Kā zalktis skatītāju atrada
Par “Stan’s cafe” (Apvienotā Karaliste), Lūsijas Bērdas, Diānas Kondrašas, Rvīna Vardes un Ūnas Laukmanes (Latvija) izrādi “Upes tūres. Daugava” festivālā “Homo Novus”.
Ūdenim manā sirdī ir īpaša vieta. Ne tikai vārda tiešā nozīmē, bet arī pārnestā – esmu studējusi galvenokārt hidroloģiju, hidrobioloģiju, ekohidroloģiju, hidrofobiju un hidrofiliju. Un profesionālajā dzīvē nodarbojos galvenokārt ar ūdens liešanu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka bez liekas domāšanas teicu jāvārdu izrādei “Upes tūres. Daugava”. Tūre virzījās līdz ar upes straumi – pirmās izrādes bija skatāmas Krāslavā, Daugavpilī, tad pa upi uz augšu gar Līvāniem, Staburagu, un viss beidzas ar Rīgu. Izvēlējos garlaicīgāko iespēju – nekur tālu nebraukt un dienas vidū fiksi aizsteberēt uz Strazdumuižu.
Priekšnesumā īpaša vieta ir piekļūstamībai – gādāts, lai to varētu uztvert cilvēki ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Un tieši Strazdumuižā īpaši piedomā par cilvēkiem, kam nav ideāla redze, toties visas iespējas pasauli sajust ar rokām un ausīm. Bet diemžēl nebija padomāts par tā saucamajiem topogrāfiskajiem idiotiem.
Strazdumuižai biju vien braukusi garām un kā daudzi rīdzinieki zināju, ka tā ir “kaut kur te”. Kā parasti, ierašanos ieplānoju gana agru, jo, dodoties uz iepriekš neapmeklētām vietām, vienmēr ierēķinu apmaldīšanās laiku. Šoreiz diemžēl ar to nepietika. Pēc gādīgā “Google Maps” padoma maldījos gar kaut kādas slēgtas teritorijas žogu tik ilgi, ka beigās nolēmu, lai tā izrāde tek savu gaitu, es tecēšu prom uz mājām, tā arī neko neredzējusi. Tomēr, ejot prom, pamanīju cilvēku čupiņu, kas sasēduši uz soliņiem. Tie bija skatītāji. Mājās ejot, nejauši biju uzskrējusi izrādei. Tā “Upes tūre” manus plānus bija izjaukusi divreiz!
Tā kā viens no Daugavas tūres autoriem ir Rvīns Varde, kurš nav pats garlaicīgākais džeks pasaulē, jau nojautu, ka stāsts būs interesants. Vai to var saukt par teātri? Nu, skatuves, priekškara, trīs zvanu un rosola kafejnīcā nebija, tātad – nē. Bet tas bija labs stāsts. Iedomājieties to draugu, kura piedzīvojumos vienmēr ir interesanti klausīties, jo viņš runā, kliedz, čukst, raud un pavisam īsti parāda, kā notikumā piedalījies katrs iesaistītais. Nu, apmēram tā par Daugavu stāstīja Zalktis, kurš citā dzīvē zināms arī kā Daugavpils teātra aktieris Eduards Beļņikovs.
Zalkša ceļojums sākās Rīgā un beidzās aiz Krāslavas, pie Baltkrievijas robežas – tālāk peld tikai viņa pamuļķie draugi. Ierados izrādē, izbesījusies no maldīšanās, bet jau ap Salaspili nopriecājos, ka izrāde mani atradusi. Kaut arī es vairāk būtu gribējusi dzirdēt tieši par zalkša dzīvi (par demogrāfiju, pārošanās paradumiem, iecienītajām maltītēm, labākajiem draugiem un lielākajiem ienaidniekiem), stāsti bija gan par dzīvniekiem, gan par cilvēkiem, gan par ģeoloģiju, gan par mūsdienām, gan par nesenu un senu vēsturi. Tātad – par mums.
Šī ir viena no festivāla “Homo Novus” izrādēm. Nezinu, kas ar tām notiek pēc festivāla, bet, no resursu apsaimniekošanas skatpunkta raugoties, būtu izšķērdīgi un bezatbildīgi izmest šo darbu misenē. Tas jāliek pa taisno skolas somās un jāiekļauj dabaszinību programmās. Jo tur vienā stundā satiekas ledāji, zvejniecība, uzcelti un neuzcelti HESi un čipoti laši. Kaut arī čipošana nav saistīta ar čipsiem, tie ir gana forši stāsti, lai tos dzirdētu vēl kāds.