Māksla kā iespēja būt sadzirdētam: NPVC jaunieši piedalās “Homo Novus” radošajās darbnīcās

npvc.lv

Vai māksla var palīdzēt izteikt to, ko ne vienmēr izdodas pateikt vārdos? Kā radīt vidi, kurā jaunieši var brīvi paust savas domas, runāt par savu pieredzi un justies pieņemti? Šos jautājumus četru dienu garumā pētīja desmit Nacionālā psihiskās veselības centra (NPVC) Agrīnās intervences programmas jaunieši, piedaloties Homo Novus festivāla radošajās mākslas darbnīcās.

Darbnīcas “The Balmy Disaster Class” jeb “Mazo katastrofu skola” vadīja britu mākslinieks un mentālās veselības aktīvists Džeimss Ledbiters (the vacuum cleaner), kurš jau astoņus gadus īpaši strādā ar jauniešiem, kuri saskaras ar mentālās veselības grūtībām. Festivālā viņš dalījās savā pieejā mākslas veidošanai kopā ar jauniešiem un aicināja dalībniekus ne tikai radoši izpausties, bet arī runāt par savu pieredzi un pārmaiņām, kas nepieciešamas mentālās veselības aprūpē.

Vieta, kurā vari būt pats

Ārstniecības vidē jaunietis nereti nonāk pacienta lomā, bet radošajās darbnīcās viņš var būt vienkārši pats – ar savu pieredzi, domām, vajadzībām un interesēm. Šeit nav nepieciešams sevi definēt caur diagnozi vai pielāgoties priekšstatam par to, kā būtu jāuzvedas cilvēkam, kurš saņem palīdzību. Tā ir iespēja pašam noteikt, ko un kā paust, un piedzīvot, ka arī viņa viedoklim ir nozīme.

Džeimss Ledbiters uzskata, ka viens no būtiskākajiem šādu nodarbību uzdevumiem ir radīt vidi, kurā cilvēki var būt patiesi atklāti, droši runāt par savām grūtībām un kritiski vērtēt nepilnības veselības aprūpē, nevēršoties pret konkrētiem cilvēkiem. Svarīgi ir ne tikai runāt par problēmām, bet arī ieklausīties tajā, kādas pārmaiņas cilvēki vēlas un kas viņiem patiesībā ir nepieciešams.

Darbnīcās dalībnieki kopīgi veidoja vienošanos par to, kā sadarboties šajās darbnīcās. Tajās bija vieta cieņai pret personīgajām robežām, dažādiem viedokļiem un individuālajām vajadzībām, kā arī atbalstam, pacietībai un gatavībai izmēģināt ko jaunu. Šīs vienošanās nebija stingri noteikumi, bet gan kopīgi veidots pamats, kas ļāva ikvienam justies drošāk un brīvāk iesaistīties.

No sajūtām līdz sarunai

Darbnīcās māksla kļuva par veidu, kā sākt sarunu par emocijām un personīgo pieredzi. Viens no Džeimsa izmantotajiem paņēmieniem bija kopīga emocionālās pašsajūtas apzināšanās jeb check-in. Piemēram, dalībnieki tika aicināti iztēloties, kāds kaķis varētu būt viņu pašreizējās sajūtas, un tās uzzīmēt. Pēc tam zīmējumi tika pārrunāti grupā.

Šāds uzdevums ļauj runāt par savu pašsajūtu netiešā, radošā veidā. Tas palīdz ieviest kopīgu rituālu, pakāpeniski veido uzticēšanos un dod iespēju dalīties ar citiem, ne vienmēr sākot ar sarežģītu vai personiski smagu stāstu.

Svarīga Džeimsa pieejas daļa ir arī pašam dalīties savā pieredzē, tostarp par ārstēšanos stacionārā un psiholoģiskām grūtībām. Atklātība palīdz veidot līdzvērtīgākas attiecības, kurās saruna nav tikai par viena cilvēka pieredzes izzināšanu, bet gan par savstarpēju dalīšanos un uzklausīšanu.

Džeimss atzīst, ka viņu īpaši pārsteidz jauniešu spēja runāt par emocijām un savu iekšējo pasauli. Vienlaikus viņš norāda, ka sabiedrībā bieži trūkst zināšanu par mentālās veselības aprūpes vēsturi un centieniem to mainīt un uzlabot. Arī šādas sarunas palīdz veidot izpratni par to, kāpēc pārmaiņas ir nepieciešamas un kādu lomu tajās var ieņemt paši jaunieši.

