Ticu, neticu. Par dejas izrādēm festivālā “Homo Novus”

Intervijā Flāvija Dzaganelli spriež, vai dejai var būt placebo superspēja – panākt klātbūtnes stāvokli, vienkārši tam ticot. Esmu bijusi šajā stāvoklī, bet neredzu, ka izrādes izpildītājas tur aizvestu skatītāju vai nonāktu pašas. Izrāde paliek formālā un performatīvā vijīgu kustību atkārtojumā, kas ik pa brīdim sūta erotiskus kodus, bet nepārkāpj pieklājības robežas. Man tomēr šķiet, ka dejas placebo potenciāls ir daudz lielāks nekā izrādē piedzīvotais.

Izrāde ir tapusi Covid-19 laikā, un tā man atgādina pērn festivālā “Horos” redzēto Sofijas Filipu un Elīnes Selgisas “Apskāvienu horeogrāfiju”, kuras ideja, pieteikums un paņēmieni arī bija stiprāki par pašas izrādes spēju turēties kopā un novest uzstādījumu līdz galam. Varbūt pandēmijas laikā radītais vairs nespēj saslēgties ar cilvēkiem tagad.

Domājot par ilgtspēju dejā, manī urbjas jautājums: ko izrāde “Placebo dejas” īsti dod skatītājam? Iespēju 45 minūtes skatīties, kā dejotājas vijīgi lokās un it kā to izbauda? Mēģinājumu mums pašiem uzsēsties uz šīs atmosfēras astes un nonākt tur, kur neesam bijuši, – caur baudu atbrīvoti no pasaules mokām? Vai tiešām ar mums ir tik slikti, ka nevaram piedzīvot to savā ikdienā, vai tiešām vajag šos mākslīgos apstākļus? Kaut ko līdzīgu pieredzēju arī šīgada Baltijas Dejas platformas atklāšanas izrādē “Freedom to Loose Control Together with the Many”, ko veidoja horeogrāfes Rūta Ronja Pakalne un Laura Gorodko. Izrāde bija kā vieta, kur visiem kopā dejot. Bet formalitāte un uz sevi vērstā klātbūtne no dejotāju puses bija vērojama arī toreiz. Mēs visi labi izdejojāmies gluži kā ikvienā citā ballītē, tāpat “Placebo dejās” mēs visi kopā pasēdējām, pašūpojāmies un pavērojām dejotājas. Abas izrādes paredz it kā drošas vietas uzbūvēšanu, kurā mēs tiktu tālāk, dziļāk pieredzē, saslēgtos ar sevi vai citiem. Bet beigu beigās pieredze neatšķiras no dabīgiem apstākļiem – ikdienas, draugu ballītes, baudpilnas nodošanās jebkurai citai nodarbei.

Uzticoties “Homo Novus” kuratoriālajām izvēlēm, es turpinu meklēt iemeslus, kāpēc atslēdzos no “Placebo dejām”. Autore min klātbūtni kā svarīgu izrādes daļu, bet par kādu klātbūtni ir runa? Par to, kad ielienu dziļi sevī un esmu apmierināta ar savu dziļo meditāciju, vai par to klātbūtni, kad, esot kontaktā ar sevi, esmu joprojām atvērta arī ārpasaulei, skatītājam? To es dēvētu par ievainojamu klātbūtni. Ja placebo ir par ticību, tad diemžēl es šoreiz nenoticu, bet izrādes laikā atceros, kā līdzīgā vizualitātē ar rozīgiem toņiem un baudpilnām sieviešu dejām iedarbojās Svetas Grigorjevas izrāde “Dances to Dream, Res(is)t and Dance to” 2024. gada Baltijas Dejas platformā, kurā arī sēdējām uz mīkstiem spilveniem, aizvērām acis un noticējām. Vai kā noticēju Deinas Mišelas performancei “Maiks” (“Homo Novus” 2024. gada programmā). Tā ilga ap trīs stundām, un performante darīja vienkāršas sadzīviskas lietas, ļāva sevi vērot bez pretenzijas uz būšanu ārpus ierastā. Performances laikā no garlaikotas vērotājas pārtapu par klātesošu un ieinteresētu skatītāju, kura ir šķērsojusi kaut kādu robežu, nonākusi tuvāk.

