Daugavu ir teju neiespējami nodalīt no cilvēkiem. Saruna ar izrādes “Upes tūres. Daugava” veidotājiem

Daugava Latvijas kultūrā ir tik daudz apdziedāta, aprakstīta un simboliem apaugusi, ka varētu šķist – ko gan jaunu par to vēl iespējams pateikt? Veidojot izrādi “Upes tūres. Daugava”, Diāna Kondraša, Rvīns Varde un tekstilmāksliniece Ūna Laukmane devās ekspedīcijās gar upi, runāja ar cilvēkiem un mēģināja uz Daugavu paskatīties ārpus ierastajiem priekšstatiem. Viņiem upe atklājas ne tikai kā Latvijas ainavas un vēstures simbols, bet arī kā dzīvs, pretrunīgs organisms, kuru, kā saka Rvīns, ir teju neiespējami nodalīt no cilvēkiem. Sarunā viņi atklāj nedaudz vairāk par izrādes veidošanas procesu.

Pirms sākāt darbu pie “Upes tūres. Daugava” – kas Daugava bija jums katram personīgi? Un vai šī projekta laikā jūsu priekšstats par upi ir mainījies?

Rvīns: Pirms laika es rakstīju par Latvijas upēm raidījumam “Pa straumei”. Process notika sekojoši – man atsūtīja sarakstu ar personībām, parādībām vai vietām, kurās raidījuma varoņi piestājuši, un tās bija jāapraksta izglītojoši izklaidējošā manierē. Šajā gadījumā Daugava ir upe, pie kuras esmu uzaudzis, no kuras vienmēr bijis nedaudz bail, jo gandrīz visi radinieki tajā bija slīkuši, lielākā daļa ne līdz galam. Līdz ar to iekšējā distance no Daugavas bija arī distance no bērnības, bet tagad es ieraudzīju upi kā ļoti daudzveidīgu, gudru un reizē iekļaujošu organismu, kas sagremo jebko.

Ūna: Man savukārt Daugava ir upe, ko visu dzīvi regulāri šķērsoju, lai nokļūtu vienā vai otrā upes pusē. Bet visvairāk es Daugavas spēku, skaistumu un dzīvīgumu izjūtu katru gadu, kad pie Daugavas svinam Jāņus. Jā, es arvien vairāk pārliecinos, ka upe ir dzīva.

Diāna: Daugava ir upe, pie kuras es dažādās vietās esmu dzīvojusi principā visu savu dzīvi. Pirms projekta likās – ko vēl var pastāstīt par tik apdziedātu upi? Izrādās – daudz!

“Upes tūres” ir britu kompānijas “Stan’s Cafe” radīts formāts, kas jau izmantots, stāstot par citām pasaules upēm. Cik daudz jums bija jāpieturas pie izrāžu kopējā koncepta un cik daudz bija dota vaļa radošajai brīvībai?

Diāna: Teksta ziņā nebijām teju nekā ierobežoti. Varbūt vien tagad uz beigām – izrādes garuma saistībā.

Ūna: Bija konkrētas lietas, kas visām upēm vienādas un pie kurām jāpieturas, piemēram, upes mērogs vai tilti, bet radoši – pilnīga brīvība.

Rvīns: Piekrītu, ka brīvība bija ļoti liela, un “slīpēšana” bija kopdarbs.

Gatavojot izrādi, jūs devāties ekspedīcijās gar Daugavu un tikāties ar cilvēkiem, kuri dzīvo tās krastos. Kas bija interesantākais vai pārsteidzošākais, ko par Daugavu uzzinājāt šajās sarunās?

Diāna: Lai kaut kā sakompresētu intervējamo cilvēku loku, nolēmām, ka primāri runāsim ar tiem, kas dzīvo un strādā uz upes. Pārsteidzošākā bija apjausma, ka viņos visos dzīvo netēlota poētika par dzīvi uz upes. Pat sūrākie vīri, runājot par upi, ieguva pavisam citādu tēlu.

Ūna: Man pārsteidzoši bija tas, cik daudz interesantu cilvēku, jaunu tēlu, stāstu par un ap Daugavu es ieguvu, arī ļoti daudz jauna nezināmā. Tā bija arī senu personisku stāstu atsvaidzināšana.

