Maiguma teritorija

Šogad “Homo Novus” mani vairākkārt aiztika. Burtiski. Kāds man maigi (un angliski) čukstēja ausī, cits liegi pieskārās plaukstām, masēja pēdas, noglāstīja seju ar pūpolu zariem. Apgūlusies Lielo kapu mitrajā zālienā, ar muguru sajutu zemes drēgno elpu. Mani aicināja aizvērt acis, palīst zem segas, ieurbties ar pirkstiem zemē. Es varēju ierušināties starp sešmetrīgas lelles milzīgajām rokām un kājām, bet citā izrādē vērot dejotājas, kas jutekliski apdejo un apvējo uz grīdas sēdošus skatītājus.

Par visai atšķirīgās šāgada “Homo Novus” programmas dzīparu, Ariadnes pavedienu ielu un telpu labirintā man kļuva maigums. Maigums kā mākslinieciska stratēģija. Maigums kā skatītāja un performētāja attiecību modelis. Maigums arī kā pretestība skaļai, ātrai un draudīgai pasaulei.

2026. gada festivāla vadmotīvs bija “atelpa un apzināta dzīves tempa palēnināšana”. “Homo Novus” bija daļa no Eiropas projekta “Festival SPA”, un rīkotāji šogad festivālu bija iecerējuši kā simbolisku SPA telpu, kurā skatuves māksla kļūst par rūpju izrādīšanas formu. Savukārt scenogrāfe Estere Betija Grāvere par šāgada vizuālo vadmotīvu izvēlējās gulbi – mierīgu vērotāju, kas dzīvo starp ūdeni, zemi un gaisu un, pēc mākslinieces domām, sasaucas ar festivāla aicinājumu pievērst uzmanību apkārtējai videi, kopā būšanai un lēnākam dzīves ritmam. Gaišzilie gulbji festivāla telpā šo mazliet utopisko miera solījumu padarīja ne tikai par zīmi, bet arī fiziski izjūtamu klātbūtni.

Festivāla atklāšanas darba – izstādes “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – pieteikumā kuratore Santa Remere raksta: “Rūpes ne vienmēr sākas ar aktīvu rīcību – reizēm tieši ieklausīšanās un kopā pavadīts laiks ir pirmais solis ceļā uz izpratni un risinājumu.”

Negribu šogad festivālā notikušo pasludināt par pilnīgi jaunu “Homo Novus” pavērsienu. Skatītāja iesaiste, netradicionālas norises vietas, kopradīšana un robežu nojaukšana starp mākslas darbu un dzīvi festivālam raksturīgas jau gadiem. Mainījies drīzāk emocionālais reģistrs, kādā šī līdzdalība notiek.

“Kā lietas beidzas”. Foto: Aivars Ivbulis.

Atskatoties

2021. gadā toreizējā festivāla radošā direktore Beka Bergere runāja par vēlmi programmu veidot ciešā sasaistē ar skatītāju, radot iespēju svešiniekiem satikties, apmainīties idejām, izmēģināt cita cilvēka nodarbošanos un piedzīvot citu dzīvi. “Guči fabrikā”, piemēram, skatītājs tika iesaistīts ražošanas procesā un aicināts domāt par darbu, preci un vērtībām. 2023. gada festivāls tika veltīts viesmīlībai un kolektīvai rīcībai – darbam, ko iespējams paveikt tikai kopā. 2024. gada programma jau pavisam tieši aicināja skatītāju iziet ārpus pasīvā vērotāja lomas, satikt pasauli caur cita pieredzi un mainīt ierastos spēles noteikumus.

Savukārt pērn, festivāla trīsdesmitās jubilejas gadā, dominēja cita vārdnīca – “pretošanās”, “izturība”, “nedrošais lauks”. Santa Remere runāja par neatkarīgās mākslas pastāvēšanas jēgu un trauslumu, par spēju turpināt augt arī tad, kad to mēģina ierobežot vai apklusināt.

Tomēr tieši 2025. gada kuratoru diskusijā parādījās metafora, kas kļuva par šīgada vadmotīvu. Reinis Suhanovs atcerējās kāda mākslinieka teikto, ka festivāls esot “brīnišķīgs SPA – intelektuāls, emocionāls SPA, kur pavadīt desmit dienas”.