Līdzīgu robežu es šķērsoju Janas Jacukas izrādes “AAA” mēģinājumā, kas notika tieši pirms “Placebo dejām”. Iedvesmo Janas spēja skatītāju paņem līdzi savā klejojumā cauri ķermenim un balsij. Viņas skatiens ir tiešs, bet ne izaicinošs, viņa ir mūsu (skatītāju) pusē. Es jūtos aprūpēta, arī izklaidēta. Pēkšņais satricinājums pie rūciena, kurā viņa aicina mūs palikt sēdošiem, kamēr sienas sabrūk, pārņem negaidīti. Sarunā pēc izrādes Jana stāsta, ka pirmais impulss izrādei radies no pagājušā gada 6. novembra protesta pret izstāšanos no Stambulas konvencijas. Tagad, pēc gada, tuvojoties Saeimas vēlēšanām 3. oktobrī, Janas vēstījums satricina jau iesnaudušos karotājas garu. Cik pārliecinātai par to, ka viss būs labi, man jābūt, lai paliktu mierīgi sēžam? Cik atslābušai un ignorantai, neieinteresētai vai garlaikotai man jābūt, lai nerastos vēlme celties un darīt? Janas topošā izrāde sola smalku darbu ar ķermeņa materialitāti un aktīvisma mākslai raksturīgo pieslēgumu ārpasaulei. Janas rādītajos fragmentos saskatu arī atsauces uz viņas iepriekšējiem darbiem. Vizuālais tēls man atgādina “Baiļu rutīnas” noslēgumu, bet apakšdelmu aktīvā riņķošana liek atcerēties izrādes “HA” kustīgo daļu, kurā notika kas līdzīgs. Prātoju, vai tas ir ar nodomu un vai te ieslāņojušies arī “Attālums starp mums”. “Viss būs labi” un citi darbi. Kā regulāru dejas skatītāju mani intelektuāli valdzina iespēja ieraudzīt atsauces uz citiem darbiem, jūtu gandarījuma sajūtu. Nedaudz snobiski viszinīgu, bet tomēr… Šīs izrādes dēvēšana par mēģinājumu man gan šķiet publicitātes āķis – mākslinieces koķetērija. Svētdienas pēcpusdienā, no mana skatpunkta, izrāde šķiet pabeigta. Šo sajūtu, iespējams, rada izrādes iekšējais ritms, kas ir secīgs, ar skaidru kāpinājumu, atslābumu, paužu un kulmināciju miksējumu. Neatminos izrādes noslēgumu – tas pazūd, izplēnē, atstājot pēc sevis somatisku dūmaku. Šo efektu pastiprina izrādes (mēģinājuma) apraksta kodolīgums, tas ietver skaidru domu par mūsu visu kopīgi elpoto gaisu un tehnisko jodelēšanas izpēti, tas nenovirza lasītāja uztveri pa neceļiem. Spriežu, ka skatītāja klātbūtne arī ietekmē mākslinieces izpildījumu un dabiski palīdz mēģinājumam kļūt par izrādi. Nojaušu, ka šie divi publiskie mēģinājumi Janai Jacukai ir snieguši daudz informācijas, kā tālāk attīstīt darbu un kas paliek skatītājos no tā, ko viņa vēlas. Bet tas nemaina atziņu, ka es šo mēģinājumu uzskatu par pilntiesīgu māksliniecisko pieredzi. Mani nepamet atmiņas par šo totāli kontrolēto telpu, kurā jūtos tik droši, lai gan šķiet, ka sienas apkārt deg. Sajūta ar nospiedumu un materiālu pārdomām līdz pat 3. oktobrim un ilgāk.