Rvīns: Katrs brauciens bija atšķirīgs, bet lietas, kas palika atmiņā, bija šādas. Pirmkārt, cilvēku noskaņai var būt reģionāls nospiedums. Otrkārt, cilvēka aicinājums ir būtiskāks par tā virzienu. Treškārt, Daugavu ir grūti vai teju neiespējami nodalīt no cilvēkiem. Ja runā par konkrētām lietām ap upi, likās neticami, ka salīdzinoši nelielās upes garumā ir tik dažādi stāsti. Reizēm tie ir diametrāli atšķirīgi pēc pilnīgi visiem parametriem.

Kā jūs izlēmāt, kuri no stāstiem nonāks izrādē un kuri būs jāatstāj ārpus tās? Kāda ir dokumentālo stāstu un sastapto cilvēku loma izrādē – cik daudz jūs centāties saglabāt viņu teikto un cik daudz materiāls jau pārtapa jaunā dramaturģijā?

Diāna: Caur ilgām sarunām un strīdiem. Tā kā izrādei ir jābūt ne vairāk kā 50 minūtes garai, protams, tajā ir palikusi vien maza daļa iegūtā materiāla. Dialogos dokumentāri ir tikai atsevišķi izteicieni. Centāmies uzradīt sajūtu par satikto cilvēku, viņa runas manieri, piedzīvoto, bet darījām to pēc atmiņas. Lugas vienkāršošanas nolūkos arī bieži kādam piedēvējam kāda cita teikto. Ceram, ka mums piedos.

Rvīns: Tīri tehniski tas bija gan gaumes, gan kopīgā skanējuma jautājums. Taču mēs ļoti centāmies ņemt vērā cilvēku teikto, viņi paši deva idejas un izcēla aspektus, kurus paši nekad nebūtu iedomājušies pamanīt.

Vai ekspedīcijās bija kāds stāsts, kas būtiski ietekmēja izrādes tapšanu?

Diāna: Daudzi. Laikam atslēgas punkts bija Daugavpilī, kur īpaši aktuāls palika jautājums par to, ko nozīmē latviskums vai latviskā identitāte šodien multikulturālās ģimenēs. Lai gan šis ir tikpat aktuāls jautājums arī Rīgā vai kur citur, laikam tikai Daugavpilī cilvēki ar mums bija gatavi par to runāt atklāti. Viens no mūsu sarunbiedriem vēlāk kļuva gan par izrādes simbolisko tēlu, gan tās vienīgo aktieri.

Rvīns: Tādu bija daudz, bet viens no stāstiem, kas man šķiet ilustratīvs un metaforisks, ir Daugavsalas iedzīvotāji plūdu laikā, kuri noskatās no otrā stāva, kā aizskalo viņu mazmājiņu un auglīgo zemes virskārtu, bet paši spēlē kārtis, dzer vīnu un ēd konservus, un nemaz netaisās pamest savu māju. Ļoti interesants bija vispārējs naids pret jūraskraukļiem, tos nevar ciest vienkārši par to, ka viņi eksistē. Ar ko atšķiras PSRS disidentu sauklis “par jūsu un mūsu brīvību!” no “par mūsu un jūsu brīvību!” Ar visu!

Vai, jūsuprāt, izrādi citādi uztvers skatītāji Krāslavā vai Līvānos, kuriem Daugava ir ikdienas ainavas daļa, un citādi – skatītājs Rīgā, kurš varbūt ir tikai steidzīgs garāmgājējs vai nevaļīgs upes šķērsotājs?

Diāna: Noteikti. Jo lielāka pilsēta, jo mazāka upei nozīme cilvēku prātos. Rīdziniekiem tā bieži ir vienkārši traucēklis, pār kuru darbadienu vakaros ir ilgi jākratās autobusos un mašīnās. Upes klātbūtni ir viegli aizmirst, ja tā kļūst par vienkāršu resursu.

Ūna: Domāju, ka katram būs kāds stāsts, kas uzrunās visvairāk un, iespējams, ka skatītājs Rīgā sajutīs kādu stāstu Līvanos vai Piedrujā kā savu, vai otrādi.

Rvīns: Droši vien tieši savu Daugavas fragmentu vietējais cilvēks uztvers visuzmanīgāk un visskeptiskāk. Rīgā piepeši atklājās daudz vairāk neprāta un traģēdiju atzaru – varbūt varam padomāt par to un nedaudz apskaust visus, kuri dzīvo citur.

Daugava Latvijas kultūrā ir ļoti spēcīgs simbols, par kuru mums šķietami jau ir gatavi priekšstati. Vai darba procesā bija grūti no šiem priekšstatiem atkāpties un paskatīties uz upi no jauna?

Ūna: Jā, noteikti. Un arī uz simboliem paskatīties no jauna un tos ieraudzīt citādus.

