Ko iesākt bez idejas. Recenzija par izrādi “Trīs balādes, stāsts un manas mātes mantojums”

Pirms ieiešanas spēles telpā tiekam instruēti, ka šī ir brīvās formas izrāde, tāpēc skatītāju rindās tiks atstāts viegls apgaismojums, lai katrs var atstāt zāli un tajā atgriezties pēc saviem ieskatiem. Ne es, ne arī kāds no man tuvumā sēdošajiem šo rīcības brīvību neizmanto. Tāpat tiek pieteikts, ka māksliniece Maike Londa savā performancē iesaistīs skatītājus, un, ja kāds tomēr nevēlas piedalīties, lai izvēlas vietu tuvāk izejas durvīm. Es apsēžos trešajā krēslā no durvīm, jo pirmie divi jau ir aizņemti.

Izrādes sākumā izskan viena no nosaukumā solītajām balādēm. To izpilda Londas dēls Lukass, kurš, kā drīz vien uzzināsim, ģitārspēli apguvis speciāli šai izrādei. Londa, paslēpusies zem segas, sāk spraukties pāri skatītājiem un uzrunāt tos, stāstot par Elvisa pēdējiem gadiem un Nīla Janga dziesmu “Hey Hey, My My”. Pēcāk, domājot, par ko tad vispār bija šī izrāde, atgriežos pie rindiņām no šīs dziesmas: “out of the blue, into the black”.

Londa, nu jau bez aizsega, runā ar mums tieši. Tāpat dara arī viņas dēls. Viņš lasa mums e-pastus, kuros apraksta mātes jauno izrādi kā Elvisa cienīgu atgriešanos pēc ieilgušas radošās pauzes – starp adresātiem ir starptautiska festivāla kurators Vīnē, Caesar Palace, kur Elviss bija biežs viesis, un pie viena arī Silvestrs Stallone. Londa uzskaita lietas, ko atstās mantojumā Lukasam, kurš tikai nesen pabeidzis vidusskolu, – skaņu pulti, cepešpannu, multifunkcionālu nazīti – lai gan to nedaudz žēl atstāt, jo Lukass varētu nazīti pazaudēt. Viņa piemin arī to, ko neatstās, – piemēram, zupas recepti un atmiņas par saviem gadījuma sakariem. Mēs redzam video, kuros dēls vēl ir zīdainītis, kam māte rāda savu mākslas projektu. Izrādes meta naratīvs, gaismas, dūmi un mūzika aizvien vairāk mani hipnotizē, sapludinot to, ko redzu uz skatuves, un to, ko redzētais uzjundī manī pašā.

Varētu domāt, ka izrādes vēstījums ir par to, ko nozīmē būt radošam cilvēkam – vientuļam, izsmeltam, bez piederības sajūtas, nabadzīgam, ar bērnu, kurš priecātos, ja tu pelnītu vairāk, un bez tā, ko no radoša cilvēka sagaida – idejas. Saldsērīga satīra par industriju, ko caurvij personiskais un mūžīgais – ko es varu dot un kas pēc manis paliks pāri? Izrāde nesola sniegt skatītājam atbildi. Tā sniedz viena cilvēka liecību, un šis cilvēks – tāpat kā skatītājs – jūt šaubas.

Taču nav nepieciešams būt māksliniekam, lai pazītu trauksmi, ko rada novecošana, relevances zaudēšana un vēlme pēc “atgriešanās” personiskā un profesionālā kontekstā. Arī vientulība nešķiro pēc profesionālās piederības. Izrādes sižets kļūst gandrīz otršķirīgs, jo konceptuālais vēstījums ir tik skaļš un nepārprotams, ka tam netraucē ne teksta improvizācija, ne arī dramaturģijas asociatīvā daba, kurā nav iespējams izšķirt skaidri definētu ekspozīciju, kulmināciju un atrisinājumu.

Kad fliteri no Londas apmetņa apmirdz tumšās sienas, kamēr viņa, rotējot uz paaugstinājuma, spēlē ģitāru un dzied, es atkal atceros vārdus “out of the blue, into the black”. Laba māksla nav didaktiska. Tā nemāca un nesuflē priekšā. Laba māksla aizkustina, un vislabākā māksla aizkustina to, ko pat lāgā nesaproti un nevari paskaidrot. Es nezinu, ko Nīlam Jangam nozīmē šie vārdi, un nezinu arī, ko tie nozīmē Maikei Londai. Neesmu arī droša, ka zinu, ko tie nozīmē man, bet izrādes izskaņā uz īsu brīdi tos sapratu.