Darja un Anastasija atbrauca uz “Homo Novus” no Prāgas, festivālam nepieciešamo scenogrāfiju vedot mugursomās. Vakarā pirms izrādes Latvijas Leļļu teātrī viņas apstaigāja “Origo” un Centrāltirgu, izvēloties aktierus savam dārzeņu baletam “Riekstkodis”. Abas mākslinieces iepazinās, studējot Prāgas DAMU Skatuves mākslas akadēmijas Teātra fakultātes Alternatīvā un leļļu teātra nodaļā, un ir nodibinājušas nelielu kolektīvu “Borščs”, kas specializējas miniatūrās teātra izrādēs. Ar māksliniecēm pēc izrādes sarunājās festivāla kuratore Santa Remere. Sarunu tulkojusi Ketija Jurčenko.

Santa: Šorīt Latvijas Leļļu teātrī viesojās divas mākslinieces no Prāgas – Darja [red.: Darja Gosteva] un Anastasija [red.: Anastasija Dobrodinska]. Viņas sevi dēvē par mākslinieku apvienību “Borsch”, un izpildīja iestudējumu “Riekstkodis: dārzeņu balets”. Šī nav Jūsu pirmā pieredze, strādājot uz miniatūras skatuves, pareizi?
Darja: Šis ir mūsu pirmais kopīgais darbs ar Ažu [red.: Anastasiju]. Pirmā reize, darot kaut ko uz mazās skatuves šādā komandā. Mums ir vēl viena mākslinieku apvienība ar nosaukumu “Khwoshch”, kas izpilda dinozauru operu. Arī tā tiek spēlēta uz miniatūras skatuves, kas ir nedaudz lielāka par šo. Gan dārzeņu balets, gan dinozauru opera var tik izpildīti šajā miniatūrajā mērogā. Citas mūsu performances ir domātas 20, 30 un 40 skatītājiem, lai publika varētu justies kā gaidīti viesi, nevis cilvēki, kas vienkārši atnākuši uz teātri. Dažas no mūsu performancēm sākās kā mājas teātra iestudējumi, jo man ļoti patīk uzņemt viesos, lai sagaidītu Ziemassvētkus un dzimšanas dienas. Dažreiz šiem iestudējumiem ir gara dzīve arī uz īstu teātru skatuvēm.
Santa: Tātad ideja par spēlēšanu uz miniatūras skatuves nāca no Tevis?
Darja: Jā, ilgu laiku ar domubiedriem strādājām mājas teātra formā, aicinājām pie sevis cilvēkus. Domāju, ka lellēm nav jābūt pārāk lielām. Man pašai patīk strādāt mazajā mērogā. Šī konkrētā izrāde ir veidota, ņemot vērā dārzeņu-izpildītāju izmērus. Ja dārzeņi, piemēram, ķiploki ir šādā izmērā, viņiem nedrīkst būvēt milzīgu skatuvi.
Santa: Tātad šis ir teātris, kas būvēts dārzeņiem.
Darja: Jā, varētu teikt, ka tas ir būvēts tikai dārzeņiem.
Santa: Bet Jūs spēlējat arī ar dinozauriem?
Darja: Citā izrādē, jā.
Santa: Kad pirmo reizi redzēju šo iestudējumu Prāgā, manī atausa bērnības sajūtu atmiņas. Atmiņas par mirkļiem, kad uz paštaisītas mazas skatuves spēlējies ar priekšmetiem, ko esi atradis savā istabā. Rodas šī maigā sajūta, ka pēc izrādes pats vari to turpināt. Tas ir ļoti iedrošinoši.
Darja: Veidot teātra skatuvi un uz tās izmēģināt dažādas lietas ir jautrs process.
Santa: Vai varat pastāstīt vairāk par sevi? No kurienes esat un kā iepazināties?
