Īru skatuves māksliniece Amanda Kūgana (Amanda Coogan) veido izteikti vizuālus un fiziski iespaidīgus darbus. Viņas ilglaicīgās performances galeriju telpās ir pieredzamas kā dzīvās mākslas izstādes. Kūgana ir dzimusi nedzirdīgu vecāku ģimenē, zīmju valoda ir viņas pirmā valoda, un tā joprojām spēcīgi ietekmē viņas mākslas praksi.

Viņa viesosies šīgada teātra festivālā “Homo Novus” ar izrādi “Oda priekam”, kas top sadarbībā ar nedzirdīgo mākslinieci Liannu Kvigliju un Latvijas Nedzirdīgo savienību. Šajā izrādē Bēthovena 9. simfonija tiek traktēta caur ķermenisko pieredzi – tā ir tulkota zīmju valodā un piedzīvojama tā, kā to pieredz nedzirdīgs cilvēks. Par izrādi, augšanu nedzirdīgu vecāku ģimenē un zīmju valodu ar viņu sarunājas Santa Remere.

Amanda Kūgana: Ir ļoti aizraujoši sadarboties ar Latvijas Nedzirdīgo savienību (LNS). Viņi ir apbrīnojami cilvēki. Tiešām priecājos kopā ar viņiem izpildīt skaistu, vienkāršu ideju: esam paņēmuši vienu no Bēthovena slavenākajiem darbiem, 9. simfoniju, un “Odu priekam” un šo dzejoli esam pārtulkojuši zīmju valodā. Pašlaik ar LNS mēs to pārveidojam no starptautiskās zīmju valodas latviešu zīmju valodā, un mēs to izrādīsim.

Ir skaisti paņemt slavenu kora, simfonisko skaņdarbu un to transponēt zīmju valodā. Mēs visi zinām, ka Bēthovens bija nedzirdīgs. Viņš bija pilnīgi nedzirdīgs, kad rakstīja simfoniju. Viņš to nekad nebija dzirdējis ārpus savas iztēles.

Šajā izrādē es ļoti cieši sadarbojos ar diviem izciliem nedzirdīgiem māksliniekiem – Liannu Kvigliju (Leanne Quigley) un Alveanu Džounsu (Alvean Jones) – un Dublinas nedzirdīgo teātri. Dzejolis “Oda priekam” runā par patiesu tiekšanos pēc vienlīdzības. Tātad mēs, miljoni, sūtām skūpstus pasaulei. Mēs meklējam vienlīdzību. Mēs raugāmies nākotnē, uz kopību. Ir ļoti spēcīgi to paust minoritātes zīmju valodā kopā ar nedzirdīgo kopienu, kas ikdienā meklē vienlīdzību un cīnās par pieņemšanu, atzīšanu, iekļaušanu. Protams, mēs zinām, ka tā ir Eiropas Savienības himna, bet “Oda priekam” ir tik daudz izmantota protesta izteikšanai vietās, kurās notiek pārmaiņas… un to pielietoja arī citos veidos, ko mēs mūsdienās vienkārši nepieļautu. Ir daži ļoti slaveni Trešā reiha Devītās simfonijas ieraksti – tas ir sarežģīti, tik skaisti sarežģīti.

Santa Remere: “Oda priekam” ir melodija, kas viegli paliek atmiņā. Daudzi bērni to iemācās jau ļoti agri, jo, reiz izdzirdot, to ir viegli atcerēties. Atminos, kā mūsu tēvocis stāstīja, ka pirmā dziesma, ko viņa dēls dungojis pie sevis, bija šī melodija. Un tad es dzirdēju, ka arī mans bērns to svilpo, jo tā vienkārši paliek ar tevi. Tāpēc, dzīvojot Eiropā, dzīvojot šajā sabiedrībā, ir jūtams, ka tā ir melodija, ko cilvēks iemācās jau ļoti agri. Bet tu esi dzimusi nedzirdīgo ģimenē, vai ne?

Amanda: Jā.

Santa: Es esmu ziņkārīga: kāda bija tava bērnība, un kāda bija kultūra, dziesmas, ko tu dzirdēji?