Ja agrāk skatītāju biežāk aktivizēja – lika viņam kaut ko darīt, runāt, radīt, piedalīties kādā sociālā situācijā, tad šogad viņu arī aprūpēja. Darbību nomainīja vai vismaz papildināja stāvoklis – palēnināties, klausīties, sajust savu ķermeni, ļaut sev pieskarties, uzticēties, pievērst uzmanību otram.

Ja agrāk “Homo Novus” skatītājam biežāk teica “dari”, šogad tas sacīja “sajūti”.

No maigā patvēruma līdz mākslīgajai ellei

Te man neizbēgami jādomā par britu mākslas vēsturnieci, kuratori Klēru Bišopu un viņas darbu “Mākslīgās elles. Līdzdalības māksla un skatītāju pieredzes politika”, kuras fragmenti latviski publicēti krājumā “Spriedzes lauki”.

Bišopa jēdzienu “mākslīgās elles” aizņemas no Andrē Bretona, kurš tā raksturoja dadaistu 1921. gada sezonu Parīzē. Angļu izdevuma ievadā Bišopa paskaidro, ka nosaukums domāts vienlaikus pozitīvā un negatīvā nozīmē kā norāde uz drosmīgākām, afektīvākām un satraucošākām līdzdalības mākslas formām.

Bišopu neinteresē līdzdalība tikai kā harmoniskas kopības radīšana. Viņu interesē arī mākslinieka konstruēta sociāla situācija, kurā iespējama spriedze, neveiklība, konflikts, antagonisms, pat neveiksme. Mākslīga elle var izrādīties mākslinieciski auglīgāka par nevainojami organizētu paradīzi.

“Placebo dejas”. Foto: Aivars Ivbulis.

Savukārt nodaļā “Sociālais pavērsiens: sadarbība un tās pretrunas” Bišopa apraksta laikmetīgās mākslas pārbīdi, kurā mākslinieks no individuāla objekta radītāja kļūst par situāciju un sadarbības radītāju, bet auditorija – no skatītāja par līdzradītāju vai dalībnieku (“Spriedzes lauki”, 231. lpp.).

“Homo Novus” šajā ziņā, šķiet, ir gandrīz uzskatāma šā procesa laboratorija. Tikai šogad laboratorija biežāk atbilda nevis Bišopas mākslīgajai ellei, bet patvērumam.

Un ne tikai tajās izrādēs, kuras man izdevās redzēt. Pieminēšu arī visas, kurās nepabiju, bet par kurām uzzināju no ierakstiem sociālajos medijos un recenzijās. Sāras Vanhē “Vārdu servisa” pamatā ir dziļa klausīšanās – tās apmeklētāji ieradās ar kaut ko, ko nespēj pateikt (piemēram, vēstuli, e-pastu, īsziņu, publisku paziņojumu vai vienkārši domu vai sajūtu), un viņus viens pret vienu uzklausīja vārdu “sniedzēja”, lai kopīgi atrastu īstos vārdus. Līgas Zepas un kopienas centra “Resiliences Avots” jauniešu instalācija jau nosaukumā jautā “Kur ir mana miera telpa?”, bet tās aprakstā runāts par vietu, kur justies droši, sadzirdētiem un pieņemtiem. “Nepiepildīto sapņu koncertā”, ko Laima Jaunzema veidojusi kopā ar Latvijas Neredzīgo biedrības dalībniekiem, iekļaušana nebija gatava darba pievienotā vērtība, bet iestrādāta pašā tā radīšanas principā. Ballītē-performancē “Dimanta riteņi” dažādu ķermeņu un nepieciešamību diktēti pārvietošanās veidi savukārt kļuva par kopīgas autorības pamatu.

Tātad maigums var nozīmēt ne tikai klusumu un pievērtas acis, bet arī autorības pārdali, klausīšanos, dažādu ķermeņu atzīšanu un – kas svarīgi – tiesības pašam noteikt savas iesaistes pakāpi.