Anastasija: Mēs iepazināmies, studējot Prāgas DAMU Skatuves mākslas akadēmijas Teātra fakultātes Alternatīvā un leļļu teātra nodaļā. Esmu pabeigusi bakalaura studijas un šobrīd nodošos maģistra studijām. Daša [red.: Darja] maģistra studijas jau ir uzsākusi. Daša mani satika mūsu skolas ēdnīcā. Tā bija diezgan maģiska diena, jo man bija kaut kur jāsteidzas, bet, skrienot cauri kafejnīcai, mani apturēja Daša un teica: “Aža, Aža, Aža! Vai zināji, ka ārā ir Saules aptumsums?” Es to nezināju, tādēļ atstāju savas mantas un skrēju ārā, lai redzētu Sauli. Kad atgriezos, mēs aprunājāmies. Daša man teica: “Man ir ideja par dārzeņu baletu. Iespējams, ka tas būtu “Riekstkodis”. Vai Tu vēlētos to ar mani īstenot?” Es piekritu, jo iepriekš astoņus gadus studēju baletu Prāgas Dejas konservatorijā. Dejoju baletu kopš trīs gadu vecuma. Vienmēr biju vēlējusies kļūt par dejotāju, bet studējot sapratu, ka ar to nav gana. Kaut kas pietrūka. Joprojām meklēju ko vairāk, līdz atradu alternatīvo teātri un lelles. Daša pat nezināja, ka dejoju un zinu visu “Riekstkoža” horeogrāfiju, jo tas ir mans mīļākais balets. Tā nu es teicu viņai: “Jā, protams, ka es vēlos ar Tevi strādāt!” Daša nāca klajā ar pašu ieceri un tādām radošām lietām kā skatuves būvi. Tad sākām strādāt pie horeogrāfijas.
Santa: Daša, kādēļ tieši dārzeņi šajā maģiskajā Saules aptumsuma laikā?
Daša: Precīzi nezinu, kā pie tā nonācu. Domāju, ka no idejas, ka ķiploki izskatās pēc baletdejotājiem. Ilgu laiku dzīvoju ar domu par ķiplokiem, bet lielākas skaidrības nebija. Kā jau minēju, mūsu iepriekšējais uzvedums bija dinozauru opera, kas bija lielākā mērogā. Šķita loģiski, ka pēc operas varētu sekot balets. Man patīk, ka, strādājot ar lellēm, iespējams īstenot jebkuru traku ideju. Īsti nav nepieciešami aktieri vai dejotāji – var vienkārši izvēlēties kādu materiālu un eksperimentēt ar to. Var iestudēt gan Šekspīru, gan jebko citu, ko vēlies. Kad man ir kāda ideja, es to stāstu visiem. Tādēļ, ka padalījos ar ķiploku ieceri, atradu kādu, kas piekrita to ar mani īstenot. Kā Aža minēja – bija vairākas sakritības. Satiku cilvēku, kurš nesa maisu pilnu ar valriekstiem. Tajā brīdī nodomāju: “Labi, šis ir lieliski.” Ar Čaikovska mūziku un domu par dārzeņiem, atcerējos, ka ir arī žurka… No tā brīža viss šķiet kaut kā vienkārši. Jau ir zināmi nākamie soļi. Tad atliek tikai ieslēgt mūziku un iztēloties – par ko tas varētu būt. Savākt šos dažādos dārzeņus un domāt: “Varbūt šis ir čili pipars, bet varbūt kas cits.”
Santa: Vai varat mūs iepazīstināt ar saviem aktieriem? Ja tas nav noslēpums.
Darja: Mūsu izrādei nav noteikta sižeta, tā sastāv no motīviem. Tādēļ sakām, ka tā nav paredzēta specifiski bērniem, bet gan visiem. Domājam, ka izrāde ir piemērotāka pieaugušajiem, jo tā izmanto nelielus motīvus no “Riekstkoža”. Dārzeņi uzstājas kā viņi paši, tiem nav konkrētu lomu. Ķiploki ir ķiploki, ingvers ir ingvers un tamlīdzīgi, bet bietes gan reprezentē žurkas, jo tām ir šīs garās astes. Tās izskatās biedējoši. Dažreiz mēdz būt ļoti grūti atrast bietes ar astēm.
