Par Deinas Mišelas izrādi “Maiks” festivālā “Homo Novus”.

Maiks bēg. Izslīd skatienam kā ūdens caur pirkstiem, kā dzīvsudraba medūza, kā darbinieks, kas piekritis tev sniegt pakalpojumu, bet vairs neatbild uz īsziņām. Turklāt nešķiet, ka viņš speciāli bēgtu – viņš vienkārši dzīvo savu dzīvi kā mazliet dīvains kolēģis, kurš krāmējas ar savām parastajām lietām. Ja gadāmies Maikam ceļā, viņš mūs neignorē, apliecina mūs ar skatienu, šis skatiens neuzkavējas pārāk ilgi, tomēr precīzi būvē telpu: Maiks ir mūsu vidū, nevis kādā enerģijas aplī vai performatīvā burbulī, kur bail spert kāju. Mēs ar viņu jūtamies labi, ejam tuvu, mazliet tiekam pabīdīti malā, ja gadāmies pa ceļam. Dažkārt, ja tiešām vajadzīgs, viņš mums uzraksta kādu zīmīti, piemēram, lai pajautātu, vai ir jau deviņi un pienācis laiks beigt izrādi. Šī izcilā un nevainojami konsekventā trīs stundas ilgā pedestrian movement horeogrāfija (“ikdienišķā kustība”, sk. piem. šeit vai Ivonnas Raineres 1965. gada “Nē manifestu”), visticamāk, nebūtu iespējama arī bez telpā izvietotajiem objektiem, kas deju nevis dekorē, bet drīzāk neitralizē, piešķirot ikvienai kustībai pamatojumu un kopā ar Maika apģērbu un telpas scenogrāfiju veidojot stilīgu un nepiespiestu corp-core estētiku vai, kā teikts “Homo Novus” mājaslapā, “darba vietas kultūru”.

Maiks ir cilvēks biroja apģērbā ar milzīgām zeķēm, kas daļēji velkas pakaļ, un milzu kurpēm, kas mūs sagaida uz durvju paklājiņa izrādes norises vietā – bijušajā modes apģērbu veikalā “Bergs”, kur pirms desmit gadiem nopirku elegantus misiņa skeletgalvu auskarus. Un Maiks bēg. Kad man šķiet, ka esmu atradusi labāko leņķi un pozu Maika vērošanai, viņš pagriež man muguru, aiziet aiz staba, iziet uz ielas, uzkāpj pa kāpnēm vai ierāpjas kastē. Viņa ķermenis nevienu brīdi nav mierā, tas nevienu brīdi neizdabā patērētāja skatienam, novietojoties aplūkošanai ērtā plaknē. Tādējādi arī skatītājam nevienu brīdi nav iespējams fiksēt savu skatienu un sākt reflektēt redzamo, ne brīdi nenorimst kustību centru aktivizācija smadzenēs. Tas nozīmē to, ka tu neabstrahējies, tu piedalies. Ja tas notiek trīs stundas, rodas sapnim līdzīgs stāvoklis: zināt tos sapņus, kur tu visu nakti kādu neveiksmīgi centies atrast? Tikai šeit, atšķirībā no sapnī valdošā izmisuma, visiem ir zināms, ka tā ir spēle, ir Rīgas centrs, pa Marijas ielu iet Marijas ielas cilvēki, mēs esam samaksājuši un piekrituši uzkavēties šajā rotaļīgajā nenoteiktībā.

Es šo izrādi izbaudīju. Varbūt pat, ka man jau pēc noklusējuma patīk viss, kas atsakās no profesionālajiem uzmanības noturēšanas un skatiena pakļaušanas trikiem, jo manī jau sen ir protests pret tradicionālajām uzmanības arhitektūrām, pret plaisu starp skatuvi un auditoriju, parasto cilvēku un pārcilvēku. Kas tu esi, ka esi sevi skaisti izgaismojis un pārņem visu apvārsni kā saullēkts un man uz tevi stundām jāskatās, nekustīgi nosēdinātai krēslā, netrokšņojot, neelpojot, ar seju, vērstu vienā virzienā? Jāglāsta tevi ar savu dārgo uzmanību un vēl par to jāmaksā. Vai tu esi labāks par mani, jo māki labāk tēlot? It kā kaut ko “uzdrīksties”, bet kā tu zini, kādi notikumi jau risinās manā iekšējā ainavā? Bet Maiks tāds nav. Turklāt viņš pārvietojas perifērā skatiena telpā – vienā no skaistākajām vietām esamībā, jo tā sarunājas pa taisno ar zemapziņu, proti, ar tavu ķermeni.