Maiguma dramaturģija

Vistiešāk maiguma dramaturģiju piedzīvoju “MØR collective” izrādē “AIZTĀLĀKĀRPUS”. Seši skatītāji tika iesēdināti mīkstos krēslos nelielā, tapsētā treilerī, kas kļuva par savdabīgu kokonu. Katrīna Neiburga mūs maigi ietina pufos, pieskārās rokām, pamasēja pēdas, iedeva nogaršot augļa gabaliņu, visbeidzot noglāstīja seju un plaukstas ar pūpolu zariem. Skanēja meditatīva mūzika, video rituālās situācijās bija redzami cilvēki ar dzīvnieku galvām un maskām, apaļos un lāšveida formas ekrānos mirgoja augu un tekoša ūdens tuvplāni. Gaisā bija jaušami smaržvielu aromāti. Darbojās dzirde, redze, garša, tauste un oža. Uz brīdi biju nonākusi mazā, pasargātā pasaulē, no kuras negribējās iet prom.

Lai arī aprakstā teikts, ka izrādē “maigums ritmiski mijas ar nežēlību”, manā pieredzē maiguma bija nesalīdzināmi vairāk nekā nežēlības. Rūpes nebija tēma, par kuru izrāde stāsta. Rūpes bija pati izrādes forma.

“AAA”. Foto: Andrejs Strokins.

Līdzīgu, lai gan citādi organizētu pieredzi radīja Flāvijas Dzaganelli “Placebo dejas”. “Veldzes” katlu mājas baltajā, vecu mūru ieskautajā telpā novilkām apavus un apsēdāmies uz spilveniem. Viena no trim dejotājām lēnām pierāpoja un iečukstēja ausī, ka drīkstu aizvērt acis un tās neatvērt līdz pat izrādes beigām. To gan neizpildīju. Mani pārāk interesēja dejotāju jutekliskās, pat erotiskās kustības, kuras kļuva arvien sparīgākas, kamēr sākotnēji meditatīvā mūzika pakāpeniski auga skaļumā un intensitātē, līdz gandrīz pārtapa reivā.

Un te sākās mana iekšējā diskusija ar šo festivālu.

Bišopa, atsaucoties uz Žaku Ransjēru, apšauba vienkāršoto hierarhiju, kurā aktīvs skatītājs automātiski tiek uzskatīts par emancipētu, bet sēdošs un vērojošs – par pasīvu. Arī skatīšanās nozīmē interpretēt, salīdzināt, izvēlēties, saistīt redzēto ar jau zināmo. Aktīvā un pasīvā pretstats ir reducējošs (“Spriedzes lauki”, 252. lpp.).

Vai man tiešām nepieciešams aizvērt acis, gulēt zemē, staigāt vairākus kilometrus, tikt aizskartai vai fiziski iesaistīties, lai kļūtu par labāku skatītāju? Un vai nevēlēšanās aizvērt acis nevar būt tikpat aktīva skatītāja izvēle kā ļaušanās mākslinieka piedāvātajai pieredzei?

Kurš ķermenis drīkst piedalīties?

Šeit parādās vēl viens paradokss. “Homo Novus” jau gadiem konsekventi domā par piekļūstamību, un šogad tā kļuva pat par mākslas darba saturu un tapšanas principu. Taču, pārvietojoties pa festivālu, pieķēru sevi domājam, ka šis iekļaujošais teātris tomēr diezgan bieži paredz skatītāju, kurš spēj apsēsties uz grīdas un bez lielām pūlēm piecelties, noiet vairākus kilometrus un pietiekami labi saprot angļu valodu. Manas pašas ne pārāk labās angļu valodas zināšanas bija iemesls, kādēļ pēc “Placebo dejām” nepaliku uz sarunu.

Arī brīnišķīgā “AIZTĀLĀKĀRPUS” oficiāli tika pieteikta kā relaksēta formāta izrāde, kurā īpaši gaidīti arī neiroatšķirīgi skatītāji, bet, lai tiktu treilerī, bija jāpārvar trīs pakāpieni, tādēļ izrāde nebija pieejama cilvēkiem ratiņkrēslā.

Es tagad necenšos pieķert festivālu nekonsekvencē. Drīzāk atgādinu, ka iekļaušana ir grūti sasniedzams galapunkts. Tā ir process, kurā kāda robeža tiek nojaukta, bet cita pēkšņi kļūst redzama.