Santa: Kā jums gāja aktieru atlases procesā Rīgā?
Darja: Bietes atvedām no Prāgas, jo nebijām drošas, vai cilvēki šeit atstāj to astes, bet citreiz mums trīs dienu laikā jāspēj atrast vietas, kur bietes pārdod ar visām astēm.
Santa: Varam paziņot, ka izrādē piedalījās arī citi starptautiski aktieri.
Darja: (Smejas) Jā. Aža, varbūt Tu atceries, mums ir arī austrumu stila deja, kurai aizmirsu nosaukumu.
Anastasija: Jā, man šķiet, ka “Riekstkodī” tās oriģinālais nosaukums ir “Kafija”. Tā ir orientāla stila mūzika, kurai mums ir piemeklēts baklažāna priekšnesums.
Santa: Tātad baklažāns domāts orientālajam.
Darja: Jā, mums ir arī vecāki dejotāji, piemēram, ķirbji.
Santa: Vai šie ir vecāki?
Darja: Jā. Tie ir izžuvuši no iekšpuses. Viņi ir saglabājušies un izdzīvojuši kopš mūsu pirmās uzstāšanās. Citas lelles katru reizi jāizgatavo no jauna.
Santa: Iepriekšējā naktī, kad satiku Jūs pie festivāla centra, kur visi devās uz ballīti, jūs teicāt, ka jums jādodas mājās, lai veidotu lelles.
Darja: Jā, mēs devāmies uz skaisto Rīgas Centrāltirgu, kur veicām aktieru atlasi. Bijām apburtas no tur esošajiem dārzeņiem.
Anastasija: Piemēram, šī [red.: Anastasija paceļ ķirbi].
Santa: Tas ir zvaigznes formas ķirbis.
Darja: Jā.
Anastasija: Mums bija maza problēma, meklējot neliela izmēra kartupeļus. Tiem vajadzētu izskatīties pēc mazām pēdiņām, iespējams, nedaudz sabružātām balerīnu pēdām. Kartupeļiem ir atsevišķs solo ar īpašu horeogrāfiju pēdām, bet tirgū neatradām saldos kartupeļus, tādēļ devāmies uz “Rimi”, kā mums tika ieteikts. Mums vajadzēja lielākus kartupeļus, bet bija tikai šādi. Pavadījām kādas 15 minūtes, ejot cauri katram kartupelim un meklējot tādus, kuru forma visvairāk līdzinātos pēdām.
Santa: Jūs spēlējat sveču gaismā. Kādēļ tā?
Darja: Jau iepriekš biju izmantojusi sveču gaismu citās savās izrādēs. Man tā ļoti patika. Tas ir ļoti vienkārši, bet arī maģiski. Uguns izmantošana teātrī ir nedaudz problemātiska, īpaši Vācijā. Viņiem ir aizliegta uguns izmantošana, bet tāpat esmu tur dažas reizes uzstājusies. Sākumā sveču gaismu izmantoju, spēlējot mājas teātri. Arī senākos laikos teātri spēlēja sveču gaismā. Nezinu, šķiet, ka elektriskā gaisma rada lētāku sajūtu. Izmantojam arī specefektus – mums ir tādi kā dzirksteļojoši kociņi.
Santa: Mēs tās saucam par brīnumsvecītēm.
Darja: Sveču liesma ir dzīva. Arī šis iestudējums ir dzīvs, tādēļ sveču gaisma ir tam piemērota. Iestudējumam ir Ziemassvētku noskaņa, pat ja to izpilda pavasarī vai vasarā. Ziemassvētkiem piestāv sveces.
Santa: Vai arī Prāgā “Riekstkodis” vienmēr ir izpirkts jau novembrī? Katru gadu nākamās paaudzes turpina nākt uz Ziemassvētku iestudējumu, kam obligāti jābūt “Riekstkodim”.
