Ieskatoties acīs trim izrādēm. Festivāla Homo Novus izrāžu recenzija
Šogad Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus caurviju motīvs ir saudzība. Festivāla komanda piedāvā apstāties steigas un informācijas plūdu vidū, pievērst uzmanību videi, kurā dzīvojam, un ieskatīties sevī. Man šķiet, ka festivāls aicina uz sarunu no bērna pozīcijas. Izrādēm raksturīga ievainojamība, patiesums un nepretenciozitāte, nebaidīšanās no sentimentalitātes. Kā lielākās vērtības izceļas vispārcilvēciskas patiesības, ko mācāmies pirmajos dzīves gados, – cienīt citam citu, būt sirsnīgam, pateikties videi, kurā uzturamies.
Festivāla simbols šoreiz ir gulbis. Scenogrāfe Estere Betija Grāvere to izvēlējusies kā mierīgu vērotāju un ainavas iemītnieku, kas “dzīvo starp ūdeni, zemi un gaisu, kļūstot par robežstāvokļu un dažādu skatpunktu motīvu”. Tāpēc arī es nesteigšos aptvert visas redzētās izrādes, bet apstāšos pie trim, ieskatoties tām cieši acīs.
Apjukums ir atslēga
Izrāde Trīs balādes, stāsts un manas mātes mantojums. Režisore Maike Londa. Igaunija Segas čupiņa kā uzmācīgs pelēku domu mākonis sakustas un tuvojas. Tā ceļas uz augšu, un zem tās parādās kājas. Mistiskā būtne kāpj pāri skatītāju rindām, un, kā meklējot tuvību, ik pa laikam apstājas un iekļauj dažus skatītājus zem segas jumtiņa un maigā, bērnišķīgā balsī stāsta par Elvisa mūža beigām un Nīla Janga dziesmu Hey Hey, My My.
Oriģinālsaturs
Jaunais cilvēks ir apstājies, apgriezies uz papēža un devies atpakaļ. Viņš nonācis pie sava bērnības “es”, pie homo parvus – mazā cilvēka
Šogad Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus caurviju motīvs ir saudzība. Festivāla komanda piedāvā apstāties steigas un informācijas plūdu vidū, pievērst uzmanību videi, kurā dzīvojam, un ieskatīties sevī. Man šķiet, ka festivāls aicina uz sarunu no bērna pozīcijas. Izrādēm raksturīga ievainojamība, patiesums un nepretenciozitāte, nebaidīšanās no sentimentalitātes. Kā lielākās vērtības izceļas vispārcilvēciskas patiesības, ko mācāmies pirmajos dzīves gados, – cienīt citam citu, būt sirsnīgam, pateikties videi, kurā uzturamies.
Festivāla simbols šoreiz ir gulbis. Scenogrāfe Estere Betija Grāvere to izvēlējusies kā mierīgu vērotāju un ainavas iemītnieku, kas “dzīvo starp ūdeni, zemi un gaisu, kļūstot par robežstāvokļu un dažādu skatpunktu motīvu”. Tāpēc arī es nesteigšos aptvert visas redzētās izrādes, bet apstāšos pie trim, ieskatoties tām cieši acīs.
Apjukums ir atslēga
Izrāde Trīs balādes, stāsts un manas mātes mantojums. Režisore Maike Londa. Igaunija Segas čupiņa kā uzmācīgs pelēku domu mākonis sakustas un tuvojas. Tā ceļas uz augšu, un zem tās parādās kājas. Mistiskā būtne kāpj pāri skatītāju rindām, un, kā meklējot tuvību, ik pa laikam apstājas un iekļauj dažus skatītājus zem segas jumtiņa un maigā, bērnišķīgā balsī stāsta par Elvisa mūža beigām un Nīla Janga dziesmu Hey Hey, My My.
Sākumā šķiet, ka mans apjukums pāries, kad uztveršu izrādes virzību, bet plūstoša neparedzamība nerimstas. Varbūt apjukums tieši ir atslēga. Izrādei ir brīva forma – zālē atstāts neliels apgaismojums, skatītājiem ļauts brīvi iziet un ienākt. Sižeta līnija nav saskatāma, mūsu priekšā dzīvo apmaldījusies māksliniece un māte Maike Londa, ko apņēmis radošs izsīkums un neziņa, kā doties uz priekšu. Kopā ar Londu ir viņas dēls Lukass Jansens, kurš tikko absolvējis vidusskolu. Lukasu neinteresē teātris, viņš pat to ienīst, bet ir gatavs atbalstīt mammu, kura mēģina noturēties pie kā droša – π dejas, Elvisa, jaunības atmiņām. Viņi ir ielaiduši mūs savā dzīvē, stāsta par to un ļauj vērot. Es nesaprotu, kas no šī ir improvizācija, kas nejaušība, kas Kima Noubla dramaturģija – māksliniece apraudas, tad saņemas un turpina, ieslēdzas dūmu detektors, ekrānā esošais teksts tikai aptuveni sakrīt ar runāto. Atkailinātība, patiesums un trauslums mani atver un ļauj pieņemt visu, kas notiek.
