sarunājas ar mums un stāsta par to, ko šajā brīdī dara, taču pieraksta teikumu nevis glītās rindiņās, bet izkaisot vārdus pa visu lapu. Ja sākumā vārdu secībai (tie netiek nolasīti balsī) var izsekot, tad ar laiku lapa kļūst par nepārskatāmu vārdu un to savienojumu murskuli, taču rokas kustība liek turpināt sekot un censties atšifrēt teikto. Lai cik dažādi būtu šie darbi, tie visi apspēlē divu pretēju skatītāja apziņas procesu sadursmi – no vienas puses, vienmuļības un “nekas taču nenotiek” uztvere liek zaudēt modrību, taču no otras – uzmanību visu laiku piesaista autora klātbūtne, vēstījums un “kontakts” ar notiekošo.

Ir vēl kāds jautājums, uz kuru jāatbild. Kāpēc šis “kinoseanss” tiek rādīts teātra festivālā? Pirmkārt, praktiski visi šie darbi ir performatīvi. Lai arī kameras klātbūtne arī ir jūtama kā nozīmīgs elements, mēs varētu iedomāties ikvienu no tiem kā performances izrādi ar dzīviem autoriem. Tajos notiekošais ir “izdomāts” un pēc tam “konsekventi izpildīts”, videokamera (vai dažbrīd droši vien telefons) fiksē un vienlaikus rada izrādi, kas norisinās mūsu priekšā. Taču ne mazāk svarīgs ir vēl kāds performances elements – pati telpa un pārējie skatītāji, kas tajā atrodas un komunicē, pieņem un sadarbojas (vai nepieņem un nesadarbojas) cits ar citu. Ir iespējams vērot, kā skatītāji ienāk telpā, sākumā nedroši, pustumsā slikti orientējoties un mēģinot saprast, kā te jāuzvedas, ar laiku aizvien drošāk pieņemot “ērtās pozas” un uzvedības modeļus. Var vērot sevi, kas mokās ar vēlmi “nosodīt” tos, kas pamet zāli filmas vidū, bet tad saprotot, ka tas taču ir atļauts. Galu galā, tas, kas notiek skatītāju zālē, ir vēl viena izrāde un konceptuāls mākslas darbs ar iepriekš izdomātu un rūpīgi izstrādātu improvizācijas iespēju.

satori.lv