Amanda: Man ir ļoti skaistas attiecības ar mūziku, jo es to neapguvu caur ģimeni. Visu, ko atklāju, es atklāju pati. Kad es piedzimu (es biju pirmais dzirdīgais bērns savai nedzirdīgajai mammai un tētim, pēc manis bija brālis un māsa), sociālie darbinieki vecākiem teica, ka ir noraizējušies, ka es nespēšu pareizi runāt vai saprast dzirdīgo pasauli. Tāpēc viņi nopirka radio, tas bija 70. gados. Mana māte katru rītu nāca lejā un ieslēdza to, bet tas vienmēr bija nepareizi noskaņots, tāpēc tikai šņāca, radīja troksni un mani nekā neietekmēja. Kad man bija apmēram 12 gadi, vienu vasaru, kad mana māte un tēvs strādāja, mēs dabūjām auklīti, kas nāca un rūpējās par mums. Viņa vienkārši pagrieza frekvenci. Es nevaru to izteikt, skanēja mūzika, mūzika, ko varēja saprast, kas bija patīkama ausij! Tā bija atklāsme, ka skaņa var būt patiešām skaista.

Kad gāju skolā, mēs mācījāmies mūziku, tā bija daļa no mācību programmas. Un skolotāji vienmēr teica: “Amandai varētu būt ļoti interesants Bēthovens, jo viņai ir nedzirdīgi vecāki.” Man, pusaudzei, dzirdīgi cilvēki vienmēr stāstīja par Bēthovenu, tāpēc viņš mani fascinēja kā nedzirdīgs, radošs cilvēks. Tas lika saprast, ka nedzirdīgie patiesībā var visu. Mani vecāki bija pilnīgi normāli, viņiem bija darbs, viņi bija inteliģenti. Reizēm ārpasaulē cilvēki teica: “Ak, tavi nabaga vecāki! Ak, tu esi ļoti laba, ka rūpējies par saviem vecākiem.” Es kā mazs bērns domāju: “Par ko jūs runājat?” Dažreiz man nācās skaidrot citiem, ko vecāki saka vai arī otrādi, bet citādi, raugoties no manas perspektīvas, tas bija pilnīgi normāli. Taču šis tilts starp dzirdīgo pasaules izpratni un nedzirdīgo pasaules pieejamību normālai dzīvei vienmēr bija kaut kas tāds, kas jāpārvar.

Santa: Lūdzu, labo, ja es kaut ko saku nepareizi, jo man nav tavas pieredzes un es pat nevaru iedomāties, cik atšķirīga bija tava bērnība. Bet mēs kā dzirdīgo ģimene pievēršam tik lielu uzmanību mūzikai. Mēs sakām, ka tas nāk, piemēram, no mātes dziedātajām šūpuļdziesmām, bet mēs mūziku uztveram kā daļu no savas identitātes, tā ir ļoti dziļi iesakņojusies jau no agras bērnības. Droši vien tev bija citādi?

Amanda: Pilnīgi noteikti, jā. Mūzika nav manī iesakņojusies. Tas ir kaut kas pavisam svaigs, ko es pati esmu iemācījusies un piedzīvojusi. Bet tas, par ko es priecājos un par ko esmu pateicīga savā audzināšanā, ir vizualitāte – nedzirdīgo kopiena uz to ir ļoti sensitīva. Krāsas un formas skaistums, tas, kā tu izsaki sevi, kā tu nes savu ķermeni, – tas viss bija vairāk pastiprināts, jutīgāks. Kad es 18 gadu vecumā pārcēlos prom no ģimenes, lai studētu, es dzīvoju vienā dzīvoklī ar diviem saviem draugiem. Vakarā viņi man jautāja, vai es vēlos tēju. Man šķita, ka saku “jā”, bet es neizmantoju muti, lai to pateiktu, kā mēs to darījām mājās ar vecākiem. Kad pilnībā ienācu dzirdīgo pasaulē, man bija jāatceras, ka vārdi ir jāizrunā. Es jūtos ļoti svētīta un laimīga, ka man ir šāda pieredze.

Santa: Kādas bija nedzirdīgo ģimenes iespējas apmeklēt kultūras pasākumus bērnībā?

