Iedvesmo Vaira Vīķe-Freiberga un Raimonds Pauls. Franču aktieris Dorē uz “Homo Novus” ved izrādi par sevi un Latviju

Tik laimīga bērnība!

Francijā Dimitrī uzaudzis parastā vidusšķiras ģimenē: mamma strādāja nekustamo īpašumu aģentūrā, bet tēvs – uzņēmumā, kas pārdeva guļamistabu inventāru. Viņi dzīvoja pilsētas privātmāju rajonā, namiņā ar dārzu, stāsta Dimitrī, uzreiz piebilstot: “Man bija ļoti, ļoti laimīga bērnība.”

Taču jau agri puisis pamanījis, ka mājās nez kāpēc nav fotogrāfiju no viņa pirmajām dzīves dienām. “Francijā ir tāda mode: parādīt bēbīti, kurš tikko ir piedzimis,” skaidro Francijas institūta Latvijā kultūras atašejs Dita Podskočija, kas mūsu sarunā palīdz ar tulkojumu.

Protams, savus bioloģiskos vecākus Latvijā aktieris neatceras, taču, iespējams, vārdu “mamma” vēl pirmoreiz paspēja pateikt krievu valodā. Dokumenti liecinot, ka Latvijā viņa vārds bija Dmitrijs Aleksandrovs.

Uz Franciju agrā bērnībā adoptēts no Kapseļu ielas bērnunama Rīgā, Dimitrī apgalvo, ka pat glabājot ļoti miglainas atmiņas, sajūtas par to. Milzīgi liels paklājs, kurā rāpojot, iegrimst viņa rokas, čībiņas ar plastmasas zoli, lai bērniem neslīd kājas… “Viņš atceras, ka deva ēst tādu biezu omleti, tā kā miltus ar olu,” tulko Dita Podskočija. “Varbūt viņu tad arī vēl veda pie bioloģiskajiem vecākiem un zemapziņā atmiņas palikušas no šīm mājām?”

Kad Dimitrī sācis izrādīt interesi par savu izcelsmi, franču ģimene godīgi atklājusi skarbo stāstu. Taču tas noticis tik pedagoģiski korektā veidā, ka puisim nav radījis dziļas dvēseles sāpes. Viņš neuztver šo situāciju kā traumējošu pieredzi. “Četrus gadus vēlāk vecāki gribēja vēl kādu bērniņu adoptēt, un tad es uzzināju, ka adopcija īstenībā ir tāds garš administratīvais process, kura laikā var saskarties arī ar grūtībām,” viņš stāsta mierīgā balsī.

Skatoties pirmās fotogrāfijas, kas uzņemtas, viņam ierodoties Francijā, smiekli gan nenāca. Kontrasts starp to, kāds bērns bija sākumā, un to, kāds izskatījās vēlāk, bija milzīgs. “Seja uzblīdusi, pumpas…” viņš nopūšas. Vecāki pat nofilmējuši puisēna pirmās dienas jaunajās mājās, šis video ir saglabājies. “Var redzēt, ka divu nedēļu laikā tā mazā mutīte, kas bija tāda drūma, sāka smaidīt. Pārmaiņas bija iespaidīgas,” iesaucas Dimitrī.

Vai viņam ir mērķis arī atrast bioloģiskos vecākus Latvijā, jautāju.

“Protams, izrāde “Dainas” iztirzā manu personīgo stāstu, un es spēlēšu to publikas priekšā. Bet, kas notiks, nezinu. Es pats neiešu viņus meklēt, jo nevar paredzēt, ko tas var atmodināt,” aktierim atbilde ir gatava. “Tas var izcelt dienasgaismā negaidītas lietas, kaut ko ļoti brutālu un skarbu. Šobrīd esmu pārveidojis savu stāstu radošā produktā – līdzīgi kā ziedu pušķi, ko saliek kopā.”

Dimitrī, tiesa, jau ir noskaidrojis, ka Latvijā viņam ir brāļi un māsas. “MyHerittage” nodotais gēnu tests uzrādījis arī kādu brālēnu, kurš dzīvo Rīgā. “Tikpat labi tikšanās var notikt tagad, tikpat labi – laikam ritot un nobriestot. Dzīve ir kā aplis – kaut kas beidzas un kaut kas sākas,” viņš aizdomājas.

Piedzīvo Jāņus Latvijā

Nopietna vilkme redzēt zemi, kur ir piedzimis, radusies nevis dumpīgajos pusaudža gados, bet tūdaļ pēc kovidlaika, atceras Dimitrī. “Tāda sajūta kā tad, ja kāds vulkāns ir apdzisis, bet iekšā gruzd un kādā brīdī atkal var sākt darboties. Vēlme iepazīt Latviju. Nevis ģeopolitiska interese, bet drīzāk – par sabiedrību vairāk uzzināt, saprast, no kurienes esmu nācis.”

