Bailes veido pilsētas karti. Intervija ar Valentinu Medu
Intervija ar sardīniešu izcelsmes starpdisciplināro mākslinieci Valentinu Medu, kura dzīvo Boloņā. Viņas radošā darbība aptver skatuves un vizuālo mākslu, kā arī vietkonkrētas intervences. Savos darbos viņa pēta attiecības starp publisko un privāto, ķermeni un arhitektūru, pilsētvidi un sociālo piederību. Šīgada aprīlī dažāda vecuma, tautības un profesiju sievietes tika aicinātas piedalīties pilsētas izpētē, lai noteiktu vietas Rīgā, kurās viņas jūtas droši, pastaigājoties vienatnē krēslas stundās, un kur šī drošības sajūta beidzas. Šī pētījuma rezultātā tapušas Rīgas nakts kartes, kas no 3. līdz 12. septembrim būs aplūkojamas izstādē “Pilsētas naktī” kultūras telpā “RAA”, Matīsa ielā 8, Rīgā.
Kas pamudināja tevi pievērsties pētījumam par sieviešu draudu uztveri pilsētvidē?
Šis projekts dzima no pārdomām, kas man radās pēc dzīves Briselē. Es uz turieni pārcēlos 2006. gadā un tajā laikā strādāju bārā. Pēc darba, ap diviem trijiem naktī, devos vienatnē mājās, šķērsojot kādu konkrētu pilsētas rajonu. Tolaik nezināju, ka šo apkārtni uzskata par bīstamu, tāpēc jutos droši – šķita, ka pārvietojos gluži kā pa jebkuru citu pilsētas daļu. Viss mainījās brīdī, kad kāds man pateica, ka man tur nevajadzētu iet, jo tā apkārtne ir bīstama. Šajā rajonā galvenokārt dzīvoja musulmaņu arābu izcelsmes migranti. Es pārstāju tur iet, pamatojoties nevis uz savu pieredzi, bet uz kāda cita sajūtām un aizspriedumiem. Pēc vairākiem gadiem tas man atausa prātā un ļoti sadusmoja. Es biju ietekmējusies no kāda cita dzīves uztveres un aizspriedumiem. Tieši tas bija impulss, kas aizsāka šo projektu.
Kas padara Eiropas pilsētas bīstamas sievietēm?
Es neteiktu, ka Eiropas pilsētās ir kaut kas unikāli bīstams. Pilsētas visur pasaulē var būt vienlīdz nedrošas. Manuprāt, draudīgas tās padara fakts, ka publiskajā telpā dominē vīrieši. Pilsētas naktī kļūst tukšas, tajās vairs nav cilvēku, kas vienkārši uzturas ārā, iet savās darīšanās. Un, ja arī ir, tie pārsvarā ir vīrieši. Tāpēc es uzskatu, ka sievietēm ir jāapdzīvo pilsētas ar saviem ķermeņiem un jāveido alianses, lai šīs vietas kļūtu mazāk vientuļas un būtu drošākas. Protams, palīdz arī praktiski risinājumi, piemēram, labs apgaismojums vai arhitektūras risinājumi, kas neveido draudīgu vidi un neaizsedz redzesloku. Es šobrīd dzīvoju Boloņā – pilsētā ar daudziem portikiem. Tie ir ļoti skaisti, bet reizē arī ierobežo redzamību un pastiprina skaņas. Bieži rodas sajūta, ka tev kāds seko vai ir ļoti tuvu, lai gan patiesībā tā ir tikai atbalss. Tātad, no vienas puses, arhitektūra un pilsētvides plānojums var palīdzēt veidot drošāku vidi. No otras – mums pašām jāapdzīvo pilsēta, jāiet ārā, jāuzturas publiskajā telpā, jāizbauda nakts dzīve, proti, jādzīvo pilsētā pilnvērtīgi.
Kurās pilsētās tu jau esi īstenojusi šo projektu un kādas atšķirības esi novērojusi dažādās vietās?
