Īsrecenzija par apvienības “Dewey Dell” izrādi “Svētpavasaris” festivālā “Homo Novus”.

Apkārt virmo noslēpumaina intriga. Gaidu pie ieejas durvīm zālē un veiksmīgi tieku visai ekskluzīvā vietā, pirmās rindas pašā centrā. Pirms manis kāds pāris steidzīgi atsakās no šīs vietas, viens otram čukstot “Te nē, ja sēdēsim priekšā, mums būs jādejo”. Festivāla “Homo Novus” programmas bukletā lasu: “Mēs vēlamies aicināt skatītāju atmest pasīvā vērotāja lomu un ļaut sev piedzīvot pasauli caur otra pieredzi – vai tas būtu putns, gliemis, kūdras purvā nogrimis sapnis, sencis, spals vai kaimiņš aiz sienas, kura dzīvē klausāmies kā mūzikā.” Ja tas bija šis mudinājums – atmest pasīvā vērotāja lomu – vai citu izrāžu pieredze, kas lika jau pieminētajam pārim bailēs rauties prom no pirmās rindas, tad varu nomierināt: šajā izrādē dejot nevienu nevilks un no pasīvā vērotāja ikviens var pārslēgties aktīvā vērotāja režīmā bez vajadzības lēkt kājās un fiziski iesaistīties.

Tumšais priekškars lēni un pavisam mikroskopiski pūšas kā tāda melnā piepe, un tad tumsā dzimst sākums. Izrāde mani ved pa dažādām telpām: sākumā šķiet, ka visi skatītāji ir samazināti līdz kukaiņu izmēram kā amerikāņu fantastikas filmās un ievietoti alā, kur no droša attāluma, līdzīgi kā “National Geographic” kanālā, vēro kāpura ikdienas gaitas. Izrādē ir iespaidīga scenogrāfija un kostīmi, kas diktē horeogrāfiskās izvēles. Lieli auduma gabali, kurus dažādos veidos kustinot, tiek paspilgtināta skatuves telpā notiekošā darbība.

Šķiet, ka Lojas Fuleres “Serpentīna deju” līdz šim biju redzējusi tikai video formātā dejas vēstures lekcijās, bet šeit to pirmo reizi pieredzēju dzīvē. Iespējams, ka tieši “Serpentīna deja”, izrādes krāsu tonalitāte, siltās gaismas, bēšīgie kostīmi, pūdera dūmi, kas smaržo pēc vecas operas grimētavas, aizveda mani nākamajā ceļojumā laikā un telpā. Ir 1913. gada 29. maijs un es sēžu nevis Rīgā, bet Parīzē, kur Elizejas lauku teātrī vēroju Stravinska baleta “Svētpavasara” pirmizrādi. Horeogrāfs vairs nav Vāclavs Ņižinskis, bet apvienība “Dewey Dell”. Horeogrāfiju vairs neveido tikai lauztas līnijas un akcentēti ritmisks dejojums, šajā pirmizrādē tam pievienojas breika elementi, laikmetīgās dejas grīdas tehnika, kostīmi, kas lauž ķermeņa “ierasto” fizionomiju un rada Harija Potera filmas cienīgus specefektus. Arī sižets vairs nav tikai par pagānisku cilti, kas pavasara rituālā upurē meiteni. Šoreiz tas ir par dabu, par cilvēku, par nāvi un matēriju. “Dewey Dell” darbs “Svētpavasaris” ir pasaka kā lieliem, tā maziem*.

*Varbūt ne pavisam maziem, tajā ir gana daudz baisu mirkļu un izrādes gaismu partitūra ir diezgan tumšos toņos.