Amanda: Maz. Dublinas Nedzirdīgo teātris ir ļoti vecs, varbūt vairāk nekā 50 gadus. Mēs vienmēr gājām uz viņu izrādēm. Ziemassvētku laikā viņi iestudēja kādu izrādi, vasarā tāpat; tie bija lieliski pasākumi. Un nedzirdīgo ballītes ir ļoti jautras, tajās parasti spēlē mēmo šovu un rāda pantomīmu. Šīs spēles kulturāli ir dziļi iesakņotas nedzirdīgo pasaulē. Tikai deviņdesmitajos gados Īrijā sāka strādāt profesionāli zīmju valodas tulki. Teātra pieejamība lēnām, lēnām attīstās tikai kopš 2000. gadiem. Bērnībā es daudz nodarbojos ar teātri, jo daudzi nedzirdīgu vecāku bērni ļoti labi prot fiziski izpausties. Dažreiz mamma atnāca uz kādu izrādi skolā vai tamlīdzīgi. Bet pēc tam, nonākot no skatuves, es paskaidroju viņai, kas tikko bija noticis. Viņa sēdēja pieklājīgi, bet nogarlaikojusies. Mans tētis vienkārši teica, ka viņam būs garlaicīgi, un nenāca.

Santa: Tieši tas ir mulsinoši, ka šīs pasaules pastāv paralēli. Nedzirdīgo kopienā ir kultūra, ir interesanti pasākumi, kas nav pieejami ne man, ne citiem dzirdīgo kopienas pārstāvjiem, un nedzirdīgo kopiena jūtas tāpat. Es svinēju Vecgadu kopā ar nedzirdīgo kopienu viņu ballītē, un es biju viena no nedaudzajiem, kas nevarēja piedalīties visos jokos, visā jautrībā, kas norisinājās stundām ilgi. Tad es uzzināju, kā nedzirdīgie viesi jūtas mūsu ballītēs – it kā tur nekas nenotiktu.

Amanda: Nedzirdīgo kopiena, pateicoties zīmju valodai, visā pasaulē ir savstarpēji cieši saistīta, gandrīz kā brālēni un māsīcas vienā lielā ģimenē. Mēs visi absolūti dievinām zīmju valodu. Tā ir valoda, kas savieno visas plaisas, un tā ir tik atšķirīga no verbālās valodas – tas, kā mēs izsakām lietas ar seju, ar acīm, ar rokām, ar ķermeni. Iesaistīšanās kopienā, kas komunicē ar ķermeni, ar sejas izteiksmi, ar rokām, sniedz radikāli atšķirīgu pasaules pieredzi. Zīmju valoda ir minoritātes valoda, bet tā apvieno nedzirdīgo kopienas visā pasaulē. Pat dziļa mīlestība nespēj aprakstīt to, cik kaislīgi mēs esam saistīti ar valodu. Turklāt šai valodai ir tik atšķirīga modalitāte, ka tā rada kultūru, kas veido saikni starp cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai tu atrodies Latvijā, Īrijā vai Vācijā, jo tā ir vizuāla un iemiesota valoda. Viss vizuālais ir zīmju valodas pamats. Angļu valodā mēs teiktu: “There’s a red car driving down the road.” [burtiski: “Sarkana mašīna brauc pa ceļu.”] Zīmju valodā svarīgākā teikuma daļa ir tā, ka brauc mašīna, un tikai nākamā teikuma daļa ir tā, ka tā ir sarkana. Pasaules uztvere mainās, lai vispirms sniegtu vizuāli svarīgāko informāciju. Valoda un kultūra ir dziļi saistītas, tās ir tik ļoti iestrādātas viena otrā.

Santa: Tāpēc mēs sagaidām ļoti mīļu tikšanos, kad jūs ieradīsieties Latvijā un tiksieties ar vietējo kopienu.

Amanda: Pilnīgi noteikti! Man arī šķiet, ka nedzirdīgo kopienai parādīt sevi dzirdīgo pasaulei jeb, kā mēs to saucam, meinstrīmam ir patiešām viscerāla, aizraujoša lieta – parādīt sevi un savu mīļoto valodu, lai paustu: “Mēs varam to izdarīt! Ļaujiet parādīt mūsu kultūru, mūsu kaislību! Ļaujiet mums būt pamanītiem!” Tā ir tik spēcīga lieta, kas nes līdzi daudz mīlestības un prieka.

Santa: Man kā festivāla organizatorei jāatzīst, ka mums nav bijusi tradīcija aicināt kopienas, kurām ir atšķirīgi uztveres veidi. Tikai pēdējos četrus piecus gadus mēs cenšamies padarīt festivālu pieejamāku. Šīs attiecības ir ļoti agrīnā stadijā, un dažkārt man šķiet, ka kopiena ir mazliet piesardzīga, jo īsti nezina, kāds ir mūsu mērķis un iemesls. Tāpat tai iepriekš nav bijis pieejams tradicionālais teātris. Es zinu, ka laikmetīgais teātris aicina nākt un darīt kaut ko, bet nav tradīcijas. Tāpēc šīs attiecības dažkārt ir ļoti lēnas un kautrīgas. Mēs vēlamies, lai mūsu durvis būtu atvērtas. Bet es varu saprast, ka ir bijusi visdažādākā pieredze, sastopoties ar otru sabiedrības daļu, un nekad nevar zināt, kāds būs galīgais mērķis.

