Starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus” no 29. augusta līdz 8. septembrim aicina gūt jaunas pieredzes Rīgā, Kuldīgā un Ķemeros un atgādina, ka katra diena slēpj ikdienības čaulā varbūtību kļūt par tā brīža mīļāko dienu. Viss atkarīgs no tā, kā skatāmies uz dzīvi iekšpus un ārpus paša. Un redzēt un pieredzēt festivālā ir daudz ko. Festivāla jaundarbi “Putekļu Rīga” un “Gaisa rezervuārs” un laikmetīgais balets “Svētpavasaris” apliecina, cik saikņoti esam ar ārpus mums esošo pasauli: kā ar būtnēm tajā, tā ar vietām.

Daļas un daļiņas
Pēc dienas, ko pavadu Latvijas Nacionālās bibliotēkas vēsajās sienās, spriežot par klimata pārmaiņa jautājumiem un raugoties uz Rīgu no bibliotēkas stikla kalna spices, izeju uz ielas. Augusts, uzkarsis teju līdz trīsdesmit grādiem, pēc īsa brīža jau ir iekausējis mani pilsētas pārblīvētajā ainavā.

Ceļš ved garām asfalta remontdarbu uzraktos sastrēgumos saīgušiem transportlīdzekļiem uz citu Rīgas punktu. Uz 10. stāva jumta terasi viesnīcā, kura savā nosaukumā nes Islandes vārdu. Šis punkts ir izvēlēts par norises vietu klausāmizrādei “Putekļu Rīga. Pilsētas smalko daļiņu katalogs”, ko teātra praktiķis Artūrs Čukurs veidojis simbiozē ar klimata, gaisa kvalitātes un veselības speciālistiem, pievēršoties dažāda veida sirdskaitēm. Gan tām, ko izraisa gaisa piesārņojums, gan tām, ko rada tukšums rokas stiepiena attālumā.

Apmeklētāji saņem audioaustiņas. Atrod uz terases pievilcīgāko skatpunktu uz Rīgas robaino panorāmu, kur putekļi, likteņupe un laiks plūst mūsu acu priekšā. Un soli pa solim, teikumu pa teikumam iegrimst stāstījumā.

Autordarbā Artūrs Čukurs poētiskā atklātībā mikroskopā liek ne tikai vismazākās cietās daļiņas – putekļus –, bet arī savas dzīves mirkļus.

Viņš notrauš putekļu kārtu no dienasgrāmatas, kurā precīzi sakartēta atmiņu topogrāfija, un soli pa solim ved mūs pa vietām. Tepat Rīgas un Pierīgas daļās, uz brīdi arī klausītāji nonāk Sahāras tuksnesī un Francijā. Dzīvību šajās ierāmētajās pieturvietās dokumentālā skaņainavā iepūš Andrejs Poikāns. Iešūpo tekstā kā kāda aizmirsta pagalma šūpolēs: kad šķiet, ka stāsts jau apstājas, balss atkal klausītāju iešūpina. Nez, vai šūpojoties šūpolēs arī ir salūzusi kāda sirds?

Šķietami gaisa piesārņojumu izgaismojošajam stāstam, kurā par dramaturģisku instrumentu autors izmanto ožu, pāri pārklājas atmiņu kārta.

Poraina ir ne tikai āda, bet arī pilsēta.

Publiskā ārtelpa pēkšņi kļūst ārkārtīgi personiska. Raizes par gaisa piesārņojumu šoreiz nogulsnējas un augstāk par to paceļas atmiņas. Kamēr mēs vēl esam šeit, tas, kāda ir pasaule, ir arī mūsu daļa. Ja ļaujas, tad izrādes dramaturģiskās daļiņas ieskauj. Balss preparē kā daļas, tā daļiņas. Un var jau izlikties, ka tas, kas kādā brīdī sāk kniest acīs, ir no tuvējās ostas teritorijas atpūsti putekļi, nevis kairinājums, ko rada pašam sava ikdienības slāņiem apaugusī, klausāmstāsta sakustinātā pilsētas ģeogrāfija.

Klausāmizrāde “Putekļu Rīga” veido personiski ainavisku diloģiju ar Artūra Čukura objektu valodā stāstīto darbu “Turi mani cieši” (2024, Ģertrūdes ielas teātris), kurš skatītāju acu priekšā scenogrāfiski tā laikā rekonstruēja bērnības maršrutu. Abas izrādes atgriežas vietās, tiecoties ar dažādu maņu palīdzību izjust aizgājušu brīžu materialitāti. “Putekļu Rīga” atklāj mūsu saikņotību ne vien ar citiem, bet arī ar vietām: nekas nepastāv nošķirti, vienlaikus vieta paliek arī tad, kad mūsu tajā vairs nav.

Sākums un gals
Dodoties uz nākamo “Homo Novus” programmas kartes punktu, “Putekļu Rīga” atstāj ar apziņu par vietas zūdamību un atmiņu nezūdamību. Mērojot ceļu uz festivāla pieturu “Hanzas peronā” pāri nogurušajam Vanšu tiltam, ir sajūtams, ka tā pacietības mērs brīdinoši jau vibrē zem kājām. Fiziskas vibrācijas telpā izraisa arī nākamā “Homo Novus” piedāvātā izrāde – laikmetīgās dejas valodā risinātais darbs “Svētpavasaris”, ko izpilda Itālijas apvienība “Dewey Dell”.