Anastasija: Jā, Prāgā notiek tāpat. Baleta izrādes vienmēr ir izpārdotas mēnešus pirms Ziemassvētkiem.
Santa: Kur, tavuprāt, slēpjas šī maģija?
Anastasija: Man tā ir mūzika. Prāgas Nacionālais teātris ir piedāvājis vairākus atšķirīgus šī baleta inscenējumus. Daži no tiem bija mazāk veiksmīgi, bet citi pavisam brīnišķīgi. Neatkarīgi no iestudējuma kvalitātes, aizverot acis, vienmēr ir sajūtams mūzikas skaistums.
Santa: Tātad tu mēdz apmeklēt baletu, lai to vienkārši klausītos? Un to saka balerīna!
Anastasija: Jā, ja tas ir Čaikovskis, dažreiz mēdzu tā darīt.
Santa: Tu mēdz sēdēt teātrī un ar aizvērtām acīm klausoties, iztēloties citu skatuves darbību?
Anastasija: Nezinu, vai iztēlojos ko citu. Ar mūziku ir gana, jo tai ir savas krāsas. Tā ir ļoti skaista. Čaikovskis zināja, ko dara.
Darja: Mums izrādē bija grūti ierobežot izvēlēto melodiju skaitu, jo šajā baletā tās ir ļoti bagātīgas. Daži motīvi ir līdzīgi, bet ir arī vairākas unikālas melodijas, ko vēlējamies izmantot. Sākumā mūsu baleta iestudējums ilga vien desmit minūtes. Joprojām esam saglabājušas šo versiju ārtelpu izrādēm, kas notiek vietās kā tirgus, kad spēlējam garāmejošajiem cilvēkiem.
Santa: Tātad jums ir arī ārtelpu pop-up versija?
Darja: Esam to sākušas. Bijām uzaicinātas uz festivālu, kas notika Ziemassvētku laikā. Tas notika Ziemassvētku tirdziņā. Bija gan pārdevēji, gan cilvēki, kas veidoja nelielas performances. Mums bija šī īsā performance, kas pēc laika pārtapa par 30 minūšu iestudējumu. Bija grūti ietilpt 30 minūšu formātā, jo papildus bijām mēģinājušas arī spāņu deju ar čili pipariem, bet tad sapratām, ka 30 minūtes ir pietiekami ilgs laiks šim iestudējumam.
Santa: Vai vēlējāties iepazīstināt dārzeņus ar šo skaisto mūziku, lai arī tie varētu pie tās dejot?
Darja: Tā varētu teikt.
Santa: Iespējams kāds no publikas, kas ir redzējis izrādi, vēlas ko pajautāt?
Skatītāja: Jā. Kā jūs nonācāt līdz šīm kustībām un horeogrāfijai? Vai domājāt par to, kā varētu kustēties dažādi dārzeņi, vai arī piemeklējāt dārzeņus jau prātā esošām kustībām?
Anastasija: Domāju, ka vadījāmies pēc dārzeņiem un tā, kādas īpašības tiem piemīt. Iespējams, ka visvairāk tas bija pamanāms ar baklažāniem. Ņēmām vērā arī mūziku un to, kādi dārzeņi varētu būt tai atbilstoši. Mūs iedvesmoja oriģinālā horeogrāfija, kurā ir vairāki pas de bourrée un pas de trois. Centāmies to pielāgot dārzeņiem.
Darja: Domāju, ka tā ir kombinācija no abiem, jo, piemēram, ķiploki ir nedaudz antropomorfiski. Tikai tiem ir īpašas kājas, tādēļ tie var paveikt vairāk. Tie vairāk līdzinās cilvēku baletdejotājiem. Ingvera un baklažāna gadījumā ir jānovēro objektam piemītošās īpašības. Tad var pamanīt, vai tie var šūpoties no sāna uz sānu, vai arī griezties ap savu asi kā ingvers. Ingvers var arī stāvēt uz vienas kājas. Dažreiz dārzenis vienkārši kaut ko atgādina, piemēram, pēdu. Eksperimentēju arī ar selerijas sakni – ieslēdzu dramatisku mūziku, atvēru priekškaru un lūkojos, kas notiks, kad redzēšu tur stāvam dārzeni. Efekts var tikt panākts arī tad, kad dārzenis paliek nekustīgs. Ar to var būt gana. Iespējams, ka tas veic vien nelielu lēnu kustību. Šis process ir vairāk par iedziļināšanos objekta būtībā. Mūsu profesori teica, ka varbūt mēs pārlieku daudz kustamies. Varbūt dārzeņa vērošana, ļaujot tam dejot iztēlē, ir pietiekama pati par sevi.