Dēla rūpes par mammu man nonāk priekšplānā – viņš raksta e-pasta vēstules pasākumu un festivālu kuratoriem, lūgdams iespēju viņa mātei uzstāties ar jauno izrādi pēc radošās pauzes, viņš palīdz mammai ar tehnoloģijām, un ir jūtams, ka Londa viņu uztver kā balstu. Viņa uzskaita priekšmetus, ko atstās dēlam mantojumā, bet apzinās arī to, ko nevēlas atstāt – zivju zupas recepti un savus pagātnes seksuālos sakarus. “Tos neviens nemantos,” viņa saka. Taču rodas priekšnojauta, ka tas tomēr notiks. “Līdz ar dzīvību piedzimst arī nāve. Tā ir dzīvības ēna.” Tik bieži apzināmies trauslumu, kas mums uzticēts, bet nespējam to nesamīt. Tāpēc apmaldīšanās šķiet neizbēgama, un varbūt mierinājumu var sniegt vienīgi spēja ar to dalīties.
Pūpolu zižļa pieskārieni
Izrāde Aiztālākārpus. MØR collective. Dānija, Latvija Es novelku apavus un kopā ar savām mantām tos atstāju ārpusē. Pa maziem pakāpieniem iekļūstu kā bebru mājā apdarinātā treilerā, kura iekšpusē izskatās kā pasaku valstībā – viss iztapsēts ar rozīgu samtu, labajā pusē paaugstinājums, klāts ar spilveniem. Vietas te pietiek tikai sešiem cilvēkiem, tik intīmu pieredzi nebiju gaidījusi.
Kad esam pusguļus iekārtojušies, treilerā ienāk kāda būtne krāsainā halātā ar maziem radziņiem uz galvas. Ragana? Vienradža iemiesojums sievietē, bet ar diviem ragiem? Sākumā pat neuztveru, ka tā ir Katrīna Neiburga, kura veidojusi šī piedzīvojuma scenogrāfiju, video un koncepciju. Viņa pieiet pie katra cilvēka, piekārto spilvenus un pārliecinās, ka visiem ir ērti.
Tad es saprotu, ka šis ir aicinājums apstāties un sajust sevi. Tikko esmu pa lietu nobraukusies ar riteni un steidzīgi meklējusi ar zariem nomaskēto treileru, tāpēc pielāgošanās mieram prasa laiku. Balss ieraksts angliski mudina iedomāties sevi kā karstā kakao peldošu pastilu un ļauties iekšējam ceļojumam. Režisores Anikas Barkavas veidotā vide ir noslēpumaina un hipnotiski ievelkoša – dzirdamas stilizētas meža skaņas un repetitīva Mika Forslinga sarakstīta elektroniskā mūzika, mazos izliektu formu ekrānos redzami videofragmenti ar mežu, kokiem, dejojošiem cilvēkiem budēļiem līdzīgās maskās un zem mikroskopa paliktu šūnu un nervu tīklojumu. Noslēpumainā būtne sēž stūrī un pulē melnus akmeņus, ar kuriem kā kulta priekšmetiem pēc tam pieskaras katram no mums. Izbaudām arī pūpolu zižļa maigus pieskārienus un iniciāciju – būtne paņem skārda bundžu un ar metāla irbulīšiem no tās izķeksē kādu baltu veidojumu. Redzu, kā cilvēks pirms manis to apēd, bet esmu sabijusies un vilcinos. Ieskatos būtnei acīs, saņemos un atveru muti. Kaut kas glums, bet, par laimi, salds.
Skatoties video, rodas sajūta, ka esmu mazs bērns, kas nesen ieradies pasaulē un tiek ratiņos vests pa mežu. Redzu debesis, koku zarus un dīvainus mošķus – varbūt tie ir sapņu tēli, varbūt vēl neiepazītā pasaule. Patīkami ir tas, ka varu ļauties viegli psihodēliskai, rituālai pasaulei un aizmirst par to, kas ir aiztālākārpus šī.