Rvīns: Pirms darba sākšanas es centos savu priekšstatu defragmentēt, dekonstruēt un samalt, lai uzzied jauni ziedi. Informācijas straume bija milzīga, bet mūsu pienākums tieši bija sekot šai dziņai, nevis iestrādātai ainavai. Reiz rakstniekam Čārlzam Bukovskim pajautāja, pēc cik ilga laika viņš var izlasīt savu tekstu kā svešu. Viņš atbildēja, ka pēc 21 dienas. Kad viņam prasīja, kāpēc tieši 21, Bukovskis atteica, ka ir saskaitījis.

Daugava nebeidzas pie Latvijas robežas, un liela tās daļa plūst caur Baltkrieviju un Krieviju. Cik viegli vai grūti radošajā procesā bija atrast veidu, kā runāt par šo upes daļu?

Diāna: Protams, grūti. Daugava plūst caur divām valstīm, kas šobrīd aktīvi nodarbojas ar genocīdu Ukrainā un kuru droni regulāri laidelējas arī tepat. Tā nav situācija, kurā mākslai ir iespējams būt apolitiskai. Izrādē no šiem apstākļiem nenovēršamies, vēl vairāk – tieši par šo brīdi tā runā. Bet kā – tas jāredz pašiem.

Ūna: Šis bija visgrūtākais uzdevums un visgrūtāk arī bija tam rast risinājumu, lai karte nezaudētu savu vizuālo pievilcību, bet tajā pašā laikā atainotu Baltkrievijas un Krievijas nepievilcīgo dabu.

Rvīns: Piekrītu – šis bija visgrūtākais uzdevums – kā kļūt par savas sajūtas radioantenu? Jo vairāk mēs domājām, jo mazāk palika vietas trīspunktēm un politiskai apātijai.

Ūna, tekstila darbā, kurā ataino Daugavu, izmanto ļoti dažādus materiālus – audumus, filcu, izšuvumus, ķēdes. Vai materiāls palīdz izstāstīt kaut ko vairāk nekā papīra karte?

Ūna: Katram materiālam, tāpat kā upei, ir savs raksturs – viens ir mīksts, cits raupjš vai smalks. Veidojot karti, man bija svarīgi, lai Daugavu var ne tikai redzēt, bet arī sajust. Un materiāls ļauj izstāstīt sajūtas, atmiņas, dažādus laika un vēstures slāņus, to, ko papīra kartē parādīt nevar.

Karte ir ļoti detalizēts mākslas darbs, bet vienlaikus tai katru dienu jādodas līdzi izrādei uz citu vietu. Cik daudz tās veidolu noteica praktiskais nosacījums, ka tai jāspēj ceļot gar Daugavu kopā ar izrādi? Cik grūti bija izpildīt šo nosacījumu?

Ūna: Tas, protams, ļoti ietekmēja darbu. Karte ir vairāk nekā piecus metrus gara, un tai jāceļo, jābūt sarullējamai un izturīgai. Tāpēc, izvēloties materiālus un veidojot detaļas, visu laiku domāju par to, lai karte neizjuktu, materiāli nenokristu un karti varētu atkal un atkal sarullēt un atrullēt. Tas nav vienkārši, bet man patīk doma, ka karte ceļo gar Daugavu kopā ar izrādi.

Ko jūs kā izrādes veidotāji vēlētos, lai skatītāji pēc šīs izrādes paņem sev līdzi?

Diāna: Vēlmi parunāt ar savu kaimiņu!

Ūna: Apziņu, ka viss ap mums ir dzīvs.

Rvīns: Uz šo jautājumu nav tiešas atbildes. Pat ja būtu, es neteiktu. Skaistums vienmēr ir tikai par subjektu, kaut arī subjektīvs. Man gribētos, lai skatītājs ļaujas šim stāstam, tā blīvumam un paliem, lai padomā par sevi un par citām būtiskām kategorijām. Tieši šodien klausījos Dalailamas lekciju, kurā viņš ieteica izmisuma un skumju gadījumā domāt par saviem nopelniem. Pie tiem, domāju, drīkst pieskaitīt iespēju dzīvot pie Daugavas un to apzināties!

Izrāde “Upes tūres. Daugava” no 4. līdz 10. septembrim ik dienu būs skatāma citā brīvdabas norises vietā Daugavas krastā – Krāslavā, Daugavpilī, Līvānos, Naujenē, Jēkabpilī un citviet, bet 11. un 12. septembrī nonāks Rīgā, Strazdumuižas parkā un uz AB dambja.