Santa: Jā, jo dārzeņiem ir daudz dažādu formu. Ir patīkami, ka iespējams novērtēt to esošo formu – cik skaisti ir tomāti vai paprika pati par sevi. Kā pieaugušo mani uzrunā šis ceļojums atpakaļ bērnībā, un, skatoties uz papriku, atmiņā atgriežas taktilā sajūta – cik jauki ir turēt to rokās, spēlēties ar to.
Skatītāja: Var simtprocentīgi teikt, ka šī ir ekoloģiski draudzīga izrāde, jo jūs izmantojat dārzeņus. Kādēļ tieši dārzeņi, nevis augļi vai sadzīviski priekšmeti?
Darja: Kaut kā iztēlojos dejojošus ķiplokus. Mani iedvesmoja arī skaistās klusās dabas gleznas.
Santa: Flāmu skola?
Darja: Jā, arī Pīters Grīnevejs un viņa filma “Slīkoņu skaitīšana”, kuras sākumā redzama baroka stila aina ar pūstošiem augļiem. Zināju, ka jādod priekšroka dārzeņiem. Iespējams, ka tie ir rudenīgāki, kā arī raksturo laiku, kad rudens pāriet ziemā. Ar rudeni saistās arī marinēšanas process. Augļi man vairāk atgādina vasaru, kā arī tie sapūst daudz ātrāk.
Santa: Flāmu glezniecības estētikā bieži parādās nāves tuvuma motīvs – uz skaistās ainas bagātīgā galda atrodas dārzeņi un nomedīta gaļa, kas reiz sapūs.
Darja: Rodas atmiņas par tumšo novembra laiku, kad iespējams nav pat sniega. Man tas saistās ar Vinsenta van Goga agrīno daiļradi, kurā viņš atspoguļoja kartupeļu ēdājus. Tā ir arī maiņa no pelēcīgā un depresīvā laika uz pasakaini sniegotu vidi. Dārzeņi ir tik krāšņi. Tie rada svētku noskaņu, kas kontrastē ar pelēcīgo vidi.
Santa: Kas turpina festivāla sākumā “Dewey Dell” izrādē “Svētpavasaris” pieteikto tēmu. Atkal šis rituāls un izplūdusī pāreja no dzīvības uz nāvi. Kad taktilās tūres laikā runājām ar itāļu māksliniekiem, viņi ļāva mums pieskarties kostīmiem un paskaidroja, kā mainās katra āda. Kā šī āda līdzinās kucēnam, šī līdzinās sēnei, bet šī ir raupja. Šķiet, ka dārzeņi turpina šo atšķirīgo materialitāti.
Anastasija: Vakar mēs bijām tirgū. Sajūta līdzinājās būšanai konfekšu veikalā, bet ar dārzeņiem, jo viss bija tik spilgts, krāsu un tekstūru bagāts. Tas sagādāja daudz prieka.
Santa: Kā divu jaunu bērnu māte esmu pateicīga par atgādinājumu, ka šī krāsaino dārzeņu kompozīcija izskatās pēc konfekšu kastes. Man šķiet, ka instinktīvi rodas vēlme ar tiem spēlēties.
Skatītāja: Man ir jautājums par aktieru likteni. Vai jūs piekopjat tradīciju no tiem gatavot boršču?