Jauniešu veidoti vēstījumi par drošību un pieņemšanu

Darbnīcu laikā jaunieši veidoja plakātus, kuros apkopoja savas domas par to, kas palīdz cilvēkiem justies pieņemtiem, droši izpausties un veidot attiecības ar citiem.

Viņu vēstījumos izskanēja aicinājumi uzklausīt citam citu bez nosodījuma, cienīt personīgās robežas, būt uzmanīgiem pret citu vajadzībām un atcerēties, ka kļūdīšanās ir daļa no mācīšanās. Tika uzsvērta arī konfidencialitāte, savstarpēja uzticēšanās un iespēja izmēģināt ko jaunu, nebaidoties no vērtējuma.

Viens no plakātiem vēsta: “Visam sava vieta.” Savukārt jautājums “Kādas ir labas atvadas?” aicina domāt par attiecībām, pārmaiņām un to, kā mēs noslēdzam kādu dzīves posmu. Šie vēstījumi atklāj, ka darbnīcās uzmanība tika pievērsta ne tikai emociju izpausmei, bet arī tam, kā veidojam kopīgu telpu, kurā ikviens var justies piederīgs.

Jaunieši pauda arī savu redzējumu par labu mentālās veselības aprūpi. Viņiem svarīgi ir tikt uzklausītiem, saņemt saprotamu informāciju, justies droši un tikt uztvertiem kā personībām, nevis tikai caur diagnozi. Viņu vēstījumi atgādina, ka cilvēka pieredze ir jāuzklausa un viņam pašam ir jābūt iespējai piedalīties savas aprūpes veidošanā.

Šeit nav jāatrod viena pareizā atbilde vai jāizveido darbs, kas atbilst kādiem iepriekš noteiktiem kritērijiem. Būtiskākais ir pats process -iespēja domāt, radīt, dalīties un būt kopā ar citiem.

Māksla kā kopības, solidaritātes un atveseļošanās iespēja

Džeimss Ledbiters uzsver, ka mentālā veselība ir saistīta gan ar smadzeņu darbību, gan cilvēka iekšējo pasauli. Lai gan zinātne sniedz arvien plašākas zināšanas par smadzenēm, māksla var piedāvāt ko citu – telpu kopībai, solidaritātei un atveseļošanās procesam.

Viņaprāt, mentālās veselības aprūpe ne vienmēr pilnībā izmanto mākslas potenciālu. Radošas aktivitātes var kļūt par nozīmīgu iespēju cilvēkam labāk izprast savu pieredzi, veidot attiecības un atrast veidus, kā paust savas vajadzības.

Mākslinieks uzskata, ka māksla var būt nozīmīgs papildinājums mentālās veselības aprūpei, jo tā rada telpu kopībai, savstarpējam atbalstam un atveseļošanās procesam. Darbnīcu ieguvumi ne vienmēr ir pamanāmi uzreiz – tie var izpausties kā lielāka pārliecība par sevi, spēja labāk aprakstīt savas izjūtas vai iespēja dalīties ar citiem pieredzē un noderīgos paņēmienos.

Taču īpaši nozīmīga ir pati pieredze – iespēja atrasties vidē, kurā nav jāizliekas un kurā cilvēks var vienkārši būt un tikt pieņemts.

Runājot par to, ko viņš pats mācās, strādājot ar jauniešiem, Džeimss uzsver, ka šī pieredze viņam palīdz citādi paraudzīties uz līderību un mākslas radīšanas iespējām. Viņam ir svarīgi, lai māksla būtu pieejama arī cilvēkiem, kuri piedzīvo psiholoģiskas grūtības, un lai viņu balsīm būtu nozīme.

Četru dienu darbnīcu pieredze atgādina, ka palīdzība ne vienmēr nozīmē tikai saņemt atbildes no speciālista. Dažkārt tikpat svarīgi ir radīt telpu, kurā cilvēks var uzdot jautājumus, paust savu viedokli un piedalīties pārmaiņu veidošanā.

Radošās darbnīcas neaizstāj profesionālu ārstēšanu, bet var būt nozīmīgs tās papildinājums, sniedzot iespēju jauniešiem iepazīt sevi, veidot saikni ar citiem un piedzīvot, ka viņu pieredze ir svarīga.

Paldies Homo Novus festivāla komandai un Džeimsam Ledbiteram par iespēju NPVC jauniešiem piedzīvot šo radošo kopābūšanu!