Stāstu svars
Par teātra izstādi “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi” festivālā “Homo Novus”. Visas īsrecenzijas par šīgada festivāla “Homo Novus” izrādēm atrodamas šeit.
Teātra izstādē “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi” visvairāk domāju par to, cik maz patiesībā ir tādu telpu, kurās izstāstīt sāpīgu pieredzi. Vēl mazāk ir tādu, kur šos stāstus ne tikai izstāsta, bet arī patiesi sadzird un uztver nopietni. Par vardarbību joprojām runājam nelabprāt. Mēs par to kaunamies, jūtamies vainīgi un reizēm paši apšaubām, vai notikušais bijis pietiekami nopietns, lai par to vispār kādam stāstītu. Mums ir iemācīts klusēt, lai neradītu neērtības, vai piebalsot vardarbībai, jo “tu taču negribi, lai arī tevi apceļ”. Tā jau agri iemācāmies, ka ir lietas, kuras vienkārši jāpacieš, jo tas “norūda” dzīvei.
“Meitenes pa labi, zēni pa kreisi” aicina šo klusumu pārtraukt. Instalācija ceļ gaismā liecības, bet milzīgās lelles ļauj sajust šo stāstu svaru un problēmas mērogu. Katra lelle, katra balss un katrs izstāstītais stāsts paver jaunus slāņus un atgādina, ka bulings var skart ikvienu. Par ieganstu tam var kļūt gandrīz jebkurš mūsu identitātes aspekts – izskats, dzimums, etniskā piederība, reliģiskā pārliecība, seksuālā orientācija, dzimtes identitāte utt. No pieņemtās normas kaut nedaudz atšķirīgais nereti tiek uztverts nevis kā ieguvums kopienai, bet gan kā drauds. Uzbrukums ir veids, kā atšķirīgo sodīt vai izstumt. Tāpēc jārunā ne tikai par atsevišķu indivīdu rīcību, bet arī par vidi, kurā atšķirības tiek noniecinātas.
Bulings nav vecumposma īpatnība. Tas nav pārbaudījums, kuram jāiziet cauri, lai kļūtu stiprāks vai iemācītos sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem. Izturības un sociālo prasmju attīstīšanai nav nepieciešama vardarbība. Bulinga nepieļaušana ir pieaugušo atbildība, jo tieši mēs veidojam vidi, kurā bērni un jaunieši aug, mācās un veido attiecības. Vienlaikus pieaugušo atbildība ir arī zināt, ko iesākt ar uzticētajiem stāstiem. Vai katram bērnam un pusaudzim ir uzticams pieaugušais, kuram izstāstīt savu pieredzi? Pieaugušais, kurš nemeklēs vardarbības izskaidrojumu cietušā rīcībā, bet spēs pateikt: “Es tevi dzirdu. Tas, ko tu piedzīvoji, ir briesmīgi. Tu neesi pelnījis, lai pret tevi tā izturētos, un es palīdzēšu šo situāciju risināt.”
Sēžot blakus lellei vārdā Emma, domāju arī par to, ka bērni un jaunieši, kuri dara pāri citiem, šo uzvedību ir kaut kur iemācījušies. Zem tās var būt arī nepiepildīta vajadzība pēc uzmanības, atzinības, piederības vai sajūtas, ka kaut ko ir iespējams kontrolēt. Taču šo vajadzību izpratne neatceļ atbildību un nav vardarbības attaisnošana. Tā parāda, ka nepieciešams plašāks risinājums par viena pusaudža sodīšanu: ir jāmaina vide un attiecību modeļi, kuros vardarbība nostiprinās, lai pusaudzis tiktu uztverts kā vērtība, nevis kā apgrūtinājums. Klausoties stāstus, aicinu uzmanīt arī savas domas. Vai nesākam jautāt, ko cietušais izdarīja nepareizi, vai pats neprovocēja un kurš tad sāka pirmais? Šādi jautājumi aizved pa upura vainošanas ceļu un novērš uzmanību no būtiskākā – vardarbība notiek, un pieaugušo uzdevums ir to apturēt. Bulings nav normāla bērnības un jaunības sastāvdaļa.