20. “Homo Novus” festivāls piesaka sevi pilsētvidē ar sceongrāfijas kolektīva “Grāfienes” gleznotajiem uzrakstiem “Šī ir mana mīļākā diena”, kuri festivāla laikā vairojas, izplatoties pa visu Rīgu (un pat līdz Kuldīgai!). “Grāfienes” ar Jaunā teātra institūtu sadarbojušās jau iepriekš, pārtāvot Latviju pagājušā gada Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē. Viņu pieeja scenogrāfijai ir plašāka un peformatīvāka, nekā pierasts – scenogrāfija top procesa gaitā un ir kas vairāk kā dekorācija. Tā ir pieredze, vieta, ko meklēt vai atrast, patstāvīgs, mainīgs lielums, kas atkarīgs gan no mākslinieka, gan skatītāja.

Šīgada festivālā izrāžu lokāciju ir daudz, programma ir bagātīga – jāizvēlas, ko apskatīt, jo visam laika nepietiks. Ir gan speciāli festivālam radīti jaundarbi, gan jau sevi pierādījuši ārzemju viesi (arī Vācijas/Apvienotās Karalistes teātra grupas Gob Squad pirms 20 gadiem tapušās izrādes Super Night Shot atgriešanās!), gan izglītojošā programma. To kopīgi kūrējušas Santa Remere un Beka Bergere, meklējot jaunus veidus, kā teātrim satikties ar skatītājiem. Jāatzīmē, ka ar katru gadu arvien vairāk uzmanības veltīts ilgspējībai, pieejamībai un piekļūstamībai – šogad parādījies tāds jēdziens kā “lēnā, zaļā festivāla atklāšana” un piedāvājumā ir taktilās/ audiālās pieredzes, kas ļauj mākslas darbus baudīt arī cilvēkiem ar redzes un dzirdes traucējumiem.

Latviešu jaundarbi. “Putekļu Rīga” un “Gaisa rezervuārs”
Artūrs Čukurs, Beāte Poikāne un Linda Boļšakova festivālam veidojuši darbus, domājot par vides un ilgtspējības tēmām (ES programmas Creative Europe rezidences Big Green ietvaros).

Darbā “Putekļu Rīga. Pilsētas smalko daļiņu katalogs” skatītāji – šajā gadījumā gan drīzāk klausītāji – režisora balss un Andreja Poikāna veidotās skaņu pasaules pavadībā apciemo vietas, lai no tām atvadītos. Tiesa, sēžot kādas viesnīcas jumta terasē Ķīpsalā, pārlūkojot Rīgu no augšas. Izrādes režisors un izpildītājs Artūrs, kuram ir grūti elpot gan putekļu alerģijas, gan salauztās sirds dēļ, aicina sev līdzi audiālā pastaigā, kuras fiziskā plakne aptver Rīgu un tās putekļus, bet metafiziskā – viņa attiecību trajektoriju un svarīgos pieturpunktus. Dramaturģijas līnijā, pie kuras strādājusi Linda Krūmiņa un Marija Luīze Meļķe, zinātniskie fakti par putekļiem un kvēpiem Rīgas gaisā savīti ar režisora attiecību stāstu.

Putekļu stāsta plaknē parādās dažādi interesanti fakti par tiem, to izplatīšanos pilsētā un ķermeņos, sadalījumu pēc izmēra, taču tā nobāl un aiziet otrajā plānā, pretnostatot to pret ļoti personīgo stāstu par attiecībām, kas nesen beigušās. Izvairoties no tiešiem faktiem un sarunu atstāstiem, izpildītājam izdodas arī klausītājos radīt saldsērīgo nostalģijas sajūtu, kas padara sirdi smagu īsi pēc šķiršanās. Tā ir pazīstama teju ikvienam, un atmiņu daba patiesi līdzinās Rīgas kanjonu putekļiem; ir tādi, kurus vējš ātri aizpūš uz kādu citu vietu, un tādi, kuru sīksīkās daļiņas nosēžas mūsu plaušās.

Darbs turpina līniju, kas parādījusies jau iepriekšējā Artūra Čukura darbā “turi mani cieši” Ģertrūdes ielas teātrī. Šī izrāde – raksturota kā poēma objektiem un zemes pievilkšanas spēkam – arī balstīta personīgā, pat traumatiskā pieredzē no viņa dzīves. Šķiet, izrādes autors rekonstruē emocionāli piesātinātus, autobiogrāfiskus notikumus performatīvajā laukā, drosmīgi atklājot pasaulei sāpīgos punktus, lai izdzīvotu tos kopā ar skatītājiem un tad atvadītos, laižot tos vaļā.