Tā laikam bija izrādes četrdesmitā minūte, kad sapratu: izrādē īstenībā piedalāmies mēs visi un tās temats (viens no tematiem) ir “bailes palaist garām”. Pēc pavisam īsas frustrācijas atskārtu, ka tieši ar to es tieku aicināta strādāt, un tajā brīdī manī ieslēdzās pavisam cits uzmanības lietojums, ķermenisks kompozīcijas/improvizācijas režīms, kurā mierīgi varu atrasties stundām, jo tas nepārmoka manu ļoti ierobežoto spēju koncentrēties. Es tajā peldu kā lēnā, garā pastaigā un sevi izklaidēju, pielāgojot dažādas ķermeņa pozas. Nolemju nevis dzīties pakaļ Maikam, bet kādu brīdi palikt, vērojot telpu, kas ir ļoti dzīva un jauka atšķirībā no parastās tumsā nekustīgi sēdošo zombiju rindas, kur stingri jāsakož zobi, lai kādam netraucētu. Šeit cilvēku nerimstošā viļņošanās, nejaušās grupēšanās un plūsmas rada mainīgu ainavu. Daļa no šīs ainavas ir cilvēki, kas, neraugoties uz Maika kustību, paliek turpat, kur bija apsēdušies sākumā, un pat nepagriež galvas. Apbrīnojami. Tāpat mani interesē arī tie trīs cilvēki, kas allaž pamanās būt “pirmajā rindā”, lai cik negaidītus manevrus veiktu Maiks. Viens no tiem ir dzejnieks Ingmārs Freimanis, bet divi ir 5–8 gadus veci bērni, kas notiekošo vēro ar milzīgu interesi un jūt līdzi katram Maika solim. Ja kāds gribētu šai izrādei pārmest, ka tā ir normāliem cilvēkiem nesaprotama un taisīta tikai citiem māksliniekiem, es teiktu – paskatieties uz šiem bērniem. Vai jūs varētu iedomāties, ka bērni ar nezūdošu interesi divas stundas seko līdzi procesuālai izrādei uz skatuves? Man vairākkārt ienāk prātā arī šāda doma: Maiks pārvietojas kā bērns. Jo ilgāk to vēroju, jo skaidrāk iznirst metode. Tomēr kopumā izrādes laikā vairākas reizes nodomāju: “cik forša publika”, šie homo novus – cilvēki, kas ir gatavi skatīties dziļāk un dziļāk, un dziļāk, līdz saprot, ka nākas skatīties sevī. Cilvēki, no kuriem aizgāja tikai mazāk nekā puse un arī tie, visticamāk, tāpēc, lai paspētu uz “Survival Kit” atklāšanu, nevis tāpēc, ka izrāde nepatiktu.

Izrādes pēdējā stundā Maiks par mums apžēlojas, iededz gaismas un vismaz pusstundu paliek vienā un tajā pašā telpā, tāpēc es kādu laiku varu turpināt gulēt kā suns uz sava zemē paklātā baltā dvielīša (tādus saņēma ikviens izrādes apmeklētājs). Novietojos blakus performanču māksliniecei Signei Valtiņai, kura man čukst: “Baigi labā izrāde. Tev patīk?” – “Jā,” atbildu, “man patīk, kā viņš lieto ķermeni.” “Man arī,” saka Signe, “bez nekāda dramatisma. Man, viņu vērojot, prāts visu laiku raksta klišejiskus scenārijus, un viņš tos arvien no jauna salauž.” Es: “Jā, ar to laikam teātris atšķiras no dejas… tāpēc man deja patīk labāk par teātri, ka nav jāklausās stāstos.” Signe: “Tu arī esi kaut ko darījusi šādā estētikā?” Es: “Tā nav estētika, tā ir metode.” Un tajā brīdī man ienāk prātā – varbūt Maiks ik pa laikam uzliek skaņu izolējošās austiņas, lai nosargātu metodes īstumu? Iespējams, metodes tīrība un izmantotās enerģijas autentiskums arī atšķir īstu mākslu no neīstas.

P.S. Maika autores un dejotājas, kanādiešu horeogrāfes Deinas Mišelas (Dana Michel) darbi nu jau desmit gadus ir godalgoti, festivālos pieprasīti un kritiķu atzīti laikmetīgās dejas aprindās gan Kanādā un ASV, gan arī Eiropā, un esmu ļoti pateicīga “Homo Novus”, ka mums bijusi iespēja viņu redzēt, neizbraucot no Latvijas.