Aktieris, kuru dievina. Intervija ar Dimitrī Dorē

Intervija ar Latvijā dzimušo Dimitrī Dorē, kurš 18 mēnešu vecumā tika adoptēts uz Franciju. Festivālā “Homo Novus” 4. un 5. septembrī Dailes teātra Jaunajā zālē būs redzama viņa un režisora Žonatana Kapdevjela izrāde “Dainas (izrunā “dainas”)“

“Dainas” balstītas stāstā par tavu adopciju un personīgo ģimenes vēsturi.

Gandrīz viss teksts – uzvārdi, vārdi, anekdotes un situācijas, ko izrādē izmantoju, ir patiess, taču es strādāju autofikcijas formātā, proti, stāsts nav izklāstīts hronoloģiski.

Kas jūs abus [ar rež. Žonatanu Kapdevjelu] pamudināja radīt šo izrādi? Saprotu, ka tu vēlējies pietuvoties latviešu kultūrai – valstij, kurā piedzimi un kuru būtu varējis iepazīt arī personīgu meklējumu ceļā. Kāpēc nolēmāt šo vēlmi tomēr pārvērst teātra darbā?

Strādājot pie izrādes “Rémi”, Žonatans man uzdeva jautājumu par latviešu literatūru, un tas manī kaut ko spēcīgi sašūpoja. Tas bija Covid laiks, un mums visiem bija vairāk laika. Dažus mēnešus vēlāk es viņam piedāvāju satikties un parunāt par monoizrādi, kuras pamatā varētu būt mans izcelsmes stāsts. Viņam tas likās svarīgi. Viņš pat bija ar mieru ieguldīt sava uzņēmuma līdzekļus šajā iecerē. Man bija svarīgi radīt pilnvērtīgu teātra darbu par šo tēmu, nevis tikai skečus. Vēlējos atrast vienotu noskaņu un estētiku, kādu biju redzējis Žonatana darbos.

Izrādi veidojot, esat veikuši nopietnu dramaturģisko darbu, kas atspoguļo tevis pieredzēto izaugsmi kā māksliniekam. Kā jūs strādājāt? Vai sākāt ar atmiņām un tēmām, par kurām tev bija svarīgi runāt? Izrāde ir ļoti dzīva, brīžiem fragmentāra. Skatītājs nekad nevar paredzēt, kas sekos tālāk, vienlaikus tajā ir gan daudz humora, gan daudz emociju.

Sākumā meklējām literatūras avotu. Nonācām pie Vairas Vīķes-Freibergas grāmatas “Dzejas struktūras loģika un poētika latviešu dainās”. Par atspēriena punktu kļuva tieši tautasdziesmas un tās kultūras atmiņa, kuru es pats nepazīstu. Tās ir fragmentāras atmiņas, kas saglabājušās nepilnīgi, ar iztrūkumiem.

Autofikcijas pamatā ir kāds notikums, kas skāra manu ģimeni 2000. gados. Kādu vakaru mēs kopā skatījāmies DVD – filmu “L’emmerdeur” ar Lino Venturu un Žaku Brelu. Pēkšņi pie durvīm kāds piezvanīja. Tēvs atvēra durvis, un tur stāvēja līdz bezsamaņai piedzēries bezpajumtnieks, kurš, ieejot mājā, iekrita ratiņkrēslā, kas atradās pie ieejas. Tas bija tur tāpēc, ka man tobrīd bija salauzta kāja. Es atceros šo bārdaino vīrieti, bet vēl spilgtāk atceros to, kā mana māte un tēvs viņu uzņēma. Tieši no šīs situācijas sāku stāstīt par savu dzīvi, vidi un vecāku raksturiem. Tas kļuva par izrādes stāsta atspēriena punkts.

PILNA INTERVIJA FRANČU VALODĀ: ŠEIT