Amanda: Bet es no LNS sapratu, ka “Homo Novus” ir saņēmis balvu kā visaizraujošākais un pieejamākais festivāls. Mana īsā vizīte pie jums pagājušajā gadā, kad mēs uzstājāmies ar flešmoba versiju “Odai priekam”, veidojot attiecības ar Dublinas Nedzirdīgo teātri, “Homo Novus” un Latvijas Nedzirdīgo savienību, bija neticama! Viņi bija tik sajūsmināti, viņu aizrautība mani pārsteidza! Pagājušajā gadā mēs piedzīvojām pasakainu pieredzi jūsu rīkotajā karaoke ballītē. Tāpēc mēs ceram arī šogad tāpat turpināt. Nedzirdīgo valodas un kopienas sirsnīgā uzņemšana festivālā ir patiešām skaista. Zīmju valoda jebkurā gadījumā ir valodas performēšana, tāpēc tā ir piemērota publiskai izrādīšanai.

Santa: Mēs mazliet kautrējāmies pieņemt balvu, jo domājām, ka tie ir tikai pirmie mazie soļi, lai atvērtu durvis. Par to nevajadzētu saņemt balvu. Tam vajadzētu būt gluži parastam solim, lai neizstumtu citus cilvēkus, kas dzīvo tajā pašā pilsētā.

Amanda: Viņi nav profesionāļi, bet, mans dievs, viņi sniedz šo skaisto priekšnesumu un ir pilni sirsnības, dedzīgi vēlas to darīt, patiešām alkst to darīt. Standarti ir daudz augstāki nekā kopienas teātrim.

Santa: Arī kopienas teātri maina savas lomas un pārsteidz mūs. Bet es gribu uzdot pēdējo jautājumu par iespaidīgo scenogrāfiju, ko jūs vedat līdzi ar lielajām kastēm. Ko simbolizē visi tie krekli?

Amanda: “Odā priekam” ir rindiņa, kurā runāts par zvaigžņoto baldahīnu. Un varbūt to var nolasīt kā reliģisku domu, bet mūs neinteresē to ielikt reliģiskajā kontekstā. Mums bija vēlme runāt par paaudzēm. Nedzirdīgi cilvēki pasaulē ir bijuši jau kopš… Manuprāt, pirmais pieminētais nedzirdīgais cilvēks ir Sokrāts Senajā Grieķijā pirms tūkstošiem gadu. Dažkārt, kad raugāmies uz nedzirdīgiem cilvēkiem, mēs vēlamies viņus izārstēt. Mēs pret viņiem attiecamies kā pret medicīnisku modeli. Bet, ja mēs tikai mainītu savu pieeju, mēs varētu uz viņiem skatīties kā uz atšķirīgu kopienu ar lielisku valodu. Un mums ir jāsaglabā cilvēces skaistā daudzveidība. Mums ir jāsaglabā un jābauda valodu un kultūru atšķirības. Mēs nevaram būt viendabīgi.

Tas ir baldahīns no veciem krekliem, visi ir no Belfāstas lietoto apģērbu veikaliem. Zīmju valodā, runājot par paaudzēm, tas iet virs tevis šādi [rāda horizontāli paceltu plaukstu galvas augstumā]. Un veids, kā par tām runā, ir tāds, ka tās iet atpakaļ, arvien augstāk un augstāk virs tavas galvas [ceļ roku augstāk]. Tā ir zīme, kas apzīmē to paaudžu cilvēkus, kas bija pirms mums. Šie krekli ir paredzēti ķermenim, un tie karājas pār mums. Dažas piedurknes var nokarāties lejup un pieskarties mums pie pleca, pie galvas. Tas ir simbols daudzām, daudzām nedzirdīgo cilvēku paaudzēm, kas vienmēr ir bijušas šeit un vienmēr būs ar mums nākotnē. Mēs stāvam šajā lielajā, brīnišķīgajā zīmju valodas lietotāju un nedzirdīgo cilvēku virpulī. Un mēs vēlamies būt iekļauti un vienlīdzīgi, visi kopā.