Vēl tiešāk Bišopas jautājumi pie manis atgriezās igauņu režisores un performantes Maikes Londas izrādē “Trīs balādes, stāsts un manas mātes mantojums”. Londa slēpjas zem segas un ievelk tur arī dažus skatītājus, stāsta par traumējošām (vairāk vai mazāk) seksuālām attiecībām, vientulību, menopauzi, novecošanu un mākslinieka sociālo nedrošību. Izrādē piedalās viņas deviņpadsmitgadīgais dēls Lukass Jansens, kurš ar lielisku humora izjūtu mēģina abu darbu e-pastā “iepārdot” prestižām institūcijām, interesējas par honorāru un potenciālās viesnīcas baseina izmēriem, raksta pat Silvestram Stallonem un mātes radošo atgriešanos salīdzina ar Rokija augšāmcelšanos. Visatbruņojošākā man šķita Lukasa runa par to, kāpēc viņu besī teātris – pārgudras runas, garlaicīgas izrādes, maz naudas. Vienīgais teātra pluss – ja tajā drīkst piedalīties viņš pats.

“Trīs balādes, stāsts un manas mātes mantojums”. Foto: Aivars Ivbulis.

Man šajā sarunā, kuru gribētos nosaukt par dueli, šķita, ka pārliecinoši uzvarēja dēls. Viņa tiešums un humors bija daudz iedarbīgāks par mātes demonstrēto trauslumu. Brīžiem pat radās neērta sajūta, ka ievainojamība tiek izmantota kā tāda mākslinieciska vērtība. Domājot par Londas sniegumu, izrāde man šķita drusku sačammāta.

Taču pēc tās runāju ar citiem skatītājiem un ar zināmu pārsteigumu konstatēju, ka tieši to, pret ko es izturējos skeptiski, viņi sauca par izrādes lielāko vērtību – īstumu, dabiskumu un atklātību.

Arī Sandra Mētra “Satori” šo darbu piedzīvojusi citādi. Viņa raksta: “Laba māksla nav didaktiska. Tā nemāca un nesuflē priekšā. Laba māksla aizkustina, un vislabākā māksla aizkustina to, ko pat lāgā nesaproti un nevari paskaidrot.”

Tas ir godīgs skatītāja piedzīvojums, ar kuru man nav vajadzības strīdēties. Taču tieši šīs izrādes kontekstā atcerējos Bišopu.

Viņas iebildums nav vērsts pret līdzdalību, kopienu vai rūpēm. Viņa iebilst pret situāciju, kurā mākslas darba sociālais labums sāk aizstāt tā māksliniecisko izvērtējumu. Bišopa ironiski raksta, ka šādā loģikā nevarētu būt “neveiksmīgu, bez panākumiem, neatrisinātu vai garlaicīgu līdzdalības mākslas darbu”, jo tie visi jau pēc definīcijas būtu vienlīdz svarīgi saiknes atjaunošanā starp mākslu un sabiedrību. Tāpēc, viņa uzsver, šie darbi ir arī “kritiski jāapspriež, jāanalizē un jāsalīdzina [..] kā māksla” (“Spriedzes lauki”, 233. lpp.).

Es tomēr paturu tiesības pajautāt – vai ar aizkustinošu dabiskumu pietiek jaudīgam mākslas darbam?

Bet tikpat ļoti negribas atteikties no iespējas, ka citam skatītājam tieši šis īstums ir radījis to mākslas notikumu, kas man izpalika.

Kad pietiek ar “skatīties” un “redzēt” 

Varbūt tāpēc man šāgada festivālā tik ļoti bija nepieciešamas “Lidojošās smiltis”. Ingri Fiksdālas un Jonasa Korela Pētersena izrādē, kas notika industriālā teritorijā, neviens man nečukstēja ausī un arī nemasēja pēdas. Tur bija milzīgi smilšu un grants krāvumi ar jaunceltnēm fonā, dejotāji, Cēsu jauniešu koris Patrika Kārļa Stepes vadībā, Lases Marhauga savādā, brīžiem kā no citas pasaules nākusī skaņu pasaule un saule, kas izrādes laikā rietēja aiz industriālās ainavas. Izrādes neprātīgi skaistās debesis man joprojām ir acu priekšā.

