Atelpa mūsu nervu sistēmai
Par Flāvijas Dzaganelli izrādi “Placebo dejas” laikmetīgā teātra festivālā “Homo Novus”. Visas īsrecenzijas par šīgada festivāla “Homo Novus” izrādēm atrodamas šeit.
Mēs ienākam radošās rūpnīcas “Veldze” katlu mājā un novelkam apavus. Blakus telpā pa kreisi atstājam virsjakas, somas un lietussargus. Tad ieņemam vietas uz baltās deju grīdas, kur izkārtoti dažāda izmēra pasteļtoņu spilveni, kas atgādina bezē cepumiņus. Mums piekodina, ka spilvenus nedrīkst izkustināt no vietas.
Uz baltā laukuma jau atrodas trīs viesmīlīgi ķermeņi, kas pacietīgi mūs sagaida blakus sev. Pēc brīža tie mums tuvojas un ausīs iečukst aicinājumu aizvērt acis. Mēs paklausīgi pieveram plakstiņus, norimst čalas, un iestājas miers. Ārpusē pa Matīsa ielu brauc tramvajs. Uzmācīgi sīc tehniskais aprīkojums. Mēs esam tuvu cits citam, mūsu ķermeņi silda gaisu visapkārt. Dzirdam, kā trīs viesmīlīgie ķermeņi sāk arvien skaļāk izelpot, vokalizējot dažādus līdzskaņus un dvašojot – it kā sagatavotu auto loga vai dušas kabīnes virsmu zīmējumam ar pirkstu. Mēs atveram acis. Ķermeņi izelpas laikā saliec un atliec mugurkaulu, atslābina torsa muskuļus. Mēs visi esam vienā līmenī uz grīdas. Skatāmies cits uz citu un ievērojam triju ķermeņu attiecības. Tie dzird viens otru, seko izelpām un atsaucas ar kustību. Ar laiku elpas pieklust un ķermeņi nododas nepārtrauktai apļveida kustībai, kas apņem to muguras un nākamās pusstundas laikā izceļ katru no trīsdesmit trim mugurkaula skriemeļiem – kakla, krūšu, jostas, krustu un astes daļās. Vienlaikus atklājas iegurņa josla ar gūžām – zarnu, sēžas un kaunuma kauliem. Pēkšņi sāk skanēt skaļa elektroniskā mūzika, kas kļūst arvien agresīvāka un kontrastē ar atmosfēru pirmīt. Skaņu celiņš ir eklektiska kolāža – brīžiem dzirdama franču valoda, tad dažādi klasiskās mūzikas instrumenti. Apļošana turpinās un saglabā līdzīgu intensitāti atšķirīgās pozās – rāpus, tupus, guļus, sēdus, svecītē un uz sāniem. Ķermeņi pārvietojas starp mums, te uzkavējoties tuvāk mūsu miesai, te attālinoties no tās. Tomēr nepārtraukti kāds no tiem ir blakus, rokas stiepiena attālumā.
Katlu mājas ķieģeļu sienas apspīd augšup vērstas LED lampas te zilā, te rozā nokrāsā. Pa dejas grīdas perimetru izvietoti statīvi ar skaļruņiem un prožektoriem, kuru gaismu slāpē filtri. Apgaismojums ir pieklusināts un atgādina par guļamistabu vai šūpuli. Kustību atkārtošanās mudina atslābināties. Gaisotne kļūst paredzama un tāpēc droša. Mugurkaula apļošana ir kā masāža visām telpā esošajām nervu sistēmām. Ķermeņi mums uzticas. Cits pēc cita tie pieceļas un, mūsu skatienu pavadīti, izpilda solo deju, dodot nelielu atelpu no nepārtrauktās apļošanas. Reizēm divi ķermeņi satiekas līdzīgā kustībā un sinhronizējas viens ar otru. Mūsu statiskā pozīcija izceļ galvas, muguras un gurnu rotāciju. Mēs esam fons, uz kura iekrāsoties kustībai. Tā ir pašpietiekama: tā nepavedina un neflirtē. Drīzāk atgādina par mūsu locītavu potenciālu un reizē par baudu, ko sniedz kustība, kurai nekas nav jāpierāda un kura nav nevienam neko parādā. Kustība iemiesošanas dēļ. Mēs redzam, kā ķermeņi lien, virzās un satiekas nelielā aplī ar skatu uz centru. Trīs spēcīgi un moži krūšu kurvji savienojas vienā orbītā. Šķiet, ka telpa mazliet sasveras. Riņķošana bez steigas izdziest un norimst. Ķermeņu sejās pavīd smaids. Iestājas neveikls klusums. Mēs vilcināmies aplaudēt. Mēs labprāt nosnaustos. Vai mēs apskāvāmies?