Intervija ar festivāla skolas vadītāju the vacuum cleaner
Mākslinieks un mentālās veselības aktīvists the vacuum cleaner (īstajā vārdā Džeimss Ledbiters) veido darbus, kuru centrā ir mentālā veselība, invaliditātes taisnīgums, ekoloģijas, rūpes, sadarbība un neprāts (madness). Viņš veido intervences, akcijas, instalācijas un filmas: projektā Madlove kopā ar citiem the vacuum cleaner veidojis dizainu psihiatriskajai klīnikai, kas ļautu nevis norobežot un sodīt pacientus, bet gan palīdzēt justies labi; dokumentālā filma In Chains stāsta par radikālu garīgās veselības kopienu Indonēzijā, kurā dzīvo cilvēki, kas iepriekš garīgās veselības izaicinājumu dēļ piedzīvojuši necilvēcīgu izturēšanos – saslēgti ķēdēs, turēti sasieti un iesprostoti; darbs This Is Also Ukraine ir filma par desmit pusaudžiem un viņu dzīvi pie frontes līnijas. the vacuum cleaner vairāk nekā astoņus gadus strādājis ar bērniem un jauniešiem, kas piedzīvo mentālās veselības izaicinājumus, kopā veidojot mākslas darbus, iztaujājot ierastos priekšstatus par slimību un veselību, kritiski uzlūkojot pieejamās palīdzības formas un kopā meklējot iespējas, kā justies labāk un rūpēties citam par citu. Ar mākslinieka darbiem tuvāk var iepazīties viņa mājaslapā. Šogad the vacuum cleaner piedalīsies festivālā Homo Novus, vadot festivāla skolu. Intervijā sarunājamies par neprātu, taisnīgumu, rūpēm un pārmaiņām, kas nepieciešamas.
Es varētu sākt ar vispārīgu un varbūt pat naivu jautājumu – kā tu definētu neprātu?
Tas ir gan naivs, gan diezgan grūts (smejas), bet citādi labs jautājums. Angļu valodas vidē, kā arī Eiropas kultūrā mūsu izpratne par cilvēka prātu atbilst noteiktam standartam. Manuprāt, par neprātīgiem sauc cilvēkus, uzvedību vai pieredzi, kas nesaskan ar šauro cilvēka eksistences definīciju. Tā var būt diezgan satricinoša pieredze, kas nonāk sadursmē ar standarta normatīvajiem dzīvesveidiem, it īpaši paranormatīvās vai invaliditāti diskriminējošās struktūrās. Turklāt neprāts ir diezgan daudzslāņains, kā arī ir viens no “ja tu zini, tad zini” gadījumiem. Tu zini, kad esi traks.
Kāpēc ir bijis svarīgi izvēlēties tieši šo vārdu, kam parasti ir ļoti negatīva konotācija, un to savā ziņā atgūt, pagriezt tā nozīmi? Un vai t ovar saukt par pagriezienu?
Nezinu, vai tas ir bijis svarīgi. Man šķiet, ka tas ir jautri, un tāpēc svarīgi. Tas ir tāpat kā melnādainie atgūst, par savu padara N vārdu vai geji un lesbietes padara vārdu “kvīrs” par savu; tas vispirms ir savas cilvēcības apliecinājums, kas izaicina strukturālo diskrimināciju. Ja valoda galvenokārt tiek izmantota stigmatizācijai, tad pašstigmatizācija šo situāciju nedaudz maina. Bet tas varbūt ir nedaudz sarežģītāk, salīdzinot ar citām identitātes formām. Neviens nesaka: “Neprāts, o jā! Lieliski! Brīnišķīgi un viegli!” – cilvēki saka: “Neprāts… Sarežģīti. Tā var būt ļoti sāpīga pieredze. Liels izaicinājums.” Tāds es esmu, tāda ir mana pieredze, un tādēļ man nevajadzētu tikt stigmatizētam vai diskriminētam. Kopīga pieredze var radīt pamatu kopienai un spēkam, tāpat kā pieejā, kas balstīta tiesībās. Zināmā mērā nākas aizstāvēt cilvēktiesības vidē, kur tās tiek ignorētas.
Kā kopienas veidošana un sadarbība var palīdzēt, saskaroties ar garīgās veselības izaicinājumiem?
Nedomāju, ka esmu apzināti centies strādāt ar dažādām kopienām vai pat veidot tās. Kad strādāju slimnīcās vai kopienas kontekstā, tur bieži vienkārši ir cilvēku grupas. Pašreizējā modelī, ko galvenokārt izmanto garīgās veselības jomā, viss ir individualizēts, katram tiek noteikta individuāla diagnoze. Es pat teiktu, ka lielākoties terapija ir individualizēta zāļu lietošana. Un es nesaku, ka individualizēta pieeja nav nozīmīga. Bet ir arī sabiedrības veselības modelis garīgās veselības jomā, kurā tiek ņemtas vērā cēloņu un problēmu sistēmas. Tur ir saistība ar cilvēku savstarpējās palīdzības, proti, rūpju potenciālu. Svarīgi ir izrauties no izolācijas un gūt kopīgas pieredzes apziņu, kaut gan līdzvērtīga ir arī individuālā pieredze, piemēram, tā dēvētā nelabvēlīgā bērnības pieredze jeb ACE. Garīgā veselība arī var būt strukturāla; pastāv iemesli, kāpēc dažādās kultūrās dažādi garīgās veselības simptomi izpaužas atšķirīgi. Tātad veids, kā organizējam sabiedrību un sistēmas, ir tikpat svarīgs kā individuālais darbs. Cilvēks pats nevar pārvarēt šīs strukturālās problēmas, tāpēc te būtiski ir kopīgi pūliņi, prasme organizēties un sabiedrības iesaiste. Kāda jēga ir justies labāk pasaulē, kurā valda strukturāla diskriminācija? Tas ir kā dzēst liesmas un nemeklēt iemeslu, kāpēc tās izcēlās. Tāpēc, strādājot ar jauniešu grupu, svarīgi apzināties, kādi strukturālie spēki uz viņiem iedarbojas. Jāsaprot, kādas ir vai nav rīcības iespējas, kā viņi var tam pretoties, jo salabot izdziedēt slimu prātu slimā pasaulē ir pilnīgs neprāts. Visi to zina, bet mēs mēģinājumiem risināt garīgās veselības sistēmiskos cēloņus pieejam tā, it kā jau būtu zaudējuši.
