Ir striķītis – ir izeja. Izrādes «Laika Zobs un klusuma mizotāji» apskats

Svētdienas rīts, pilsēta guļ. Pirmos rīta saules starus sagaidīt gatavojas miegaini kaķi uz bruģa. Starp konfetī, šampanieša izstrādājuma korķiem un pie restorānu ieeju aizmigušiem bezpajumtniekiem Vecrīgas bermuda trijstūrī, ap Audēju ielu, uz darbu soļo Zina.

Viņas biezās, optiskās brilles, mūžamzaļais sarafāns un pāri pierei pārvilktā berete atgādina sastingušu laiku špagatā starp Parīzi un Rīgas Centrāltirgu. Svelmē viņa iet, starp pārlieku apdziedātajām rudens lapām tā čabina un tikpat enerģiski savu grīļīgo, bet ļoti mērķtiecīgo fizionomiju Zina virza “baltā nama” virzienā.

Un zem deguna viņa dungo, bet tad, kad neviena nemaz nav apkārt un pat luksofori ziemas spelgonī šķiet aizmiguši, viņa iedziedas pavisam skaļi. Pāri visam operas dārzam, Džordžam Armistedam ar kundzi, līdz pat Brīvības piemineklim vai pat tālāk klusajā centrā aizvijas Zinas balss, jo šoreiz neviens viņu nedzird un nedraud samalt pankūkās. Zina tāpat kā vējš dara neredzamu darbu (atsauce uz Jura Boiko dzejoli “Tāpēc”,1987).

Viss raksts pieejams portālā “LSM.lv”: šeit!

10.09.2025.

Recenzija

Līga A. Neilande / lsm.lv