Nospiedumu manī atstāja arī festivāla noslēguma diena, kad apmeklēju gan Laimas Jaunzemas un Latvijas Neredzīgo biedrības dalībnieku kopdarbu “Nepiepildīto sapņu koncerts”, gan Ingri Fiksdālas un Jonasa Korela Pētersena brīvdabas izrādi “Lidojošās smiltis”. Abi notikumi pirmajā acu uzmetienā šķiet ļoti atšķirīgi: darbs ar kopienu iepretim darbam ar profesionāliem dejotājiem; iekštelpu pieredze iepretim brīvdabas pieredzei; intīms un tuvs iepretim vērienīgam; uz cilvēku pieredzi vērsts iepretim dabas varenību izceļošam; jaundarbs iepretim gatavam repertuāra darbam. Kā abu izrāžu kopīgu frekvenci uztveru vietējo Latvijas cilvēku iesaisti abu projektu tapšanā. “Nepiepildīto sapņu koncertā” tas jau ir redzams pieteikumā, četras harismātiskas dalībnieces no Latvijas Neredzīgo biedrības dalās savos stāstos valodiski un ķermeniski, veidojot saslēgumu ar skatītājiem. Laimas Jaunzemas rūpīgā runa izrādes sākumā palīdz skaidri izprast šī projekta kontekstu un nozīmi, piedzīvot tā vēstījumu un sirsnību. Šķiet svarīgi atgādināt Laimas vadīto sarunu “Dejas dienas 2025” laikā, kas iezīmēja skatuves mākslu problemātiskās attiecības ar citādiem ķermeņiem. Savukārt “Lidojošās smiltis” liekas nozīmīgas ar vietējo mākslinieku iesaisti. Šajā izrādē dejo arī trīs latviešu dejas mākslinieki (Darja Turčenko, Dmitrijs Gaitjukevičs, Edvards Kurmiņš) un dzied Cēsu jauniešu koris. Laikā, kad starptautiskās pieredzes ir pilnīgi reāla latviešu dejas mākslinieku ikdienas sastāvdaļa, tomēr dažreiz sarežģīti producējamas un ne vienmēr ilgtspējīgas, festivāla “Homo Novus” un Latvijas Jaunā teātra institūta regulāri radītās starptautiskās sadarbības iespējas vietējiem māksliniekiem ir ļoti no svara.

“Lidojošās smiltis” ir fiziski izaicinoša dejas izrāde lielā smilšu čupā rūpnieciskā vidē. Dejotāju motokrosa stila apģērbi (kostīmu mākslinieks – Dāvids Gērts) un dobjais muzikālais noformējums(komponists, skaņu mākslinieks – Lase Mārhaugs) atgādina apokaliptiskas filmas, un tomēr mans piedzīvojums izrādē ir vairāk gaišs nekā nolemtības iekrāsots. Izrādē skaidri nolasu dabas un cilvēka attiecības vairākos slāņos. Redzu dejotāju fizisko piepūli, lai uzkāptu smilšu kalnā, un mazos ķermeņus attiecībā pret to. Arī kora dziesmas atgādina par cilvēka balsi, kas plūst pāri skatītāju sēdvietām un sasniedz dejotājus smilšu kalnā. Es varbūt nevaru līdz tevim aiziet, bet es varu aizdziedāt. Sarunā pēc izrādes horeogrāfe min, ka koris ticis piesaistīts tieši tāpēc, lai mazinātu izrādes apokaliptisko noskaņu. Koris atrodas aiz skatītājiem un izpilda daudzbalsīgus skaņu virknējumus atkārtojumā. Varbūt tas ir latviskais dziesmu gars, bet man ikreiz, kad koris dzied, gribas raudāt. Ainava ar kāpjošiem vai krītošiem dejotājiem smilšu kalnā liek just aizkustinājumu un cerību, ka varbūt tiešām būs labi. Horeogrāfe pēc izrādes komentē smilts materiālo izvēli kā metaforisku atgādinājumu par civilizāciju sākšanos un beigšanos. Kad civilizācija aiziet bojā, tās atstāto telpu pārņem smiltis un daba, savukārt jauna civilizācija lēnām rodas atkal tukšā vietā.

Šīgada “Homo Novus” dejas izrāžu programma aizķēra gan pasaulīgas, gan tepat blakus esošiem līdzcilvēkiem svarīgas tēmas. Ķermeniski varēja piedzīvot gan mieru un drošību, gan aizkustinājumu, vēlmi celties un rīkoties, apjukumu un sava ķermeņa impulsu godīgu sajušanu. Domāju, ka festivāla kuratores Santas Remeres aicinājums festivālu piedzīvot, neaizmirstot par sevi un saviem resursiem, ir nozīmīgs pieteikums. To uztvēru kā vadmotīvu arī savam notikumu apmeklējuma plānam. Ne-saķere ar “Placebo dejām” man dāvāja arī pieredzi godīgi izturēties pret savām sajūtām, nenoniecināt tās. Beigu beigās tieši šī izrāde būs ļāvusi man noticēt pašai sev. Vai tas nav tā vērts?

Titulfoto: izrāde “Lidojošās smiltis”. Foto: Andrejs Strokins

*Rūta Pūce ir laikmetīgās dejas māksliniece un žurnāla “Dance.lv” redaktore.