Kļūšana par īstu zēnu. Saruna par teātri un kvīrumu

Rozana Keid (Rosana Cade) (viņi) un Aivors Makeskils (Ivor MacAskill) (viņš) ir kvīru mākslinieki no Glāzgovas, kas veido radošo duetu “Cade & MacAskill” un ir pāris arī dzīvē. Viņu radošā darbība apvieno eksperimentālo laikmetīgo teātri, performanci, kvīru kabarē, kino un sociāli aktīvas prakses. Dueta izrāde “Pinokio radīšana” būs skatāma šīgada jaunā teātra festivālā “Homo Novus”. 

Šajā sarunā viņi stāsta par teātri un kvīrumu gan personīgā, gan politiskā, gan mākslinieciskā līmenī. Tā kā latviski nav izveidojusies tradīcija nebināras dzimtes atveidojumam valodā, šajā intervijā nebinārā dzimte atveidota trešās personas daudzskaitlī, pārbaudot latviešu valodas iespējas un elastību. Ar skotu duetu sarunājas performanču mākslinieks Mailo Mēness.

Mailo: Kas bija pirmais – ola vai vista? Proti, vai jūs vispirms bijāt pāris vai mākslinieciskais duets? 

Rozana: Mēs iepazināmies ilgi pirms kļuvām par pāri. Pazīstam viens otru jau apmēram 18 gadus. Es biju studenti, kad iepazināmies. Kad pabeidzu studijas, Aivors mani uzaicināja kopā veidot izrādi “Strange Hungers” par lesbiešu vēsturi vai, pareizāk sakot, par tās trūkumu. Pēc tam mēs kļuvām par pāri. Mūsu attiecības sākās no strādāšanas kopā.

Aivors: Sākumā neveidojām lielas izrādes, jo mums bija katram sava mākslinieciskā prakse, bet kopīgs eksperimentāls mūzikas projekts “Double Pussy Clit Fuck”. Vienkārši bija vajadzīgs kaut kas jautrs, lai turpinātu kopdarbu. Tad 2018. gadā radījām kopīgu izrādi “Moot Moot” – sirreālu telefonizrādi, ar kuru sākās mūsu teātra prakse kā duetam “Cade & MacAskill”.

Mailo: Vai personīgās attiecības ir daļa no jūsu radošās sadarbības?

Rozana: Izrādē “The Making of Pinocchio” tas ir ļoti skaidri redzams – tā ir par mūsu attiecībām. Mēs izmantojām izrādes veidošanas procesu, lai labāk saprastu savas attiecības. Citas izrādes mūsu attiecības neataino tik tieši, taču mēs strādājam kā duets un ar humoru pētām, ko nozīmē būt duetam, kas ir mūsu līdzības un atšķirības. Ir grūti nodalīt personīgo no profesionālā.

Aivors: Dažreiz tas ļoti labi darbojas – kā atspēriens improvizācijā. Citreiz ir grūti, īpaši strīdu vai stresa laikā.

Mailo: Man kā kvīru māksliniekam viens no maniem galvenajiem fokusiem ir kvīru jautājumi. Kā ir ar jums? Vai bieži strādājat ar dzimuma/dzimtes tēmu?

Rozana: Kad biju jaunāki, dzimums un kvīrība man bija ļoti aktuāli. Uzaugot heteronormatīvā vidē bez pieejas kvīru kultūrai, kvīru politikas pētīšana kļuva būtiska manai pašizpratnei un reprezentācijai. Esmu mākslā pētījuši identitāti, kvīru pieredzi publiskajā telpā un marginalizāciju. Mans darbs “Walking:Holding” 2020. gadā tika izrādīts arī festivālā “Homo Novus”. “The Making of Pinocchio” fokusējas uz trans identitāti, bet tagad strādājam pie jauna darba, kurā mēģinām atkāpties no savas identitātes un pievērsties filozofiskākam skatījumam.

Aivors: Skatuves māksla man palīdz saprast sevi. Skatoties citu darbus, es labāk izpratu savu trans pieredzi. Ir darbi, ko esmu veidojis iepriekš, bet tikai tagad saprotu, ka tie patiesībā bija par manu dzimumu vai identitāti. Es veidoju arī izrādes bērniem par attiecībām un dabu, un arī tās šķiet kvīras savā jutīgumā. Tagad mēs pētām neirodažādību un tās mijiedarbību ar kvīrumu.

Mailo: Jūs teicāt, ka jūsu darbi tiek veidoti kvīru kopienai, vienlaikus mēģinot uzrunāt arī cilvēkus ārpus tās. Latvijā transpersonas un nebinārie cilvēki nav īsti pieņemti. Kāda ir jūsu pieredze ar plašāku auditoriju? Vai cilvēki, kuri atnākuši uz izrādi, bet nav pazīstami ar trans tēmām, mēdz paust nesapratni vai pretreakciju?