Savukārt Beāte Poikāne performancē “Gaisa rezervuārs. Distopiska dzeja” radījusi noslēgtu futūristiski distopiskas pasaulītes gabaliņu, kurā reflektē par gaisu un elpošanu – gaisa rezervuāru. Viņa piedāvā aplūkot elpojošo būtņu izzušanas fenomenu un iztēloties, kā elpo citi ķermeņi.

Tikšanās vietā – Uzvara parka skeitparkā – katrs rezervuāra apmeklētājs saņem ārējās plaušas, ar kurām doties apskatē. Tas veido attiecības ar izrādes vidi – skatītāji ir ārpus šīs ekosistēmas, tikai viesi, kā kosmonauti uz mēness. Izrādē Sofija Putniņa un Kristers Krūms darbojas kā mediatori, lēnām vadot ekskursantu grupu caur skeitparka labirintiem. Izvēlētās lokācijas vēsā betona arhitektūra un tās neparastās ģeometriskās formas ir ļoti pateicīgas performatīvajai izrādei un palīdz iejusties izrādes veidotājas iedomātajā pasaulē. Tā domā ne tikai cilvēki, bet arī odi – varens daudzums saradies tieši uz izrādi! Lai gan sākumā nemitīgā vicināšanās ar rokām traucē sakopot uzmanību, vēlāk nodomāju, ka odi starp kermikā veidotajiem gliemežiem un plastmasas putniem ir īstajā vietā un papildina īpatnējo kustoņu kopumu, kas agra rudens vakarā vienojušies, lai atgādinātu cilvēkiem par piesārņoto gaisu.

Vilinājums skatītāja fantāzijai. Dewey Dell “Svētpavasaris”
Igora Stravinska komponētais “Svētpavasaris” turpina aizkustināt un iedvesmot māksliniekus un klausītājus visā pasaulē, un festivālā skaņdarba vizuāli horeogrāfisko redzējumu piedāvā itāļu kompānija Dewey Dell. Tajā darbojas labi pazīstamā režisora Romeo Kasteluči dēli un meitas – Teodora Kasteluči, Agata Kasteluči, Vito Matera un mūziķis Demetrio Kasteluči. Jau teju divdesmit gadu viņu izpēte saistās ar rituāliem, dzīvnieku valstības naratīviem, refleksiju par dzīvību un nāvi – lielajiem pirmatnējības konceptiem, spēcīgām, nesamīkstinātām emocijām. Tieši šis darbs – Le Sacre du Printemps jeb “Svētpavasaris” – pagājušajā gadā saņēmis Danza&Danza balvu kā labākā Itālijas dejas izrāde.

Skaņdarbu pavada piesātināts dejas teātris, kurā ir gan mūžsenas, gan pavisam modernas atsauces (zirnekļu kājas dejo breikdansu!). Tumsā un vientulībā mostas un no kokona ārā raušas kāpurs, sveicinot dzīvi, zieda puttekšņlapa apputeksnē drīksnu, kāds ķermenis tiek upurēts rituālā. Nāve un dzīve atrodas ciešā saitē, tiešā ietekmē, kopīgā dejā.

Kostīmi ir ne tikai radoši un skaisti, bet arī svarīgs elements dejā. Vizuāli spēcīgākais brīdis – izrādes fināls risināts Joko Ono 1964. gada performances Bag Piece tehnikā – izpildītājs atrodas tādā kā lielā auduma maisā. Pati Joko, izpildot savu performanci, teikusi, ka, ieejot maisā, parādās cita viņa. Izmainās arī attiecības un skatījums uz pasauli, pazūd dzimums, rase, vecums. Paliek tikai gars, dzīvībiņa. Pirms diviem gadiem “Homo Novus” festivālā “Zibdejas” viesizrādi sniedza dejas kompānija WAUHAUS, un arī šī izrāde notika, starp dejotājiem un skatītājiem liekot melnu plastmasas plēvi. Tumsas un nezināmā vilinājums ir laba ēsma skatītāju fantāzijai, jo nav īsti skaidrs, kas notiek zem maisa vai auduma, pazūd cilvēciskais performants un pārādās abstraktais, taču dzīvais tēls.

