Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30! Intervija ar Intu Balodi

Intervija ar Latvijas Dejas informācijas centra vadītāju Intu Balodi.

Kas ir “Aerowaves”?

Tā ir starptautiska dejas platforma, kuru iekāro daudzi Eiropas mākslinieki. Dzirdam, kā visi tikai sūta savus pieteikumus un pārdzīvo, ka neiekļūst. “Aerowaves” ir ietekmīgākā dejas platforma emerging jeb uzlecošajiem māksliniekiem, kas iedod tādu kā tramplīna sajūtu. Atlases arhitektūra ir balstīta uz visu dalībvalstu kuratoru kopīgu lēmumu. Katru gadu no aptuveni 700 pieteikumiem tiek izvēlēti 20 daudzsološākie darbi, kuri tiek izrādīti kopīgi kūrētajā festivālā “Spring Forward”. Uz šo festivālu ierodas arī potenciālie producenti un programmu kuratori no visas Eiropas un arī ārpus tās. Dažiem māksliniekiem pēc tam karjera mēdz attīstīties ļoti strauji, bet ne visiem. Lēmums top kā dažādu dalībvalstu viedokļu summa – katrai valstij ir viena balss. Ja valstī ir vairākas organizācijas, tās savstarpēji vienojas par to, kā veidos savu top desmit. Pirmā vieta saņem trīs punktus, trīs otrās vietas saņem divus punktus, bet pārējie – pa vienam punktam. Tā ir pamatīga shēma. Daudzi darbi vispirms jānoskatās videoformātā. Klātienē partneri skatās katras valsts pirmo izvēli un vēl apmēram 40 darbus, kurus augstu novērtējušas vairākas partneru grupas. Triju dienu sapulces nobeigumā ikviens partneris var pievērst kopējai uzmanībai jebkuru darbu no visiem pieteiktajiem, tā nodrošinot, ka neviens ievērības cienīgs darbs “neizkrīt no ratpakaļas”.

Cik sen Latvijas Dejas informācijas centrs ir daļa no “Aerowaves” tīkla?

LDIC tika izveidots 2017. gadā, un jau pirmajā darbības gadā mūs aicināja kļūt par partneri “Aerowaves” tīklā. Pirms tam tajā darbojās Latvijas Jaunā teātra institūts un producente Laura Stašāne.

Kādas tendences esi novērojusi pieteiktajos darbos pēdējos gados?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo pieteikumi ir ļoti dažādi un katram vērtētājam sanāk noskatīties apmēram 80–100 darbu. Lielākajā daļā pieteikto izrāžu primārais izteiksmes līdzeklis ir kustība un horeogrāfija. Performances un izteikti konceptuāls vēstījums vairs nav priekšplānā. Un, protams, katru gadu ir jociņi par tendencēm. Šogad, piemēram, daudziem bija virves, arī Latvijas pārstāvim Artūram Nīgalim. Bija arī sarkanas gaismas, kādu gadu vairāk redz etnogrāfiskās dejas elementus, citu – hiphopa kultūras ietekmi.

Cik kvalificētam jābūt, lai pieteiktu darbu vērtēšanai “Aerowaves”?

Pieteikties var profesionāli horeogrāfi, kuriem profesionālajā apritē nav vairāk par 3–5 darbiem. Bet vienmēr ir jautājums – ko saprotam ar “apriti”? Vai tā ir starptautiskā vai Eiropas mēroga aprite, vai arī vietējā? Var gadīties, ka mākslinieks jau 20 gadus strādā Latvijā, bet joprojām nav nonācis plašākā redzeslokā. Tāpat ir mākslinieki, kuri iesūta jau atzinību guvušus darbus, jo tik un tā vēlas iekļūt šajā izlasē. Tā ir arī stratēģiska izvēle – pat ja darbs neiekļūs fināla divdesmitniekā, to redzēs 46 partneri no 34 valstīm. Bet, jā, var pieteikties ar darbu, kura ilgums ir līdz 40 minūtēm, viegli tūrējams, tapis un izrādīts profesionālā kontekstā. Tādā ziņā studentu darbi neder, taču, ja darbs turpina “dzīvot” pēc absolvēšanas, tas tomēr kvalificējas.

Un kam tu dod savus trīs punktus?