Rozana: Izrādē “The Making of Pinocchio” mūsu galvenais skatītājs ir citi kvīri un transpersonas. Mēs gribam, lai viņi justos redzēti un droši. Bet mēs jūtamies pietiekami privileģēti, lai mēģinātu sasniegt arī citus. Izrādes veidošanā mēs pieaicinājām arī mākslinieku, kas nav kvīrs, lai saprastu, kas būtu jāskaidro skatītājam no malas. Izrāde ir strukturēta tā, lai to varētu skatīties cilvēki ar dažādiem izpratnes līmeņiem.

Aivors: Tur ir līdzsvars starp kvīru specifiku un atvērtību. Trans skatītāji smejas vai ir šokēti, citi to uztver kā mīlas stāstu un savienojas caur to. Mēs neceram pārliecināt transfobus, bet vēlamies sasniegt tos, kuriem pietrūkst zināšanu, bet kuri ir atvērti jaunajam un pārmaiņām.

Mailo: “Pinokio” oriģinālā ir daudz morāles par paklausību un godīgumu. Vai tas ir iekļauts arī jūsu izrādē? Kas jūs pievērsa šim materiālam?

Aivors: Mūsu galvenā atsauce bija Disneja versija, jo pazinām to no bērnības. Vēlāk pētījām arī oriģinālu, un tur ir daudz interesanta. Mūs piesaistīja stāsta centrālā ideja – lelle, kas grib būt īsts zēns – vai tad tā nav trans alegorija? Ko nozīmē tikt uztvertam kā īstam? Kas to izlemj? Vai mēs cenšamies iekļauties esošajās kategorijās, lai tiktu atzīti, vai arī veidojam jaunas un pieprasām, lai tiktu atzītas tās? Varbūt mēs pilnībā noraidām binaritāti?

Rozana: Oriģinālais stāsts ir veidots epizodēs, kas labi derēja teātrim. Tur ir daļa, kurā Pinokio aizbēg no skolas un pievienojas leļļu teātrim. Viņš ir sajūsmināts – uz skatuves ir arī citi viņam līdzīgie! Bet teātra īpašnieks viņu izmanto. Tas mums kļuva par metaforu – ko marginalizētiem cilvēkiem nozīmē izlikt sevi uz skatuves? Tur ir spēks un saikne, bet arī ievainojamība un varas dinamika.

Aivors: Tāpēc mēs izrādē izmantojam kameras, tiešraides video un piespiedu perspektīvu – lai pētītu kontroli un kadrējumu. Jau sākumā nolēmām to saukt par “The Making of Pinocchio” (“Pinokio radīšana”) – tātad tas ir procesuāls darbs. Tas atspoguļo trans pieredzi un cilvēcību vispār – nekas nav fiksēts, viss nemitīgi mainās.

Rozana: Šī forma ļāva mums runāt ar auditoriju tieši un spēlēties ar fantāziju. Realitāte un iztēle izrādē saplūst. Darba centrā ir transformācija – nevis no viena stāvokļa uz citu, bet uz daudzām iespējamām realitātēm.

Mailo: Kā izrādes veidošana ietekmēja jūsu personīgo ceļu – īpaši tavu dzimuma pāreju, Aivor?

Aivors: Kad sākām darbu pie šīs izrādes, es tik tikko biju sācis domāt, vai gadījumā neesmu trans. Tas bija milzīgs solis man un mūsu attiecībām. Tajā laikā mēs abi identificējāmies kā lesbietes. Es nebiju gaidījis, cik daudz šajā pārejā būs jāstāsta – ārstiem jāstāsta par bērnību, par to, ka vienmēr esmu bijis zēns, par sāpēm un traumām, lai vispār tiktu pie attiecīgās aprūpes. Psiholoģiski tas bija nogurdinoši un reducējoši. Turpretī “Pinokio” veidošana bija dziedinoša – tā ļāva man iedomāties pāreju nevis kā lineāru notikumu, bet kā atvēršanos daudzām iespējām.

Rozana: Kā Aivora partneri, es vēlējos viņu atbalstīt, bet nezināju, kā jutīšos paši. Ir tik maz gadījumu, kad partneri paliek kopā viena partnera dzimuma maiņas laikā. Bet pārsteidzošā kārtā mana identitāte paplašinājās. Kaut kas, ko uzskatīju par nemainīgu – ka esmu lesbiete –, mainījās. Tagad identificējos kā nebināra persona, un tas šķiet dabiski. Mīlēt kādu, kurš ir dzimuma pārejas procesā, pavēra iespējas arī man.

Aivors: Šī dinamika – ka viena pārmaiņas var raisīt pārmaiņas otrā – kļuva par galveno tēmu izrādē. Mēs vēlamies, lai tā būtu arī sabiedrības reakcija uz trans redzamību: nevis normas nostiprināšana, bet atvēršanās. Diemžēl politiskā līmenī tā nenotiek.

Mailo: Kā izrāde tika uzņemta? Vai jūs gaidījāt tādus panākumus?

Aivors: Godīgi – nē. Tas sākās kā komunikācija savā starpā, lai saprastu, kas ar mums notiek. Domājām – varbūt tas būs interesanti arī citiem, bet darbs izauga daudz lielāks, nekā bijām gaidījuši. Pandēmijas laikā pat izveidojām filmas versiju. Pēc tam tā kļuva par dzīvu izrādi un sāka turneju. