Un dejai vārds ir Valmiera. Piezīmes par “Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30” pasākumu sēriju

Raksts pārpublicēts no Kroders.lv

Pagājušajā gadā man visai daudz sanācis skatīties un domāt par deju – gan kā Dejas balvas žūrijas pārstāvei, gan kā festivāla kuratorei apmeklējot starptautiskos skatuves mākslas notikumus. Piekritu piedalīties žūrijā, galvenokārt lai disciplinētu sevi un, apmeklējot ārvalstu festivālus, pēc iespējas nepalaistu garām to, kas notiek pašmājās. Man arī patīk sev uzstādīt šādus izaicinājumus – noskatīties visu Bunjuela filmogrāfiju vai izlasīt visus Annijas Erno romānus, lai gūtu savu personīgo priekšstatu par kādu fenomenu, par kuru “aprindās” daudz runā. Un par deju pagājušā gadā patiešām tika runāts daudz – vispirms jau saistībā ar gaidāmo 30 gadu jubileju, kas aprēķināta, par atskaites punktu ņemot 1996. gadu, kad dibināta Olgas Žitluhinas Laikmetīgās dejas kompānija un kad nosacīti sācies laikmetīgās dejas profesionālās attīstības un kopienas veidošanās posms. Par to, vai simboliski izvēlētais atskaites punkts ir “īstais” sākums, vēl var pastrīdēties – jo varbūt vajadzīgo grūdienu devusi, piemēram, amerikāņu horeogrāfe Šērona Perija, kura baletskolā 1995. gadā sāka pasniegt modernās dejas klases (1995), vai varbūt par sākumu būtu jāuzskata tikai 1999. gads, kad LKA sāka oficiāli darboties deju studiju programma, vai 2003. gads, kad tapa pirmās diplomētu horeogrāfu izrādes, – bet tas varbūt arī nav tik būtiski. Jauni mākslas procesi savā brīvdomībā un spurainībā ilgu laiku nav gribējuši tikt nedz saskaitīti, nedz pieskaitīti, nedz ierakstīties eksistējošu institūciju rāmī, bet mainīt to un rakstīt paši savus noteikumus un vēsturi. Vismaz šādi apsvērumi bija otram pagājušā gada skatuves mākslas 30-gadniekam – festivālam “Homo Novus”, kas, sasniedzis ceturtās desmitgades slieksni, attapās, ka uzkrātā pieredzes bagāža un zināšanas mēdz izgaist līdz ar dzīvo atmiņu glabātāju, tāpēc laida klajā savu grāmatu. Un attiecīgi rīkojies arī Latvijas Dejas informācijas centrs, uzsākot projektu “Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30” un septembrī līdzās “Dejas mājas” atvēršanai Valmieras KURTUVĒ atklājot arī Kristas Ziemeles, Alises Pelčes, Rūtas Pūces un Intas Balodes kopīgi veidoto izstādi “Jaunās dejas laikmets”, kas veltīta laikmetīgās dejas vēsturei.

Tāpat, piedaloties ceļojošā festivāla “Baltic Take Over” plānošanā, kas 2026. gadā nolaidīsies Stokholmas dejas festivālā “STHLM DANS”, tiku kārtējo reizi konfrontēta ar ārvalstu kuratoru spiedienu palīdzēt viņiem noorientēties Latvijas dejā – kuri ir mūsu spilgtākie mākslinieki, piedāvāt izlasi ar tūrējamiem darbiem pēc noteiktiem marķieriem. Lai arī esmu pārliecināta, ka mums ir lieliska, plaukstoša un intriģējoša dejas scēna, tūrēšanai ir nepieciešama zināma tradīcija, sistēmisks un sistemātisks atbalsts, attiecību veidošana, kontekstu mijiedarbe, bez kā ir grūti sasniegt svešo skatītāju. Lietuviešus Eiropas kuratori atpazīst, tur ir zināmi starptautiskie vārdi, franču skolas ietekme, Kauņas bjennāles panākumi. Igauņus saista ar Rietumnieciski progresīviem meklējumiem Austrumeiropas mērcītē, bet Latvijai nav šādas izteiktas etiķetes. Skandināvu kaimiņi zina par Krišjāņa Santa un Ērika Eriksona “Vērpetes” panākumiem, un tagad arī Artūrs Nīgalis iekļuvis starptautiskās platformas “Aeorwaves” izlases divdesmitniekā, tomēr Latvijas “scēnu raksturojošā” kompasa bultiņa vēl šaudās. No vienas puses, patīk tas, ka netiekam asociēti ar Parīzes, Vīnes, Maskavas vai kādu citu skolu, tomēr, no otras puses, starptautiskā vidē kaut kādi orientieri ir nepieciešami, pat ja jāuzbur kāds tokens, fetišs, atskaites punkts vai vizītkarte, kas pamudina atvērt durvis, aiz kurām – kā jau jebkurā mākslas veidā – slēpjas visdažādākie procesi un nianses. Un tieši tā es redzu LDIC iniciatīvu “Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30” un nepiekāpīgo vēlmi īstenot “Dejas mājas” ideju.

Ne sliktāk kā Eiropā

Lai arī laikmetīgajiem ne sevišķi patīk gozēšanās uzmanības centrā ar gadu skaitu, jubilejas joprojām dod iemeslu sapulcēties plašākai mākslas veidam piederīgajai kopienai, apzināties savu vietu kultūrā un – ko tur liegties – pieprasīt telpu mākslai, kas kļuvusi par nozīmīgu kultūras virzītāju un piesaista arvien vairāk dalībnieku un skatītāju. 2025. gads no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka no rotaļāšanās ar ideju par “dejas māju”, tās virtuālu pamatu likšanu un vilkšanu performancēs vai konceptuālos notikumos, LDIC ir spēris konkrētus praktiskus soļus. Gada izskaņā “Dejas māja” no idejas kļuva par reālu platformu Valmieras mākslas telpā KURTUVE, kur ne tikai baudīt izrādes, bet arī kopīgi testēt un apdomāt – ko šāda “māja” mums vispār dod? Kāda ir savas telpas jēga, kādā mērā tā piedalās stāstā?

Ar “Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30” pasākumu sēriju KURTUVE kļuva ne vien par magnētisku galamērķi, bet jau pēc diviem, trim pasākumiem arī tādu kā iekšēju tradīciju – mazo rituālu rutīnu (kā mēs noparkosimies pie skursteņa, paņemsim bārā “Valmieras salātus”, satiksim pazīstamās sejas, vēlreiz apiesim izstādes stendus), izveidojot asociatīvu sakausējumu starp savu askētisko telpu un pieklājīgu Eiropas līmeņa laikmetīgās dejas programmu. Vietu, kur satikties laikmetīgās dejas profesionāļiem, “dejas mīļiem”, entuziastiem, atklājējiem, pieredzēt reizēm vairāk, reizēm mazāk uzrunājošu darbu, bet galvenais – pieredzēt izvēli, no kuras izriet arī līdz-domāšana, izvērtēšana, personiskās gaumes veidošana laikmetīgajā dejā. Manā personīgajā pārskrējienā starp ārvalstu festivāliem KURTUVE iegūla kā vēl viens omulīgs lobijs un svaiga skatuve, kas piedāvā atklāšanas prieku.

Pilns raksts pieejams šeit: Kroders.lv