Kā, strādājot ar jauniešu grupām, radīt vidi, vienoties par robežām un noteikumiem, lai tu kā vadītājs nepaliktu varas pozīcijā? Vadītājam pastāv risks kļūt par kārtējo autoritāti.
Jau procesa pašā sākumā mēs izstrādājam tā saucamo grupas vienošanos. Mēs kopīgi izveidojam robežas videi, iesaistot tajā arī jauniešus. Šis jautājums par rīcības brīvību un varu jeb par to, kam ir tiesības noteikt vides pastāvēšanas noteikumus, ir diezgan svarīgs. Acīmredzami nedaudz pretrunīgi, jo var izveidot robežas struktūrai, taču eksistē plašāks, nekontrolējams konteksts, tāpēc ir svarīgi vienoties par to, kā runāsim, izturēsimies vai ieklausīsimies. Un tad ir arī atbildības un izpratnes aspekts, kad lietas neiet kā plānots. Strādājot garīgās veselības jomā, īpaši ar jauniešiem, ātri sapratīsi, ja pieeja nebūs iedarbīga, – viņi vienkārši neiesaistīsies, tāpēc pastāvīgi cenšos panākt, lai cilvēki būtu klātesoši, iesaistīti, justos psiholoģiski droši; lai viņi sajustu, ka kontrolē situāciju vai saprastu, ka lietas var nebūt kontrolējamas un situāciju ietekmē lielākas struktūras, kas nozīmē, ka tās nevar kontrolēt. Es to nevaru ietekmēt, jaunietis to nevar ietekmēt. Svarīgi ir nodrošināt lēmumu pieņemšanas caurskatāmību un skaidri pateikt, ka lēmums nav nācis no tevis, kā arī atklāti paust attieksmi. Bet ir arī līdera atbildība un modeļi, jo būt līderim, tas pats par sevi nav nekas slikts. Šajā jomā man ir ievērojama pieredze, tāpēc dalos ar to un vienlaikus esmu arī atbildīgs pret cilvēkiem, kas iesaistīti procesā. Tāpēc, kad pieļauju kļūdas, pieņemu nepareizus lēmumus, kaut ko sabojāju, palaižu garām vai nepareizi sadzirdu, es lūdzu, lai man to pasaka, lai varu to labot. Ja tā ir mana kļūda, tad esmu par to atbildīgs. Tas īpaši attiecas uz jauniešiem, kuri ir auguši sistēmās, kur pieaugušie nekad neatvainojās, neatzina, ka ir pieļāvuši kļūdas vai pieņēmuši nepareizus lēmumus. Reizēm vislabākās attiecības ar jauniešiem izveidojas tieši tad, kad esmu pieļāvis kļūdu un viņi uz mani sadusmojas. Tad man jāpieliek pūles, lai atjaunotu uzticību, atvainotos un izskaidrotu, kāpēc pieļāvu kļūdu vai izteicu muļķību, un ka tobrīd nepadomāju, jo biju noguris, stresā vai nervozs. Bet es varu atjaunot šīs attiecības. Tāpat no pieredzes zinu, ka ir situācijas, piemēram, kad vienreiz rīkojām izrādi, un kādā brīdī pie manis pienāca jauna sieviete un teica: “Esmu uzrakstījusi tekstu, kas ir par ļoti sarežģītu dzīves pieredzi, un es gribētu to rīt nolasīt 400 cilvēkiem.” Un es atbildēju: “Man šķiet, ka tas ir ļoti uzmanīgi jāpārdomā, varbūt tā šoreiz nav laba doma. Zinu, ka tu esi tam gatava, bet esmu daudzkārt to piedzīvojis, un zinu, ka pēc tam jutīsies iztukšota, neaizsargāta, varbūt dzirdēsi, ka tevi kritizē, un tas var būt nepatīkami. Vai varēsi to izturēt? Es nesaku nē, bet uzskatu, ka tam vajag laiku, kura pašlaik nav. Rūpēties par tavu drošību ir mans pienākums un atbildība; tas izriet no pieredzes, ko esmu guvis līdzvērtīgās situācijās. Tas nav “nē”, bet uzmanīgi padomā, varbūt parunā ar vienaudžiem. Ko varam izdarīt 24 stundās, lai to īstenotu?” Atklātās sarunās veselīgā veidā parasti kopīgi apdomā un izvērtē risku, neizvairoties no tā, bet arī neapdraudot otru, nevis paziņo, ka “tu esi kļūdījies, bet man ir taisnība, jo esmu psihiatrs un šī ir tāda pseidozinātniska pieeja cilvēka prāta izpratnei”. Satiekoties un kopīgi visu pārdomājot, sadarbojoties, var mēģināt mazināt hierarhiju, jo, pasakot, ka “rokasgrāmatā rakstīts – tev ir robežstāvokļa personības traucējumi un te ir aprakstīta zāļu lietošana un tevis ārstēšana”, – tas ir reducējoši, cilvēkiem tas nepatīk.
Visa intervija pieejama šeit: punctummagazine.lv