Ļoti dažādi. Agrāk lēmums bija jāpieņem klātienes tikšanās laikā, un tas arī bija tavs gala lēmums. Tas, ko tu tur redzi, ir tikai aptuveni piecu minūšu fragments no katras izrādes. Nav iespējams noskatīties darbu pilnā garumā, tāpēc reizēm gadās, ka izrāde kā veselums sniedz citu priekšstatu. Tagad sistēma ir mainījusies – vēl divas nedēļas pēc sanāksmes visi var mājās pārskatīt un pārvērtēt savus balsojumus. Man šķiet, ja jāizvēlas desmitnieks, ir grūti iztikt bez “politiskā aspekta”. Skaties gan uz dzimumu līdzsvaru, gan uz tematiku un pieeju. Tajās piecās minūtēs sagaidi arī izpildītāja harismu, kas var dažādos veidos izpausties. Ja no mana desmitnieka gala izlasē iekļūst divi vai trīs, tas jau ir daudz! Domāju, ka tā ir visiem – galarezultāts vienmēr ir kāds vidējais viedoklis. Daudzi no partneriem paši ir lielu festivālu pārstāvji, kuri, tāpat kā mēs no 2025. gada, ir tā saucamie “prezentējošie partneri”, kuri izrāda šos darbus. Tāpēc neizbēgami sanāk skatīties arī no praktiskās puses – kuri darbi der tavam festivālam. Es, piemēram, dodu priekšroku mazā formāta darbiem, kurus varu atļauties atvest uz Latviju. Savukārt kāds, teiksim, Romas festivāls ar daudz lielāku budžetu un lielākām telpām meklē pavisam ko citu – lielāku mērogu, vairāk cilvēku uz skatuves. Droši vien tāpēc arī tika mainīts princips – prezentējošie partneri saviem festivāliem var izvēlēties apmēram no astoņdesmit darbiem, kurus visi ir redzējuši. Tādā ziņā ir kļuvis vieglāk – izvēles vairs nav tik tendenciozas, proti, ka vērtētājs izvēlētos izrādes tieši savam festivālam.

Un kā līdz šim veicies Latvijas māksliniekiem šajā “sacensībā”?

Šogad pirmo reizi Artūrs Nīgalis ar izrādi “Silueta burti” ir iekļuvis divdesmitniekā. Un tas trekniem burtiem izcelts arī “Aerowaves” mājaslapā. It kā ne tikai mēs, bet visa platforma to būtu gaidījusi. Viņiem jau no Eiropas Komisijas arī ir spiediens paplašināt pārstāvēto valstu tīklu. Igaunija jau agrāk ir bijusi pārstāvēta platformā, piemēram, tas pats Marts Kangro 2002. gadā (viņš šogad piedalās festivālā “Homo Novus” ar izrādi “Interesants fakts” – red.). Lietuvieši ir bijuši pārstāvēti vairākkārt. Bet mākslinieki no Latvijas bieži ir bijuši ļoti tuvu iekļūšanai divdesmitniekā, tomēr tā paliek tikai kā iekšējā informācija, kurš darbs ir pamanīts. Annas Novikovas un Rūtas Pūces “Divotne” pirms dažiem gadiem tika iekļauta “Aerowaves” žurnāla “Springback Magazine” sadaļā “40 winks”. Arī Alises Bokalderes darbs “Manu acu tulkojums” palika uzreiz aiz strīpas šim divdesmitniekam. Un leģendārais “Aerowaves” direktors Džons Ašfords, kurš diemžēl jau devies mūžībā, tieši par šo darbu izteicās ļoti atzinīgi, aicinot Alisi pieteikties atkārtoti. Viņš dejas nozarē bija labi pazīstams ar savu spēju pamanīt perspektīvus māksliniekus.

Kā tika izvēlēti darbi, kas šogad iekļauti festivāla “Homo Novus” dejas programmā?