Anastasija: Mēs plānojam no tiem pagatavot zupu un grilētus dārzeņus. Vienmēr cenšamies izmantot lielāko daļu no dārzeņiem. Dažreiz ar tiem iespējams ilgi spēlēt, vēlāk tos apēdot, bet citreiz tie sapūst un kļūst neēdami. Šoreiz mēs plānojam pagatavot boršu un iespējams arī grilētu baklažānu ar sieru un olu, ko māk pagatavot Daša. Dažreiz mēs mēdzam arī atstāt dārzeņus tur, kur ar tiem esam uzstājušās.
Darja: Mēs tos mēdzam atdot cilvēkiem, ja zinām, ka nebūs iespējas tos apēst pašām. Šoreiz mums ir šāda iespēja, jo paliksim te vēl divas dienas.
Santa: Ļoti praktiskas mākslinieces – pašas atved aktierus un pašas tos divas dienas ēd. Izskanēja jautājums par to – kādēļ dārzeņi? Joprojām domāju par viesistabas noskaņu Ziemassvētkos, kad mamma ir aizņemta ar gatavošanu, bet Tu garlaikojies starp produktiem. Varbūt ir vēl kādi jautājumi? Man patīk, ka mums pievienojās vēl viens sarunas dalībnieks [red.: atsaucoties uz tuvumā staigājošu kaķi].
(Publika smejas)
Skatītāja: Vai varat pastāstīt nedaudz par savu mācību procesu un to, vai interese par leļļu un objektu teātri radās no DAMU?
Darja: Aža ir no Prāgas, bet es esmu no Maskavas. Pirms sešiem gadiem devos uz Čehiju ar interesi studēt leļļu teātra mākslu, jo tolaik strādāju nelielā Maskavas teātrī. Biju redzējusi dažus darbus starptautiskā festivālā un vēlējos izmēģināt ko līdzīgu. Tur iemīlējos lellēs, kad man bija 23 gadi. Izveidojām mākslinieku apvienību. Visi cilvēki, kas tajā strādāja sāka kā amatieri. Mēs veidojām mājas teātra izrādes, un pēc laika sapratu, ka vēlos gūt izglītību šajā jomā, tādēļ devos uz DAMU ar īpašu interesi leļļu teātra mākslā. Tas man ļoti palīdzēja. Īpaši no tādas dramaturģijas puses, kas nav balstīta konkrētā stāstā vai bieži vien ir neverbāla. Varu teikt, ka DAMU man palīdzēja attīstīt leļļu un objektu teātra prasmes, bet gāju uz turieni ar jau zināma veida pieredzi.
Anastasija: Kā jau iepriekš minēju – agrāk biju studējusi dejas pedagoģiju. Par izglītības procesu… Kad studēju leļļu un alternatīvā teātra aktiermākslu, mums bija iespēja strādāt ar lellēm, bet tas nebija obligāti. Manā kursā nebija daudz cilvēku, kas par to īpaši interesējās. Man šķita interesanti, ka pirmajā studiju gadā mēs gandrīz nestrādājām ar lellēm, bet pārsvarā darbojāmies ar dažāda veida materiāliem. Mums bija brīnišķīgs pasniedzējs, kas mācīja objektu un materiālu animāciju. Pirmajā gadā mēs strādājām tikai ar materiāliem. Trīs nedēļas tikai ar mālu, papīru, plastmasu, audumiem, ūdeni. Mums bija jāizpēta visas iespējas, ko materiāls mums sniedz skaņas, tekstūras un kustības ziņā. Esmu pamanījusi, ka mani vienmēr piesaista tieši kustības aspekts. Tas bija labs ievads otrajam mācību gadam, kad sākām strādāt ar lellēm. Tās vairs nebija tikai objekti, jo tajās bija nepieciešams ieklausīties.
Santa: Liels paldies! Bija liels prieks pirmajā septembra dienā atkal pieredzēt šo izrādi, negaidot līdz Ziemassvētku laikam. Paldies, ka atvedāt to pie mums! Ceram uz drīzu atkalsatikšanos.

VIDEO NO SARUNAS