Par “MØR collective” un Katrīnas Neiburgas izrādi “Vientulības simfonija” festivālā “Homo Novus”.

No visiem kaimiņiem vienatnieki ir visnemanāmākie. Pirmdienās pa kājām nemētājas viņu trepenē pamestie tukšie vendenieki kā megaģimenei no trešā stāva, un naktīs viņi skaļi nestrīdas par neiznestām miskastēm vai labāko Coja dziesmu kā tie no piektā. Domāju, vienatnieku dzīvokļi pārējo kaimiņu apziņā ir tikpat neuzbāzīgi vienaldzīgi kā tukšie. Dāņu “MØR collective” un Katrīnas Neiburgas veidotā “Vientulības simfonija S.O.S.”, šķiet, iedod tiem megafonus – dzirdams kļūst vienatnieku pirms-dekodera laika televizors, kas citādi būtu visklusākais ēkā, jo tam nav jāpārkliedz bērnu radītais šums. Dzirdamas kļūst arī viņu citādi pārlieku klusās dziesmas, kas rezervētas dušas klausulei vai, biežāk, iztēlei.

Visi trīs izrādes viendzīvotāji ķimerējas ar sev svarīgām nodarbēm, jaucot dzīvokļu robežas, ložņājot no šūnas uz šūnu un liekot domāt par stropu, kas pilns nevienam nezināmu līdzinieku. Viņu kustība ļautu tiem satikties, bet tas nav nepieciešams. Tas vien, ka jums un kaimiņam pieder vienādas plates vai ka jums abiem ir viena mīļāko cigarešu marka, vēl nav pietiekams iemesls jaukt pilnīgi funkcionālu šūnu. Vajadzība nesatikties dažkārt ir lielāka par vajadzību satikties.

Domājot un rakstot par “Vientulības simfoniju”, tomēr gribas pretoties nosaukumam un izrādē pieredzamo saukt par vienatni. Rakstniece Olīvija Lenga darbā “The Lonely City” piedāvā apzīmējumu “a lonely one”. Kā skaidro Lenga, “šis neuzkrītošais nenoteiksmes artikuls norāda uz faktu, kam vientulība pēc savas būtības pretojas. Lai gan tā [vientulība] šķiet pilnīgi izolējoša, privāta nasta, ko neviens cits nevarētu piedzīvot vai dalīties tajā ar citiem, patiesībā tā ir komunāla un daudzu cilvēku apdzīvota.”

Vienatni kā kopīgu telpu redzu arī uz skatuves. Dzīvokļiem nav robežu, to atsevišķie iemītnieki mazgājas vienā un tajā pašā vannā, smēķē vienas un tās pašas cigaretes, klausās vienu to pašu radio un galu galā – dzīvo vienā dziesmā, kam šķietami vajadzētu izteikt lielas ilgas pēc kāda, bet ko balsu kolektīvums padara par vienatnieku himnu.

Es nedomāju, ka vienatnē (ja nošķiram to no vientulības) izpaliek ilgu motīvs, un arī izrādē tas ir klātesošs, bet šī tipa ilgās nav izmisuma apakštoņa. Vienatnieka ilgas ir pilnas pasaules, bet lielāko izmisumu rada ilgas pēc vienatnes, atrodoties pūlī. Lielākais atvieglojums, ko vienatnieks var izjust, ir pēc ilgāka sabiedriska saspringuma beidzot nonākt atpakaļ savā šūnā.

Un ilgi tur atkal būt, pilnu telpu pašam sevis.