Luksemburgas dueta izrādi “MEGASTRUKTŪRA” biju redzējusi klātienē, bet norvēģu darbu redzēju tikai video, bet mani uzrunāja tā ironijas klātesamība un saspēle ar skatītāja skatienu. Uz lielās skatuves tas varbūt nedarbotos tik precīzi, bet ir ļoti piemērots mazajai skatuvei. “MEGASTRUKTŪRA” ir kā provokācija – kas ir tas minimums, ar ko pietiek, lai radītu izrādi? Ir tāda producentu standarta frāze: “Visu var samazināt, tikai ne tehniskās izmaksas.” Gaisma maksā tik, cik maksā, skaņa un aparātu noma tāpat, bet “ar dejotājiem sarunāsim”. Klasika. Šie mākslinieki ir izvairījušies no šīm izmaksām. Kad tehniskie producenti saņēma viņu raideri, teica: “Izskatās vienkārši.” Nestāstiet man – tur vajag divus mikrofonus un viss! Bet, runājot par “Zilo karuseli”, tas varbūt gluži nav tas veids, kā laikmetīgā deja vai teātris ierasti mēģina “kārdināt” savu skatītāju vai finansētāju. Norvēģu mākslinieces, kas uzstājas kopā ar dīdžeju pāri “asiangirlsonly”, iedvesmojas gan no dzīvnieku pārošanās dejām, gan no kabarē. Viņas piedāvā padomāt – uz ko mēs skatāmies un kāpēc? Kā tu mēģini ievilināt ar kaut ko citu, lai pateiktu kaut ko sev svarīgu. Tā šobrīd ir tāda mode arī Latvijas mākslinieku vidū – izmantot šova un popkultūras elementus, bet ar citu vēstījumu vai zemtekstu.

Kas ļāva “Aerowaves” starptautiskajai žūrijai pamanīt Artūra Nīgaļa darbu?

Es domāju, pirmkārt, tā ir tehniskā meistarība. Gan Artūrs, gan Mārīte ir izcili, ļoti spējīgi dejotāji. Kā man teica viens kolēģis: “Varbūt mazliet par romantisku manai gaumei, bet tehniski – nevainojami izveidots darbs.” Nekas nav par garu vai īsu, visi elementi vietā. Dažkārt laba “amatniecības prasme” ir tas, kā sāk pietrūkt nozarē. Vēl liela nozīme ir tam, kā katras valsts pārstāvis piesaka šo valsts “pirmo izvēli”. Pirms skatāmies tās piecas minūtes no izrādes, tev ir minūte laika pičinga prezentācijai – par laimi vai diemžēl, bet tu to piesaki ne tikai kā darbu, bet arī pasaki to, ka “mūsu Kultūras ministrijai patīk, ja kāds gūst panākumus ārvalstīs, tā ka mīļie kolēģi…” (smaida). Skaidrs jau, ka neviens nebalsos par nekvalitatīvu darbu, bet apstākļu apzināšanās ietekmē izvēli. Vai tu balso par vēl vienu no labi finansētajiem Francijas darbiem, no kuriem vieniem pašiem varētu izveidot “top 10”, vai tomēr vēlies, lai šis “Spring Forward” veidojas kā krāsains un daudzveidīgs festivāls, kurā ir dažādas paaudzes, tēmas, reģioni, estētikas. Un, izdarot izvēli, nevari iztikt bez šī darba rašanās apstākļu, valsts un konteksta apzināšanās. Francija un Vācija piesaka pa 80 darbiem, mēs kādus 3–5. Es ticu, ka varētu vairāk. Vienubrīd mākslinieki neticēja, ka viņiem vispār ir izredzes. Varbūt Artūra panākumi iedrošinās citus.

Pastāsti par telpu un vietu, kur notiks šis laikmetīgās dejas vīkends!

