO, bet papildina. Kā Elīna teica – ieskatīties otram virtuvē, palūrēt ap stūri un sajusties kā vienam no savējiem. Kad atbrauc tūrists un vietējais viņam pastāsta kaut ko ačgārnu vai interesantu, tas tūrists sajūtas kā daļa no pilsētas un kopienas.
Ketija: Varbūt varat vairāk pastāstīt par iepriekš pieminētajiem jautājumiem, kas projekta laikā vēl palikuši neatbildēti, palikuši nākotnes pārdomām?
Elīna: Viena no pārdomām ir jautājums par to, kā šos projektus padarīt redzamākus. Varbūt, ka tiem nemaz nav jābūt redzamākiem. Es nezinu. Tādēļ ir šīs pārdomas. Arī tas pats ilgtermiņš – cik dzīvotspējīgs ir projekts. Protams, ka es to nezinu. Viss ir atkarīgs no tā, kas šo projektu pārņems, kā tas tiks integrēts. Man ir sajūta, ka Kuldīgā ir liela kapacitāte. Skatoties kā viņi integrē uzņēmējus un radošos procesus. Domāju arī par pašu kopienas noturību. Kaut vai tie paši jaunieši – ja šī grupiņa izveidojusies un paliek kopā. Bet vienmēr ir jautājums – kurš tad to koordinēs. Kāda ir šī kopienas pēctecība? Ideja ir forša, ka mēs šo kultūrvidi veidojam daudz pieejamāk, daudz demokrātiskāk, bet vai tas ir īstermiņa projekts vai ilgtermiņa projekts? Tādas ir manas pārdomas.
Vendija: Es aizdomājos – kas ir tas, ko tieši mēs darīsim tālāk, gan mēs trīs mākslas pasūtītājas, gan teātra institūts, gan mākslinieki, kas pieteicās projektam, bet tomēr netika izvēlēti. Kas notiks tālāk? Vai turpināt šo radošo procesu? Vai tas beigsies ar to, ka mēs atklājam šo mākslas darbu un tālāk ļaujam tam plūst pašplūsmā, un pašas dodamies atpakaļ pie savas ierastās dzīves. Vai tomēr turpinām un ejam uz priekšu? Tādi jautājumi, ko tikai laiks var parādīt. Tikai pēc projekta noslēguma mēs sapratīsim, uz kuru pusi mūs vēji pūš.
Ketija: Tas bija tieši tas, ko vēlējos vaicāt tālāk. Vai jūs saredzat sevi, darbojoties ar kopienām vai mākslu arī tālāk? Kas jums būtu nepieciešams, lai to varētu darīt droši?
Elīna: Es sevi saredzu. Tas, kas ir nepieciešams vienmēr ir finansējums. Es atceros, ka Budapeštā mums bija daži piemēri, kur cilvēki raksta šos projektus un iesaistās. Manuprāt, tā ir niša, kas ir baigi forša. Man ir vēlme iesaistīties kultūrvides veidošanā, viennozīmīgi. Manuprāt, finansējums vienmēr ir izaicinājums. Un forša komanda! Forša komanda, kurā ir daudzpusīgums. Tas vienmēr ir vajadzīgs.
Vendija: Tas ir finansējums, tā ir laba komanda, tie ir mākslinieki. Tas noteikti ir arī kopienas atbalsts, jo bez kopienām projektus kopienai nevar uztaisīt.
Elīna: Šis labs!
Vendija: Jo kopiena ir tā atslēga veiksmīgam projektam un veiksmīgai kultūras izaugsmei.