Drosme uzticēties. Gob Squad “Super Night Shot”
Berlīnes apvienības Gob Squad darbs “Super Night Shot” ir viens no viņu veiksmīgākajiem – tuvojas 200. izrādīšanas reize 21 gada laikā, un teātra grupa ar to apceļojusi vairāk nekā 30 valstis četros dažādos kontinentos. Latvijas gadījumā tā ir atgriešanās, jau otrā reize, kad darbs tiek izspēlēts Rīgā (pirmā bija 2003. gadā). Četri grupas dalībnieki pārtop aktīvistos, kas ar kamerām stundu pirms izrādes sākuma dodas ielās, mēģinot mainīt pasauli – cīnoties pret anonimitāti. Katras izrādes gaita un tās dalībnieki ir liktens rokās, performantiem nākas uzticēties un paļauties uz pretīnākošiem un garāmgājējiem.

Spēles ar laiku atgādina par Gaspāra Noe 2002. gada filmu “Neatgriezeniskais” (Irreversible), kurā filma sākas no tās beigām, gluži tāpat kā Gob Squad izrāde. Sanākušie skatītāji paņem pa brīnumsvecītei, finiša taisnē jeb kinoteātra “Splendid Palace” ieejas durvīs tur plakātu ar vārdiem The End (“Beigas”) un sagaida apvienību, atgriežoties no piedzīvojuma. Pēc stundas, filmas beigās, tie varēs no jauna vērot sevi, šoreiz no kameru skatpunkta, aptverot, cik ātri piedzīvotais kļūst par atmiņām un cik daudz stundas laikā iespējams pieredzēt Rīgas ielās, ja pietiek drosmes un uzdrīkstēšanās.

Uz lielā ekrāna skatāmā četru skatpunktu filma top varoņu pret sevi vērstajās kamerās, gluži kā mūsdienās tik ierastie YouTube vlogi vai influenceru storiji. Performeru savstarpēji sinhronizētie pulksteņi paver iespējas manipulēt ar kamerās notiekošo, pat atrodoties dažādās Rīgas vietās. Performatīvā filma ir ne tikai manifests cīņā pret anonimitāti, bet arī veltījums visiem filmu žanriem (ar attiecīgi pielāgotām muzikālajām interlūdijām). Galvenais mērķis – lai filmas kulminācijas aina ir romantiska.

Gob Squad izrāde atgriež ticību cilvēcei. Apzināties, ka katrs cilvēks, kas mums paiet garām uz ielas, ir tikpat vērtīgs, tāds pats galvenais varonis savā filmā, kā mēs, prasa lielu devu empātijas pasaulē, kurā esam pieraduši sevi izolēt un sargāt. Manis piedzīvotajā vakara izrādē atsaucīgs garāmgājējs piekrita neparastās disko-zaķu sievietes aicinājumam sekot, atbildot draugiem: “Tas būs atmiņām!” Uzticēties ir bailīgi, tā pa īstam ieraudzīt citus cilvēkus prasa piepūli, bet pretī var gūt atmiņas, kuras nest līdzi sirsniņā vēl ilgi, ilgi.

Nepierastas formas. “Maiks” un dārzeņu balets “Riekstkodis”
Kanādiešu horeogrāfes Deinas Mišelas solodarbs “Maiks” ir pavisam minimālistisks. Viņa savā dejas praksē strādā, izmantojot telpas iekšējo loģiku. Tas nozīmē izpēti un klausīšanos sava ķermeņa un prāta impulsos. Rezultātā mainās ierastā priekšmetu un telpas arhitektūras elementu nozīme un rodas jauni veidi, kā dibināt ar tiem attiecības.

Bērnībā manas istabas logam bija palodze, kas daļēji slēpās aiz skapja. Palodzes šaurā, garenā forma bija tieši manu kāju garumā un platumā, un skapja aizmugure varēja balstīt mani no sāniem, palīdzot noturēt līdzsvaru. Racionālā pasaulē praktiska pielietojuma sēdēšanai uz palodzes aiz skapja nav, taču mani ieintriģēja neparastā formu sakritība, un tā ātri kļuva par vienu no manām iecienītākajām domāšanas vietām.

Deinas Mišelas performance norisinās festivāla centrā, pamestā birojā. Notiekošajām darbībām nav iepriekš izdomātas secības, nav naratīva, tāpēc skatītāji var doties prom un nākt atpakaļ, kad vēlas. Staigājot no telpas uz telpu ar pusnovilktām zeķēm, Deinas darbības no garlaicīgām lēnām sāk kļūt interesantas. Katrs nākamais brīdis ir pārsteigums!