Tas bija viens no maniem intensīvākajiem “Homo Novus” piedzīvojumiem – mazliet somnambulisks, garīgi un jutekliski iedarbīgs, postapokaliptisks un ļoti skaists. Dejotāji it kā meklēja kādu zem smiltīm apraktu civilizāciju, un uz brīdi šai iespējamībai varēja noticēt.

Nodaļā, kas veltīta estētiskajam režīmam, Bišopa atgādina par mākslas paradoksu – tās sociālo un politisko spēku nevar reducēt uz tiešu lietderību. Atsaucoties uz Ransjēru, viņa aizstāv spriegumu starp mākslas autonomiju un tās saistību ar dzīvi, nevis vienas puses uzvaru pār otru (“Spriedzes lauki”, 243. lpp.). Un “Lidojošajās smiltīs” mani neviens īpaši neaprūpēja, bet tika pārkārtota mana uztvere. Varbūt arī tas ir rūpju veids.

Piedzīvot un pārdzīvot

Savukārt “Dārzā virs kapa” somu kolektīvs “WAUHAUS” maigumu pret skatītāju savienoja ar skarbu tēmu. Lielajos kapos man piedāvāja apgulties uz zemes, ieurbties tajā ar pirkstiem un iztēloties, kā ķermenis sadalās un to pamazām apgrauž žurkas. Tā bija reizē klausāmizrāde, pastaiga un sensoriska pieredze, kurā uzmanība jāpievērš gan savam ķermenim, gan zemei, gan cilvēkiem sev apkārt. Brīžiem meditatīva, brīžiem ļoti smieklīga (goda vārds, par tām žurkām apsmējos). Un, lai gan pēdējā laikā onkoloģijas diagnozes dēļ par nāvi ir sanācis domāt gana daudz, šajā izrādē es paradoksālā kārtā vairāk domāju par dzīvi, par sava ķermeņa spēju just un pārdzīvot. Un “Homo Novus” maiguma teritorijā man pirmoreiz pavērās neliela Bišopas mākslīgā elle. Ne tādēļ, ka man bija nepatīkami. Drīzāk tādēļ, ka rūpes netika pielīdzinātas garīgam un emocionālam komfortam. Man tika dota droša telpa, kurā iztēloties kaut ko nedrošu. Nāvi, trūdēšanu, ķermeņa izzušanu. Maigums kļuva nevis par aizsegu nepatīkamajam, bet par veidu, kā tam pietuvoties.

Dainas (izrunā “dainas”). Foto: Andrejs Strokins.

Un es sapratu, ka maigums pats par sevi vēl nav mākslinieciska vērtība, tāpat kā diskomforts pats par sevi nav drosmīgas mākslas pazīme. Jautājums ir, ko ar tiem izdodas izdarīt.

Ne visas izrādes man izdevās redzēt, un “Homo Novus” ģeogrāfija pretojās vēlmei festivālu aptvert pilnībā. Jāņa Baloža un Noela Kano “Kā lietas beidzas” Ķemeru pusē es nepiedzīvoju, taču Sofijas Kozlovas recenzija “Satori” liecina, ka arī tur atkārtojas šāgada uzmanības un uzticēšanās līnija: “Šī balss ir nosvērta un laipna. Tā aicina ticēt un uzticēties, sintaktiski neiederīgajai pavēles izteiksmei izskanot kā vēlējumam.”

Līdzīgu uzmanības principu, bet citā mērogā īsteno manis neredzētā “Upes tūres. Daugava”, kas tapusi sarunās ar cilvēkiem Daugavas krastos. Izrādes dramaturģe Diāna Kondraša uz jautājumu, ko vēlētos, lai skatītājs no darba paņem līdzi, atbild pavisam vienkārši: “Vēlmi parunāt ar savu kaimiņu!” Lieliska šāgada festivāla formula.