Esmu strādājusi vairākās Itālijas pilsētās – Boloņā, Modēnā, Kaljāri, Romā. Projektu esmu īstenojusi arī Prištinā, Tronheimā un tagad – Rīgā. Kopumā situācija ir ļoti līdzīga neatkarīgi no vietas – sievietes jūtas nedroši, īpaši naktī. Mani pārsteidz, ka jaunākas sievietes izjūt vislielākās bailes. Itālijā 90. gados, Berluskoni valdīšanas laikā, notika plaša kampaņa par drošību uz ielām. Tā acīmredzot bija vērsta pret imigrantiem – valdības retorikā tieši viņi bija tie, kas padarīja mūsu ielas bīstamas. Manuprāt, tas bija apzināts politisks gājiens – desmit gadu laikā tika radīta vide, kurā cilvēki jutās apdraudēti savā pilsētā. Tas bija attaisnojums palielināt policijas klātbūtni publiskajā telpā, pastiprināt kontroli un mazināt cilvēku patstāvību, it īpaši ierobežojot sieviešu brīvību. Iespējams, šodien mēs redzam šī procesa rezultātu – kad, piemēram, 26 gadus veca sieviete, kas studē Boloņas Universitātē – pilsētā, kur es vienmēr mierīgi staigāju viena sešos no rīta jebkādā stāvoklī, atgriežoties, piemēram, no reiviem –, nejūtas droši iziet ārā naktī. Tas mani patiešām satriec – redzēt jaunu sievieti, kurai vajadzētu baudīt dzīvi pilnā sparā, bet kura baiļu iespaidā neiet ārā naktī. Tā ir daļa no plašāka procesa – pilsētu nakts dzīve ir izzudusi. Tas ir arī politisks lēmums. Ir daudz restorānu un bāru, kur tērēt naudu, bet nav vairs ne skvotu, ne pagrīdes pasākumu. Tāpēc uz ielām vairs nav cilvēku. Es joprojām dažkārt dodos mājās viena piecos no rīta. Un nesen, pirmo reizi mūžā, man bija bail, jo es sapratu, ka uz ielas nav neviena cita cilvēka, izņemot mani un vēl divus cilvēkus, ar kuriem es nejutos droši. Visi veikali bija slēgti, nebija dzirdama ne mūzika, ne cita kņada. Tad rodas jautājums – kāpēc kādam vispār vajadzētu būt uz ielas, ja nav iemesla tur atrasties? Tas ir arī politisks mērķis – likt mums palikt mājās. Viņi nevēlas, lai mēs būtu uz ielas ar savu ķermeni. Statistika gan liecina, ka vislielākais vardarbības risks sievietēm ir tieši mājās un ģimenē, nevis uz ielas. Tātad tas ir veids, kā kontrolēt sievietes. Šī kontroles sistēma darbojas ļoti efektīvi – gandrīz visur pasaulē. Tātad, jā, mēs visas baidāmies, bet, godīgi sakot, neredzu būtiskas atšķirības starp dažādām pilsētām.
Kādu iespaidu uz tevi atstāja sievietes Rīgā? Kāda ir noskaņa pilsētā?
Sievietes Rīgā jūtas tikpat nedroši kā sievietes citās pilsētās – dažas vairāk, dažas mazāk. Tās, kuras izjūt bailes, min līdzīgus iemeslus kā citviet. Tā tas vienmēr bijis šī projekta ietvaros. Zināmā mērā tas, ka mums ir bail no viena un tā paša, padara mūs tuvākas un stiprākas: mēs atrodam savas ievainojamības iemeslus ārpus individuālās atbildības. Mēs neejam ārā nevis tāpēc, ka negribam vai mums trūktu drosmes (es neieredzu jēdzienu “drosme” – tas ir maldinošs un ētiski aplams). Mēs neejam ārā tāpēc, ka nakts un pilsēta nav domātas mums. “Kārtīgas meitenes” paliek mājās. Apzinoties, ka mūsu bailēm ir politiski iemesli, varam meklēt un dalīties ar risinājumiem, kā tās pārvarēt. Tā veidojas savstarpējs atbalsts un alianse ar citām sievietēm, kas dzīvo tālu prom, pavisam citos apstākļos. Mēs veidojam jaunu kopienu, kas pārvar nacionālās robežas.
Tu nodarbojies ar vietkonkrēto (ang. val. site-specific) intervenču praksi – šim projektam ir gan izstādes, gan performances formāts. Kā tie atšķiras?