Uzaugot Francijā, viņam vārds “Latvija” saistījies ar cirku. Cirks un mūzika ir bijusi mazā Dimitrī lielākās aizraušanās, kas pamazām pašu aizveda līdz spēlēšanai teātrī un kino. Viņa biogrāfijā līdzās informācijai par aktiermākslas studijām Parīzē, teātra skolā “l’Éponyme”, lasāms, ka Dimitrī darbojies arī kā klauns un trapeces mākslinieks, pat uzstājies operā.

“Cirks pie manis atnāca caur televīziju apmēram 12 gadu vecumā. Ar pārraidi, ko sauc “Pasaulē lielākais kabarē”,” piebilst aktieris. “Tur varēja redzēt ukraiņu, poļu un arī latviešu māksliniekus. Pateicoties šai pārraidei, uzzināju par Raimondu Paulu. Bija viens burvju mākslinieks, kurš uzstājās pie Paula mūzikas.”

Aktieris atzīstas, ka būtu laimīgs kādreiz satikt Paulu un Vairu Vīķi-Freibergu, kuras pētījums par latviešu tautasdziesmu struktūru un poēziju ir pārtulkots arī franču valodā un stāv viņa mājās.

To, no kurienes viņš cēlies, Dimitrī daudz labāk esot apzinājies pēc tam, kad iepazinies ar šo pētījumu un arī ar dainām. “Saprotu, kāpēc, no vienas puses, varu būt ļoti mierīgs un ieturēt distanci, bet, kad ir iespēja, varu pirmais kaut ko uzsākt un cilvēkus aizraut. Varu rast līdzības ar Līgo svētkiem, ko piedzīvoju Latvijā: arī man vienmēr ir patikušas dziesmas un dejas. Esmu tas, kuram patīk visus pulcēt ģimenes lokā, tas, kurš uzsāk dziesmu, kas visiem jādzied kopā.”

“Emocionālo zemestrīci” Dimitrī izraisījusi Kuldīgas pašvaldības rīkotā vasaras saulgriežu svinēšana. Turp rosinājuši doties Francijas institūta cilvēki, ar kuriem viņš sazinājies pirms Latvijas vizītes. “Tas bija kaut kas tāds ļoti mierīgs, arī maigs. Ļoti cieņpilns pasākums,” viņš dalās iespaidos. “Jau pirms 20 gadiem Francijā runāja par to, ka Rīga ir seksa galvaspilsēta, ka cilvēki šeit daudz dzer. Bet tik maz runāja par to, kā Latvijā dzīvo ģimenes! Par maigumu, kādu es vēroju ģimeņu attiecībās, par takta izjūtu un tikumību. Kuldīgā redzēju, ka katrs cilvēks ar savu būtību neuzmācas citam. Viss bija tik harmoniski! Tā nebija pilsēta, kas devās uz laukiem, bet tie bija lauki, kas uzņēma pilsētu!”

Lomas, kas pretējas paša būtībai

Dramaturģiju savai izrādei “Dainas (izrunā “dainas”)” Dimitrī Dorē kopā ar uzticamo sadarbības partneri daudzu gadu garumā režisoru Žonatanu Kapdevjelu nav veidojis speciāli “Homo Novus”. Francijā tā pirmizrādi piedzīvoja jau pirms gada, pieredzējusi vairāk nekā 20 uzstāšanās.

“Homo Novus” mājaslapā tā aprakstīta kā izrāde, kuras centrā ir mīlestība, sāpes un senču piemiņa. Tā ir viņa intīmākais darbs. Bet Dorē to nevērtē kā tīri autobiogrāfisku. “Tā nav Dostojevska stila luga vai arī hronoloģiski veidots stāsts,” skaidro aktieris. “Viss ir patiess, taču atklāts dekonstruētā veidā. Veltīts manai dzīvei Francijā, bet veidots ar elementiem un simboliem, kas raksturīgi tikai Latvijai. Piemēram, stārķis.”

Izrādes sākumā pavīdot 8 mm kinolentē uzņemtie dokumentālie kadri, kurā redzami viņa franču vecāki, bet Dimitrī aizkadra balsī runā par stārķi, kas daudzās kultūrās cilvēkiem nes bērnus. “Elementi sajaucas, tiek dažādi locīti, bet es ļauju publikas iztēlei pieķerties tam, kas labāk patīk.”

“Dainu” centrālā personāža vārds ir Oļegs. “Tas ir mana bioloģiskā tēva īstais vārds. Šim personāžam kādā brīdī mugurā ir Latvijas hokejista formas tērps, bet kājās var redzēt armijas zābakus. Īstenībā tas pastāsta daudzas lietas, runā arī par Latvijas pagātni.”

Izrādes scenogrāfiju veido vadi, uz kuriem uzklāti balti palagi. “Katru reizi, kad skatījos kādu dokumentālo filmu par Latviju, kadros redzēju žūstam veļu,” pasmaida Dimitrī. Izrādes “Dainas” gaitā viņš vienu pēc otra ņems šos palagus nost. “Tie ir kā atmiņu slāņi, kuros tiek paceltas augšā lietas, kas ir bijušas atmiņā, bet tagad tiek noliktas malā. Un šie palagi slēpj arī kaut kādus priekšmetus.”

