Atbilžu nav arī pēc 50 gadiem. Intervija ar Ueli Hircelu
Intervija ar starptautiski atzīto cirka akrobātu un virves dejotāju Ueli Hircelu. Viņš uz skatuves ir nostrādājis gandrīz pusgadsimtu, radot daudz revolucionāru izrāžu. Šodien Ueli vairs neveic akrobāta trikus, bet ņem talkā pāris slotas un arēnas vidū zīmē mandalu, kas, viņaprāt, atklāj cirka būtību un varbūt pašas dzīves atspulgu.
Kā tu raksturotu savu darbu cirkā?
Ir grūti izskaidrot, ar ko tieši es nodarbojos. Vienu gan varu teikt – jau gandrīz 50 gadus cenšos izprast skatuves un teātra noslēpumu. Cirks man ir devis iespēju plaši pētīt teātra nozari. Tātad būtībā es pētu teātra burvību un komunikāciju starp mirkli, skatītāju un izpildītāju. Cirkā mani vienmēr saistījis tas, ka izrādēs ir kāds papildu elements – briesmas. Tās nav izdomātas, tās ir īstas, un mums ar tām jāsaskaras. Vai nu tu esi līdzsvarā, vai arī zaudē to. Un, zaudējot līdzsvaru, – krīti. Apvienot to ar teātri man vienmēr šķitis fascinējoši.
Vai tu 50 gadus biji virves dejotājs?
Nē, virves dejotājs esmu bijis daudzus, daudzus gadus, bet ne visus 50. Pirms 50 gadiem sāku strādāt cirkā, bet nāku no teātra nozares. Saproti, es meklēju populārā teātra saknes un tā nonācu cirkā un kļuvu par virves dejotāju. Apmēram 15 gadus es strādāju ceļojošajā cirkā – gan pie izrāžu veidošanas, gan tehniskajām uzbūvēm – un pats arī gāju pa virvi.
Kā cilvēks vispār kļūst par virves dejotāju? Kā tāda doma rodas – “es gribu staigāt augstu virs zemes”?
Manā dzīvē daudz kas noticis pavisam negaidīti. Pēkšņi tev kļūst skaidrs, ka ir iespējams darīt tādas lietas, par kurām agrāk pat neesi iedomājies. Vienu dienu kāds cirka darbinieks man teica: “Ja gribi pievienoties mums, vari uzstāties kopā ar manu dēlu uz virves.” Bet es neprotu staigāt pa virvi! Un viņš atbildēja: “Nu, un? Iemācies!”
Cik ilgā laikā tu to apguvi?
Guvu traumas, izgāju cauri ellei, bet es patiešām ļoti vēlējos gūt šo pieredzi. Tikai tāpēc, ka viens čalis pateica: “Tu varētu izpildīt numuru kopā ar manu dēlu.” Viņi bija diezgan iecietīgi un deva man iespēju. Dažu gadu laikā kļuvu diezgan labs virves dejotājs.
Kurā cirkā tas bija?
Es sāku karjeru Šveices cirkā “Zircus Stey”, vēlāk strādāju Dānijas cirkā “Circus Arli”. Kādu laiku ceļoju kopā ar dažādām citām cirka trupām, līdz sapratu, ka man jāizveido kaut kas pašam savs. Man bija vēlme meklēt jaunas cirka formas. Es nekad īsti neiederējos tradicionālajā cirka pasaulē – nebiju “cirka cilvēks”. Es vienmēr kaut ko meklēju, lai gan patiesībā ilgu laiku nezināju, ko tieši. Bet mani vadīja vēlme turpināt.
Tāpēc 1979. gadā izveidoju savu pirmo cirku, ko nosaucu par “Variety Zirkus”. Es vēlējos atvērt cirka arēnu arī citām disciplīnām, ne tikai tradicionālajām.
Kā tavs cirks atšķīrās no tā laika cirka?
1979. gadā mums bija konferansjē – transvestīts. Mūsdienās tas šķiet kaut kas banāls. Viņš tēloja, ka ir ieradies no ASV, lai palīdzētu savam mazajam radiniekam izveidot “Kempinga operu”. Mums bija arī telepātijas un citi priekšnesumi, kas tajā laikā cirkā nebija ierasti. Mēs sākām attīstīt jaunas stāstniecības formas. Nevēlējāmies būt didaktiska institūcija, bet gan ar mērķi – pavadīt jauku brīdi kopā ar publiku.
Tas ir ļoti labi teikts. Man tas ir ārkārtīgi svarīgi – visiem doties kopīgā ceļojumā. Uz skatuves nav jāizliekas, nav jāmēģina kaut ko iestāstīt
skatītājiem. Viss, ko mēs patiešām varam, ja mums paveicas, ir radīt kopīgu ceļojumu. Ceļojumu mums – uz skatuves esošajiem – un ceļojumu publikai. Tur nav, ko mācīt. Ir tikai šis kopīgi pavadītais mirklis.
Teici, ka vienmēr esi kaut ko meklējis. Vai pēc 50 gadiem tev ir vairāk atbilžu nekā sākumā?
Nē, man drīzāk ir vairāk jautājumu. Mani fascinē šie jautājumi. 20 gadu vecumā man bija priekšstats par to, kur vēlos nonākt. Un šis manas dzīves ceļojums mani patiešām ir vedis tuvāk tam, ko tolaik nojautu. Arī šī izrāde atspoguļo brīnumainu ceļojumu cauri gadiem, piedzīvojumiem un iestudējumiem, ko esmu radījis. Un tagad esmu nonācis apļa noslēgumā – jūtu, ka esmu tuvu tam, ko biju iecerējis. Ne jau atbildes mani interesē, bet gan joprojām – jautājumi. Ziņkārība mūs virza uz priekšu. Ziņkārība dziedē, ārstē.
Kādi ir bijuši daži no šiem jautājumiem, kas tev palikuši prātā? Vai ir kāds, kas šobrīd tev ir īpaši aktuāls?
Kā es varu izteikt un dalīties ar to, kas patiesībā notiek, kad virves dejotājs atrodas uz virves? Vai akrobāts uz trapeces, lidojot gaisā, spēj ar publiku dalīties sajūtās ? Nevis bailēs, bet šajā mirklī? Un – kas ir klātbūtnes brīdis? Nevis izlikšanās, bet īsta klātbūtne. Brīdis, kad esi kopā ar skatītājiem, komunicē ar viņiem, nevis izliecies. Kas notiek šajā brīdī, kad sastopas izpildītājs un skatītāji?
Izrādē “Smilšu ainavas”, ko rādīsi festivālā, tu izvēlies slotu kā savu instrumentu. Kāpēc?
Tāpēc, ka tas ir labs, pielāgojams rīks, ar kuru var spēlēties. Es uzskatu, ka mums ir jāizpēta lietas. Smiltis man rāda, kā kustēties, lai veidotos raksti. Un slota ir ļoti piemērots instruments darbam ar smiltīm – tās lieliski sader kopā. Slota un smiltis man māca, kā kustēties, lai mēs visi trīs – es, slota un smiltis – labi pavadītu laiku. Un skatītāji, protams, arī.