Izstādes formātā es pētu pilsētu, veidojot jaunu topogrāfiju. Ķermenis, pārvietojoties pa pilsētu, pārraksta tās robežas. Pilsēta nebeidzas tur, kur to nosaka ģeogrāfiskās robežas, bet gan tur, kur ķermenis pārtrauc staigāt. Ar karšu palīdzību es šīs robežas vizualizēju. Performances formāts nedaudz atšķiras. Tur es nelūdzu sievietēm izpētīt visu pilsētu vai tās perifēriju, bet gan aicinu viņas sākt pastaigu konkrētā punktā un, līdzko viņas jūtas apdraudētas, pārtraukt ceļu. Rezultātā skatītājs burtiski seko izpildītājas soļiem un iejūtas viņas pieredzē, viņas ķermeniskajā atmiņā un izvēlēs. Abi formāti darbojas nedaudz atšķirīgā veidā, bet tie abi pēta robežas un to, kā ķermeņi šīs robežas pārzīmē. Izstāde ir vizuāli iespaidīga, tā ļauj skatītājam salīdzināt kartes un sieviešu dažādo pieredzi. Bieži tās var ļoti atšķirties – zonu, ko viena sieviete uzskata par apdraudošu, cita mierīgi ir šķērsojusi. Uzreiz rodas iespaids, ka runa ir nevis par objektīvām briesmām, bet gan par uztveri.
Cik ilgi tu jau nodarbojies ar šo projektu, un vai šo gadu laikā sieviešu draudu uztverē kaut kas ir mainījies?
Nu jau ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš sāku strādāt pie šī darba. Un ikreiz, kad man šķiet – ir jau gana –, kāds mani atkal aicina to īstenot. Piemēram, decembrī ar šo projektu došos uz Ostendi. Tas man liek domāt, ka šis darbs joprojām ir vajadzīgs. Tā ir tēma, par kuru vēl arvien ir jārunā, kura ir jāizpēta. Sievietēm tā joprojām ir būtiska. Mēs visas kaut kādā līmenī dzīvojam bailēs, bet par to nerunājam. Taču darbnīcās sievietes sāk runāt – par to, no kā viņas baidās publiskajā telpā. Parasti sākumā dažas saka, ka viņas ne no kā nebaidās. Taču pamazām kļūst skaidrs, ka viņas ir tikai atradušas veidus, kā tikt galā ar šīm bailēm – daudzas, piemēram, vienkārši izvairās naktī iet ārā vienas pašas. Un tieši par to ir mans projekts – par ķermeni, kas ir klātesošs pilsētā un kas izstaigā ielas, nevis tikai pārvietojas ar automašīnu. Dažas sievietes naktī dodas ārā tikai kopā ar draugiem vai partneri – un, manuprāt, tas ir vēl sliktāk, jo tādējādi viņām nav savas patstāvības. Viņas nebaidās, jo nemaz neiet ārā naktīs. Vai arī ir izstrādājušas noteiktas stratēģijas – ģērbjas tā, lai varētu ātri aizbēgt (nevalkā augstpapēžu apavus, pat ja to vēlētos), vai tur rokā telefonu, izlikdamās, ka runā ar kādu. Tas, ka sievietes par šīm lietām runā darbnīcās, man liek domāt, cik ļoti nepieciešams turpināt šo projektu. Jo bailes joprojām pastāv – tās ierobežo, tās liedz patstāvību. Un, pat ja kāda sieviete tomēr dodas ārā viena, viņa nereti visu laiku ir spriedzē. Šīs izjūtas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Es vienmēr domāju – tagad, kad man ir piecdesmit, man vajadzētu būt bailīgākai nekā jaunai, divdesmitgadīgai sievietei. Bet, strādājot gan Boloņā, gan Rīgā, esmu sastapusi ļoti jaunas sievietes, kuras patiešām baidās iziet ārā vienas. Un šis projekts viņas savā ziņā iedrošina – ļauj pārkāpt robežas, doties ārā naktī, iepazīt apkārtējo vidi un saprast, ka, iespējams, nekas slikts nenotiks. Šī iedrošināšana, manuprāt, ir viena no vissvarīgākajām un skaistākajām projekta daļām.