Pavisam citādas formas teātra pieredze bija vērojama Lavijas Leļļu teātrī – teātra kompānija Borsch no Čehijas atvedusi mazu, atmosfērisku baletu “Riekstkodis”, kurā par galvenajiem varoņiem kļuvuši dārzeņi. Izmēri patiesi ir pavisam nelieli, mērogā samazinātā skatuve ir kā makets, kurā spēlēties tabletop puppetry jeb galda leļļu un objektu teātra stilā. Čehijā objektu teātra žanrs ir aktuāls un pieprasīts, kamēr Latvijā sastopams retāk, un arī tad, kad izrādes ir, tās ātri tiek aizmirstas un katru reizi no jauna jāpiesaka kā inovācija mūsu tradicionālā leļļu teātra kultūrā.

“Riekstkodis” ir ne tikai mazs, bet arī mīļš un silts darbs, kas atgādina par bērnību. Skatuvi apgaismo sveces un īsti ķiploki kā marionetes tēlo balerīnas. Aptuveni pusstundu garais balets jāskatās tuvu un uzmanīgi, un jāļauj vaļa bērnišķīgajam priekam par etīdēm, kurās ķirbji, baklažāni un rieksti griežas dejā. Izrādes forma atsvaidzina garšu paleti, atsakoties no tehnoloģiskā un jaunā, lielā, jaudīgā, iespaidīgā. Patīkami apzināties, cik daudzveidīgas teātra formas var koeksistēt vienlaikus.

Ilgas pēc cilvēciska pieskāriena. “Vientulības simfonija S.O.S.”
Viena no pasaules epidēmijām ir vientulība. Biljoni cilvēku, kas dzīvo viens otram līdzās, bet iet garām pat neatskatoties. Izirušas draudzības, pārtrukušas sociālās saites. Kaimiņi, kas nekad nesatiekas. Dāņu MØR collective radījuši muzikālu izrādi “Vientulības simfonija S.O.S.” par daudzdzīvokļu mājās pastāvošo līdzās dzīvošanas fenomenu varen iespaidīgā Katrīnas Neiburgas radītā scenogrāfijā. To papildina tik krāšņs Mikas Forslinga komponētais un izpildītais dzīvās skaņas darbs, ka nosaukumā ietvertais vārds “simfonija” ir godam nopelnīts.

Lielā, rotējošā struktūrā iebūvētie dzīvokļu elementi atklāj katra iemītnieka mazo pasaulīti, un aktieru izspēlētās etīdes zem virspusējas komēdijas slēpj ilgas pēc cilvēciska pieskāriena vai kāda, kas gatavs uzklausīt. Istabas savieno sirreāli tilti, piemēram, naktsskapīša durvis atveras blakusdzīvokļa ledusskapī, un konstrukcijai griezties liek cilvēki-žurkas, klusie pavadoņi, kas mitinās starp sienām un zem grīdām.

Aktieru Petera Vadstena and Anikas Barkanes (Petter Wadsten, Anika Barkan) mēģinājumi dzīvi vienatnē padarīt mazāk vientuļu dziļi aizkustina, jo ar tiem var viegli identificēties. Arī Dānijā darbs ticis augstu novērtēts un saņēmis Reumert (dāņu teātra apbalvojuma) specbalvu. Atsevišķie izrādes elementi atrodas veiksmīgā saslēgumā, un katrs no tiem, īpaši scenogrāfija un mūzika, ir veiksmīgs, arī atdalot to no izrādes kopējā koncepta, tāpēc rezultātam ir nostrādāta, profesionāla sajūta.

Vai katra diena var būt mīļākā diena? Arī tā, kurā lūst sirds, un arī tā, kurā ir vientuļi? Festivāla “Homo Novus” 2024. gada programma izved cauri pavisam dažādām dienām, piedāvājot mīļāko katrai gaumei. Tas, šī vārda vislabākajā nozīmē, ir pavisam ne-elitārs, jo gaidīti ir visi. Festivāls aicina svinēt ikdienu un mirklīgo intimitāti, kuru gūstam, kolektīvi izdzīvojot mākslas pieredzes. Mēģinājumos tvert un aprakstīt kopējo sajūtu, ar kuru festivāla laikā, šķiet, pārklājas visa Rīga, viegli aizrakstīties, tāpēc palikšu pie viena vārda – zinātkāre. Performatīvie izpildīšanas veidi un plašais aplūkoto tēmu spektrs kustina smadzeņu šūnas, liekot domāt un piedzīvot. Šī ir mana mīļākā diena, jo dzīve notiek tagad, un tikai šodien viss ir pa īstam.