Filma aizved pie “Cēzara”

Dorē gan nav redzējis padomju iestāžu savulaik aizliegto Rolanda Kalniņa filmu “Četri balti krekli”, kas 2018. gadā nonāca Kannu kinofestivālā. Taču viņš šī prestižā foruma dalībnieks bija nieka trīs gadus vēlāk – kā galvenais varonis festivālam izvēlētajā režisora Vincenta Leporta (Vincent Le Port) filmā “Bruno Reidals. Slepkavas atzīšanās”.

Filma balstīta dokumentālos notikumos, kas 1905. gadā risinājās Francijas laukos: kāds 17 gadus vecs jaunietis, pats bērnībā piedzīvojis smagu vardarbību ģimenē, paveic šausminošu slepkavību. Par spilgto aktierspēli Dimitrī 2021. gadā arī tika nominēts galvenajam Francijas kino apbalvojumam, “Cēzara” balvai, kategorijā “Gada labākais jaunais aktieris”.

Dimitrī atzīst: spēlējis personāžu, kas bija kaut kas pilnīgi pretējs viņam pašam. Tomēr raksturloma viņam pievērsa publikas uzmanību. Viņš visiem licies kā tīrradnis, pat kino nozares cilvēki sākumā domājuši, ka filmas režisoram vienkārši palaimējies atrast talantīgu amatieraktieri! “Man paveicās,” secina Dimitrī. “Jā, tas bija ļoti grūts darbs, bet filmēšanas laukumā valdīja lieliska atmosfēra. Un filma arī pavēra ceļu manā aktiera karjerā.”

Piedāvājumu filmēties viņš saņēmis pat no Latvijas producenta Ginta Grūbes, pagaidām tas gan neesot realizējies.

“Latviskā spēja izdzīvot”

“Šogad oktobrī paliks 10 gadi, kopš “spēlēju aktieri”,” Dimitrī pasmaida. “Piedalos kabarē tipa iestudējumos dažādos teātros.” Francijā sistēma ir cita nekā Latvijā, precizē Dita Podskočija. Teātri ir tikai ēkas, kurās notiek izrādes, pie tiem netiek veidotas trupas.

“Viss ir atkarīgs no stāsta. Varu strādāt teātrī, radio vai kino,” turpina pats intervijas varonis. Viņš arī mācot aktiermeistarību skolēniem, studentiem un topošajiem aktieriem. “Īstenībā es sākotnēji gribēju kļūt par skolotāju. Un, redziet, šis arī ir viens no veidiem, kā būt aktiera profesijā!” saka Dimitrī.

Šī nodarbe viņu arī pirms pašreizējām viesizrādēm profesionāli saistīja ar Latviju. Ar talantīgo audzēkni Zaju Mekidu (Zahia Mekid) Dorē Parīzē iestudējis Nikolā Ozano franciski iztulkoto Andras Neiburgas stāstu “Stum, stum”. Tas 2025. gada 3. martā tika izspēlēts Latvijas vēstniecībā Neiburgai veltītā literārā vakarā, kur notika arī latviešu rakstnieku darbu izlases “Nouvelles de Lettonie” prezentācija.

“Mani uzrunāja Andras Neiburgas personāžs,” Dimitrī skaidro, kā veicis izvēli. “Tā vientulības sajūta! Zaja ir kabilu izcelsmes (etniskā grupa Alžīrijas ziemeļos, Atlasa kalnos, kas pieder berberiem, – red.). Latviešu un kabilu kultūras diezgan labi var savienoties. Abos gadījumos stāsts ir par sievietēm, kas dzīvo dziļi laukos un kam vajag tikt galā ar visām dzīves problēmām, lai ko tas arī maksātu.”

Viņu Neiburgas rakstītajā uzrunājusi gan “čehoviskā melanholija”’, kā viņš to formulē, gan “Stum, stum” varones mērķtiecība. “Spēja izdzīvot par spīti visam, saglabājot pašlepnumu. Protams, tā nav tikai latviešiem vai kabiliem raksturīga īpašība, tas ir kaut kas universāls.”

Dimitrī ievelk elpu un pēkšņi sāk runāt latviski: “Kamēr vien man ir kājas un galva, es mežā – starp kokiem, starp kapiem, kur manējie guļ.”

Vai Latviju ir apciemojuši arī viņa Francijas vecāki, jautāju. “Protams, viņi atbrauca uz Latviju, kad mani adoptēja. Viņi jau ir gados, tagad braukt – tas viņiem būtu nopietns pārdzīvojums,” atbild aktieris. “Bet vecāki tomēr viesojās Latvijas vēstniecībā Parīzē, tur arī labi var izjust Latvijas atmosfēru.”