Klausīšanās nav nevainīga

Tieši klausīšanās kļuva par vienu no maniem “Homo Novus” atslēgvārdiem. Visskaudrāk to piedzīvoju izstādē “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Sešas sešmetrīgas lelles ataino reālus cilvēkus, bet no skaļruņiem dzirdam viņu stāstus par neiederēšanos, nepieņemšanu, mobingu un bulingu. Par kontekstu izvēlēta skolas sporta stunda – dermatīna vingrošanas paklāji, sporta tērpi, vide, kurā ķermeņu atšķirības un šķietamie trūkumi kļūst īpaši redzami. Skatītājs drīkst lellēm pieskarties, ierušināties starp to milzīgajām rokām un kājām – it kā iedodot šo stāstu varoņiem to siltumu un klātbūtni, kuras viņiem savulaik pietrūcis.

Madara Mazjāne “Satori” raksta: “Teātra izstādē “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi” visvairāk domāju par to, cik maz patiesībā ir tādu telpu, kurās izstāstīt sāpīgu pieredzi. Vēl mazāk ir tādu, kur šos stāstus ne tikai izstāsta, bet arī patiesi sadzird un uztver nopietni.”

Tomēr arī te gribas pieminēt Bišopu. Ja skatītājs jau zina, ka viņa uzdevums ir būt empātiskam, uzmanīgam, pieņemošam, labam, vai māksla nesāk viņam izrakstīt pareizas uzvedības recepti?

“Meitenes pa labi, zēni pa kreisi”. Foto: Andrejs Strokins.

Bišopai būtiska ir mākslas spēja saglabāt pretrunu. Viņa lieto jēdzienus “baudījums un traucējums” (“Spriedzes lauki”, 253. lpp.). Tie man šķiet svarīgi arī šajā kontekstā. Estētiska pieredze nav tas pats, kas ētiski pareiza rīcība, un skatītājam nav obligāti jāiznāk no mākslas darba morāli uzlabotam.

Mākslai nav obligāti jāpadara mūs par labākiem cilvēkiem. Tai ir tiesības satraukt, kaitināt, mulsināt un likt šaubīties. Tai ir tiesības mūs neārstēt.

Neiespējamās piederības juceklis

Varbūt tāpēc man tik ļoti trāpīja mana otrā šīgada ” Homo Novus” favorīte – Žonatana Kapdevjela un Dimitrī Dorē izrāde “Dainas (izrunā “dainas”)”. Dimitrī Dorē latviskās izcelsmes meklējumu stāstā netrūkst elementu, ko varētu nosaukt par gaumes ziņā riskantiem – iztēlotais Oļegs ratiņkrēslā, piršana uz skatuves, mākslīgais lācis un stārķis, transpersona tīkliņzeķēs un augstpapēžu kurpēs, Pērsela “Aukstuma ģēnija ārija” no operas “Karalis Artūrs”, vingrošana aplī un latviešu dainas. Te svarīgi piebilst, ka 20. gadsimtā ārija ieguva vēl vienu kultūras slāni: vācu kontrtenors un performanču mākslinieks Klauss Nomi – viena no Ņujorkas 70./80. gadu kvīru/jaunā viļņa kultūras ikonām – Pērsela āriju pārvērta savā “The Cold Song”. Viņa versijā baroka mūzika tika ietērpta ārkārtīgi teatrālā, atsvešinātā, androgīnā, teju ārpasaulīgā estētikā. Savukārt oriģinālās ārijas nozīme ļoti labi saslēdzas ar to, ko Igors Gubenko recenzijā “Satori” nosaucis par “Dainu” neiespējamās piederības drāmu. Aukstuma ģēnijs tiek izsaukts no vietas, kurā viņš gulējis, bet vēlas tajā atgriezties. Jā, iespējams, man kā (mazliet) vecmodīgam cilvēkam pietrūka strukturētākas dramaturģijas. Pašām dainām šajās intensīvajās skatuviskajās norisēs šķita diezgan pakārtota loma. Un tomēr izrāde mani aizkustināja ar ļoti personisko intonāciju. Tas, ka Francijā uzaudzis, Latvijā dzimis cilvēks mūsu priekšā apņemas latviski lasīt dainas, kaut kā trāpa saules pinumā.

