Teātra kritiķes un ekoteātra pētnieces Kitijas Balcares pārdomas par “Homo Novus” izrādēm
Pārpublicēts no Kitijas Balcares Facebook ieraksta.
Pēc festivāla “Homo Novus” izrāžu kūres šoruden rūpju rieva ir kļuvusi maigāka. Festivāla darbi īsā laika sprīdī paveikuši manī to, ko reizumis gaidu visu teātra sezonu. Ārēju un iekšēju trokšņu nogurdinātos šīs izrādes apņem teju sataustāmā, saudzējošā “kokonā” un ļauj atgriezties sevī.
“Kā lietas beidzas?” Bez skaļiem vārdiem jautā Jānis Balodis un Noels Kano veļu laika pastaigā Ķemeru Meža mājas dumbrājā. Izrāde-mirkļuzņēmums, kas saver uz sarkana pavediena atmiņas un apsien šo sajūtu ap rokas locītavu. Viss, kas mūs nav izdzēsis, ir palicis mūsos. Gaisma, kas paliek pāri pēc šīs kopābūšanas, neizbalina pieredzes. Tā ieskauj atmiņas ēnās, līdz atdzīvojas tas, kas mūsos par laimi (vai dažkārt par spīti) ir palicis pāri. Nomierinoši.“Dārzs virs kapa” (W A U H A U S – arts collective) atgādina to čūsku, kas iekožas pati sev astē, atgādinot, kas nekas nekur tomēr nebeidzas, bet tikai maina agregātstāvokļus. Šī izrāde-pastaiga Lielajos Kapos liek sazemēties pavisam burtiski Savasanas veidā kailgliemežos, gārsās, mitrenēs un melnzemē (un nejaušības pēc iesākumā pie kapu pieminekļa, uz kura nāves datums sakrīt ar manu dzimšanas dienas datumu). Posthumānisma pilns darbs, kas mijas ar ierastajām jogas praksēm, saliek vienuviet visas beigas un sākumu. Un nomierina.“Aiztālākārpus” Katrīna Neiburga / MØR collective ieaicina atpakaļ mīkstā, sirreālā mikropasaulē jeb pāvaču pilnā brīnumlādītē. Pildītā ar vibrāciju, samtainu puskrēslu, šūpuļdziesmām, taustoties tuvāk pirmsapziņas stāvoklim. Iekšķīgā tapsējuma reljefs liek iztēloties vienu no pirmajām peldēm, kas piedzīvota embrija stāvoklī. Šīs 40 minūtes noskrubina ikdienu un liek ilgoties izmēģināt to sajūtu, kas vizualizēta videofiksējumos – šūpoties sīkas purva priedes stumbrā, ļaujot visiem vējiem sasieties mezglos. Un palikt savos miera vējos.“Upes tūres. Daugava” Eduards Belnikovs (un “Stan’s Cafe”, Diāna Kondraša, Rvīns Varde, Ūna Laukmane, Aleksandrs Maijers) asprātīgi pludina pa iztaustāmu upi pretējā virzienā urbānās leģendas, citbūtnes, personības, faktus un fantāziju, airējot uz priekšu ar stāstiem, līdz atduras režīma sienā pierobežā. Laukuma teātra stāstniecība, kas ļauj sanākt kopā un ceļot laikā un telpā, cauri nemiera laikiem dzīļu maldinošajā mierā un atpakaļ.Šie darbi, vēstot par sākumu un beigām, vāveres riteņpasaulē negaidīti uzpildīja mikroskopisko miera kapsulu.