Dejas programma būs skatāma Valmierā – topošajā laikmetīgās mākslas telpā KURTUVE. Kad Valmiera kandidēja kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu, viena no idejām bija tieši laikmetīgās dejas mājas izveide, ko konceptuāli veidoja horeogrāfe un laikmetīgā teātra dramaturģe Laura Stašāne un teātra režisors, scenogrāfs Reinis Suhanovs. Galvaspilsētas titulu Valmiera neieguva, bet dažas ieceres tika turpinātas. Valmieras teātris, kur šo telpu pielāgoja teātra vajadzībām, turpinās to apsaimniekot vēl gadu, arī pašvaldība mēģina virzīt, lai šī māja kļūtu par laikmetīgās mākslas telpu un nepazustu “kotlešu ballītēs” vai mēģinājumu zālē. Pēc gariem līkločiem ir cerība uz jauno finansējuma programmu par iekļaujošu kultūru, ar kuru iespējams veikt ieguldījumu infrastruktūrā un saturā. Ja tas izdosies, KURTUVE piecus gadus varēs pastāvēt šim mērķim, veidojot ciešu saikni starp sabiedrību un vairākām laikmetīgās mākslas jomām. Laikmetīgajai dejai šis ir kārtējais mēģinājums tikt pie Dejas mājas. “Fake it until you make it” – šobrīd tas ir tikai Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) un Valmieras novada pašvaldības atbalstīts projekts, kas ļaus četras nedēļas nogales 2025. gadā “spēlēt Dejas māju”, bet ceru, ka ar to izdosies stiprināt un skaidrot ideju par tās nepieciešamību. Atbalsts laikmetīgajai dejai pie mums ir pilnīgi diskriminējošs, arī skatoties Baltijas kontekstā. Varbūt caur regulāru pieejamību varēsim lietot nosaukumu “Dejas māja” un likt to uz dažādiem namiem. Laikmetīgās dejas kontekstā pieejamība un iekļaušana vēl aizvien nozīmē centienus sasniegt sabiedrību. Taču paradokss ir tāds, ka laikmetīgās dejas mākslinieki ir daudz strādājuši ar dažādām mazaizsargātām sabiedrības grupām, iesaistījušies kopienas projektos, tad nu sanāk, ka grupas, kuras jāsasniedz konvencionālajām mākslas formām, laikmetīgā deja jau ir sasniegusi. Laiks sasniegt konvencionālos kultūras patērētājus.

Kā laikmetīgajai dejai ir gājis šajos nepilnajos trijos gadu desmitos?

Gājis ir dažādi. Mūsu “ciltsmāte” ir Olga Žitluhina, un viņas pieeja vienmēr bijusi – darām, pierādām, parādām un tad mums iedos atbalstu un apstākļus. Bet realitātē tas nestrādā. Tu vari darīt kā traks, bet, ja neiesi un neprasīsi, neskaidrosi, kāpēc to vajag, neviens tev bāzes finansējumu un telpas pats nepiedāvās. Un nav jau arī bijis, kam iet un prasīt, – nav šai lomai bijis neviena algota darbinieka laikmetīgajā dejā. Kad jautāju norvēģu kolēģiem, kā viņi panākuši atbalstu, viņi saka – jāiet uz “kabinetiem”. Bet man ir parasts pilna laika darbs, kā lai es to dabūju gatavu? Labi, es tagad būšu uz pusgadu šī darbiniece, varēšu iet pa kabinetiem. Bet kopumā – dejai ir gājis burvīgi. Atkarībā – pie kā piemērīties? Pie starptautiskā konteksta? Tur mēs neizskatāmies pēc nabadziņiem, esam līdzvērtīgi. Un Latvijas kontekstā laikmetīgā deja ir mainījusi visu mākslas ainavu – skatuves mākslā, mūzikā, kino, video utt. Visur strādā laikmetīgās dejas horeogrāfi. Viņi ir spiesti pelnīt citur, tādējādi viņi ienāk visā kultūras laukā – Mežaparka estrādē un lielajos teātros. Tas ir vienīgais veids, kā paēst, bet tā arī ietekme uz kultūru kopumā ir ievērojama. Jautājums gan: cik paliek laika savai jaunradei? Un tomēr daļa ļoti talantīgu mākslinieku “pazūd” teātros vai dodas uz ārzemēm.

Un uz ko laikmetīgā deja cer nākamajā desmitgadē?

Katrs droši vien cer uz ko citu, bet kopīgā vēlme varētu būt ilgtspēja. Lai izrādēm būtu ilgāks mūžs un vairāk iespēju satikties ar skatītājiem gan Latvijā, gan ārvalstīs. Kāds varbūt sapņo par valsts vai pašvaldības finansētu laikmetīgās dejas kompāniju, kur vari pilnveidoties kā dejotājs, lai nav tikai viena izvēle – doties uz atlasēm ārzemēs. Kāds varbūt gribētu producēšanas kompāniju, kas palīdz veidot darbus, vai lielāku VKKF finansējumu. Bet galvenais jau laikam – lai skatītāji mūs atrod un sasniedz. Bet reizēm arī šobrīd sasniedz, un vēl kā – Lūznavas mākslas piknikā bija rinda uz laikmetīgās dejas izrādēm. Viena skatītāja izgāja no izrādes un teica: “Nē, nu, var būt sviests, bet tas bija galīgs sviests!” Bet viņa bija atpakaļ uz nākamo izrādi. Un to es uzskatu par labu rādītāju – ka cilvēks neizdara secinājumus pēc viena darba, bet dod arī otru iespēju.