Vērojot entomoloģisku tēlu pilnu izrādi, šķiet, ka tajā vizualitātes, materialitātes un skatuvisko paņēmienu ziņā krustojas Ivetas Poles fiziskā performance “Bee Matter” (2021) ar apvienības “Kvadrifrons” kukaiņu opera “Ērces” (rež. Paula Pļavniece, 2024), tikai itāļu apvienības darbā abām iepriekšminētajām par saistvielu izmantota klasika – pirms vairāk nekā simts gadiem komponētais Igora Stravinska balets “Svētpavasaris” (1913), kuram iezīmīgs ir muzikālais skarbums. “Dewey Dell” interpretācijā stāsts par jaunas meitenes upurēšanu, auglības piesaukšanas vārdā dejojot līdz nāvei, pārtop stāstā par dažādu būtņu līdzāspastāvēšanu dabā, kur rainiskajam sākumam un galam jeb dzīvei un nāvei ir neizbēgami ciklisks raksturs. Tas gan satrauc, gan mierina.

Skanot pustumsā aizvien sabiezējošākai mūzikai un ienākot tajā arī putekšņu smaržai, izrādes frekvence svārstās no viegli ilustratīva citu būtņu – nekur nesteidzīgā kāpura, auglības izsalkušu apputeksnētāju, akrobātisku zirnekļu un lapušu, plēsonīga dievlūdzēja – atainojuma izrādes sākumdaļā līdz formas un dinamikas ziņā biedējoši aizgrābjošām ainām, kurās skatītājs izpildītāju ķermeņus skatuviskajā darbībā vairs neizšķir. Necilvēciskās formās veidots fiziskums ņem virsroku pār dabas ilustrāciju un iemiesojas dabas tēlos, izceļot tai piemītošo pašpietiekamību. Šķiet, ka kostīmi, kuri maskē izpildītāju sejas, tā piešķirot tiem anonimitāti, vada dejotāju ķermeņus nevis otrādi. Mūzika izpildītāju pārcilvēciskajā kustību ainavā iegūst apveidus un atdzīvojas kā no atsevišķām daļiņām savienots līdz tam neredzams, bet nojaušams objekts.

Šī objekta vārds ir dabas spēks.

Skatītājs paliek vērotāja pozīcijā, noraugoties uz notiekošo no malas, bet nostiprinot zināšanas par dabā pastāvošajām likumībām.

Izrāde “Svētpavasaris” prātā sabalsojas ar vēstījumiem, kuri caurvij Latvijā nupat uz ekrāniem nokļuvušo pasauli aizkustinājušo animācijas filmu “Straume” (rež. Gints Zilbalodis, 2024): arī tai cauri plūst līdzīga noskaņa un pasaules un dabas kārtību skatītājam stāsta pati daba, nevis cilvēks. Ja izrāde “Svētpavasaris” pietuvinājumā atklāj sīkbūtņu kaislības, tad “Straume” izmanto citu mērogu un ūdens materialitātē ietver sava veida pravietojumu kā par attīrīšanos, tā par akūtu nepieciešamību pēc jauna līguma kā starp dzīvām būtnēm, tā starp cilvēku un dabu, lai turpinātos.

Elpojiet dziļi
Dzīvības priekšnoteikums vēl aizvien ir elpa. Tās mehānismus melanholiskā toņkārtā atklāj vēl viens “Homo Novus” festivālam jaunradīts darbs – Beātes Poikānes vizuālā izrāde “Gaisa rezervuārs. Distopiska dzeja”. Par vietu šai kolektīvajai iedomātībai ir izvēlēta futūristiskā Uzvaras parkā iemājojušā skeitparka arhitektūra: bāls betons un lēzenas, maigas formas ar asām šķautnēm.

Šī izdzīvošanas un atdzīvināšanas treniņa dalībniekus izrāde sagaida vēlā vakarā. Katrs no atnākušajiem saņem uz izrādes laiku glābšanas vesti ar ārējām no plastmasas darinātām plaušām un kaut kur sirds apkaimē mirgojošu zaļu dzīvības signālu. Skeitparka ģeometrija raksta maršrutu, caur kuru ved divi no tuvīnās nākotnes izkāpuši performanti Sofija Putniņa un Kristers Krūms, piestājot vairākos punktos. Uzvaras parkā, kur pirms neilga laika vēl narcistiski debesīs dūrās teju astoņdesmit metrus augsts padomju okupācijas uzsliets obelisks, Beāte Poikāne izveidojusi miniatūras skulptūras – lēno gliemežu kustību un saburzītā plastmasā pārdzimušu nemieru baložu uzlidojumu. Tam visam pa vidu kaut kur pakausī no skandām plūst zinātniski fakti par elpošanu, mijoties ar retoriskiem jautājumiem par pašu attieksmi pret ārpus cilvēka esošo pasauli.

Izrāde kļūst par kopīgu, lēnu, apcerē sakņotu procesiju, kurā darba autore aicina apzināties savu ķermeni citu ķermeņu visumā.

Tā noslēdzas visiem kopā izveidojot kinētisku instalāciju: atdodot tai katram savas ārējās plaušas kā solījumu elpot atbildīgāk. “Gaisa rezervuārs” imitē glābšanas operāciju, sniedzot neatliekamo palīdzību būtnēm, kuras ikdienā ir zem mūsu kājām vai virs mūsu galvām.

Šis ir laikmets, kad elpa aizraujas ne tikai no dabas skaistuma, bet jau arī no dabas iznīcības. Kā pirms dažām dienām ainavu aiz loga raksturoja mans sešgadīgais dēls, ceļa malā ieraugot svaigu kailcirti: “Ja viņi visus kokus izcirtīs, tad pašiem nebūs ko elpot.”

Beātes Poikānes jaundarbs lielā mērā ir mēģinājums šo ikdienības izraisīto cilvēka tuvredzību mazināt, atklājot elpu kā cilvēka un dabas vienojošo elementu.