Savā ziņā “Dainas” man šķiet tuvākas Bišopas mākslīgajai ellei nekā daži darbi, kas daudz uzstājīgāk iesaista skatītāju. Tās neorganizē mūsu savstarpējās attiecības kā labas un pareizas. Tās atstāj arī nekārtību.

Savukārt Janas Jacukas topošās monoizrādes “AAA” atklātajā mēģinājumā skatītāja klātbūtne kļuva īpaši fiziska. Jacuka turpina savā “Ha” aizsākto balss iespēju pētījumu, bet tagad tam pievieno ciešu kontaktu ar skatītāju un visas Ģertrūdes ielas teātra zāles apdzīvošanu. Par nepabeigtu izrādi negribas izdarīt secinājumus, bet eksperiments bija ļoti interesants un suģestējošs. Arī te notiek tā pati kustība – prom no skatuves kā noslēgtas teritorijas un pretī situācijai, kurā skatītājs atrodas vienā fiziskā realitātē ar performantu.

Vai maigums var kļūt par konvenciju?

Salīdzinot vairākus pēdējos “Homo Novus”, es negribu aprakstīt, kā pasīvais skatītājs beidzot kļuvis aktīvs. Bišopa tieši šādu pretstatu apšauba. Arī cilvēks, kurš nekustīgi sēž krēslā un vēro, nav tukšs trauks.

Interesantāka šķiet cita pārbīde. 2021. gadā “Homo Novus” skatītāju mudināja izmēģināt cita darbu un sociālo lomu. 2023. gadā festivāls īpaši runāja par viesmīlību, kolektīvu rīcību un kopradīšanu. 2024. gadā – par pasīvā vērotāja lomas pārkāpšanu un spēles noteikumu maiņu. 2025. gadā priekšplānā izvirzījās mākslas trauslums, pretošanās un izturība, vienlaikus arvien vairāk domājot par festivālu pašu kā procesu un satikšanās vietu. 2026. gadā tas pats ilgstošais līdzdalības impulss ir kļuvis lēnāks, domu un rūpju pilnāks. Un te, manuprāt, slēpjas gan šāgada festivāla spēks, gan risks.

Spēks – jo laikā, kad mūsu uzmanība tiek nemitīgi saraustīta, pati šī lēnība var kļūt par radikālu pieredzi. Pieskāriens, klusums, saulriets virs smilšu kaudzes vai sveša cilvēka stāsta pacietīga noklausīšanās nav nekas mazs.

Risks – jo arī maigums var kļūt par konvenciju. Arī rūpes var pārvērsties estētiskā formulā. Un arī skatītāja aktivizēšana var kļūt par jaunu pienākumu – šoreiz pienākumu just pareizi, būt obligāti atvērtam, ievainojamam un empātiskam.

Bišopas “mākslīgās elles” nostājas iepretim “Homo Novus” maigajam patvērumam. Ne tādēļ, ka mākslai vajadzētu būt nežēlīgai. Un noteikti ne tādēļ, ka rūpes būtu mazāk vērtīgas par konfliktu. Drīzāk tādēļ, ka mākslā man gribas saglabāt vietu tam, ko nevar iepriekš ieprogrammēt kā labu pieredzi. Pārpratumam. Neveiksmei. Nepatikai. Smiekliem nevietā. Garlaicībai. Dusmām. Pretrunai starp manu un blakussēdētāja pieredzi.

Bišopas teksts man palīdz neaizmirst, ka sociāli labs process vēl automātiski nav labs mākslas darbs. Bet šāgada “Homo Novus” labākie darbi pierāda arī pretējo – rūpes nav mākslas ienaidnieks. Tās var kļūt par spēcīgu estētisku materiālu.

Varbūt tāpēc man no šī festivāla palicis nevis viens secinājums, bet virkne savstarpēji pretrunīgu ķermenisku atmiņu. Un varbūt labākais, ko maiguma teritorija var darīt, ir nevis pasargāt mūs no visām mākslīgajām ellēm, bet radīt pietiekami drošu telpu, lai mēs tajās uz brīdi varētu ieiet.

Tikai vienu privilēģiju es tajā tomēr gribētu paturēt sev – tiesības pašai izvēlēties, ko ar savu skatītājas ķermeni, uzmanību un sajūtām darīt.