Vai vari aptaustīt?
Izrāde Dārzs virs kapa. Wauhaus. Somija Mēs uzliekam savas līdzi paņemtās austiņas, un Elīnas Vaskas-Boteres balss pavadībā sākas mūsu kopīgais, bet patiesībā emocionāli individuālais ceļojums pa Lielajiem kapiem, kura dramaturģiju veidojis Tomass Laitinens. Mēs tiekam aicināti aplūkot kapus ilgstamībā, iztēlē saskatīt, kā tie izskatījušies agrāk, kad nu jau lielie koki tikai sāka augt. Iet īpaši lēni, pievēršot uzmanību katra soļa sākumam, vidum un beigām. Samīļot kapakmeni, ar vaigu sajūtot tā vēsumu. Rudens man ir atņēmis vienu maņu, bet lapotu zaru kaudzītes, kas atgādina par nesen notikušo lielo vētru, trūdēdamas izlaužas līdz ožai un pastiprina kapu atmosfēru. Jau no paša sākuma ir grūti nošķirt, kuras skaņas dzirdamas Henrika Eliasa Zēgnera veidotajā ierakstā un kuras iespraucas no ārpasaules. Fikcija ielaužas realitātē, realitāte – fikcijā.
Rodas sajūta, ka mani uzrunā kā bērnu grāmatā – vai vari saskatīt? Vai vari aptaustīt? Sākumā šī doma liek samulst, bet pēc brīža modina ziņkāri un liek visu pieredzēt kā pirmoreiz. Atļauju sev būt bērnam, kas iepazīst pasauli pieskaroties, pasmaržojot, pagaršojot. Jā – pēc bedrītes rakšanas ar vienu pirkstu tiekam aicināti humusu arī pagaršot. Taču piedzīvojuma kulminācija ir gulēšana uz zemes aizvērtām acīm un ķermeņa sairšanas iztēlošanās, klausoties tās detalizētu aprakstu. Sajūta ir baisa. Mēģinu tam ļauties, bet prāts nemitīgi cenšas glābt – kad pietuvojos iejušanās brīdim, ķermenis instinktīvi noraustās. Iedomāties, kā mani saēd tārpi, nav diez ko patīkami, un skaņa, ko rada muša, ielidojot mutē, kuru, klausot balsij, esmu paklausīgi atvērusi, liek noskurināties.
Tas nu ir pārvarēts. Pēc tam atrodam augu, kas piesaista mūsu uzmanību, pieskaramies tam un klausāmies tā godināšanas mantru vienas nots augstumā. Mūsu mikroorganismi plūst tā dzīslās, mēs esam viens. Tik uzmanīga un jutīga vēršanās pie dabas liek galvā skanēt Friča Bārdas rindām: “Lai zemei sāpes nav,/ kad manas kājas to min./ Lai puķei jācieš nav,/ kad bērns to vainagā pin.” Tāpēc jo smeldzīgs ir ceļojuma noslēgums – mēs sēžam uz vētrā nogāzta koka bluķiem, vērojam koka lapotni un klausāmies par nākotni – distopisku utopiju, kurā cilvēku apziņas struktūras ir izmainījušās un esam ieguvuši sesto maņu – līdzcietību. Bet šādu slodzi smadzenes nevarot izturēt, tāpēc 2026. gads ir pēdējais, ko Zeme pazīst ar cilvēkiem kā tās iedzīvotājiem. Sajūtos negaidīti skumji. Bet ielūkošanās pulkstenī no tā izrauj, jo esmu pārsteigta, ka pagājusi tikai nedaudz vairāk nekā stunda. It kā es tikko būtu izkāpusi no paralēlās pasaules, kurā vesela diena atbilst vien mazam brīdim uz Zemes.
2026. gada Jaunais cilvēks sarunājas ar savu iekšējo bērnu, lai to dziedētu. Viņš ved to pie rokas, ļauj dzīvot tikai šajā mirklī, nedomājot ne par ko citu. Mazajam cilvēkam ir radīta drošība, lai piedzīvotu pārsteigumu pilnu neparedzamību, nezinot, kur tiks vests. Un mazais cilvēks ir tuvāk zemei. Viņš var sadzirdēt, ko tā saka, un tai pateikties. Paldies, Homo Novus, ka ļāvi man vēlreiz paskatīties uz pasauli ar zinātkāru skatienu – saka mans mazais cilvēks.