Vajadzīga pauze pārdomām. Piezīmes par festivāla “Homo Novus” 24 stundām Daugavpilī

Plkst. 7.31, un atiet pirmais tās dienas vilciens uz Daugavpili – vietu, kas rīdziniekiem šķiet tāla, bet pašiem daugavpiliešiem – sasniedzama, un vietu, kur pirmo reizi notika festivāls “Homo Novus”. Vienā vagonā salīduši pasažieri ar mērķi tur būt, tiem pa vidu kāds nejaušais, bet vagona vidū liels dzeltens balons, kā saule, kā vēstnesis – labrīt, draugi, – šis nebūs parasts brauciens, bet ļoti emocionāls, iespējams, pat skaudrs un arī neizmērojama prieka pieliets. Tā sākas mans “Homo Novus” 30. jubilejas brauciens.

Visiem pasažieriem sejā manāms neliels rīta aizpampums, bet tik ļoti skaisti vienojošs, ka šī izbrauciena mērķis nebūt nav tikai piedzīvot izrādes, bet arī ilgstošo kopā būšanu, caur kuru skatītājs kļūst atvērts. Izbraucot no Rīgas, turpceļā uz Daugavpili jaunāki un jau pieredzējuši dzejas meistari piedāvā brokastīs savu dzeju. Iesaku realizēt šādu iniciatīvu biežāk, jo ceļš un dzeja viens otram tik ļoti piestāv. Četru stundu ilgais brauciens paiet neizprotami ātri. “Durvis aizveras,” dzejnieki, to respektējot, iepauzē savas dzejas rindas, un tad turpinās – gan viņu vēstījumi, gan tālu tuvais ceļš uz Daugavpili. Mēs arī dziedam – par godu mežiem, kuriem šobrīd Latvijā pienākuši grūti laiki. Tik žēl, ka viens otru apspiežam. Tik žēl, ka tā notiek. Bet aizpampušo rīta klubiņš vilcienā uz Daugavpili, vienoti un izprotot kamdēļ, dzied. Tad atkal turpinās ceļš, pāris klačas, pāris Latvijas agrīnā rudens pļavas caur logu, un mēs esam klāt.

Visu rakstu lasiet: šeit!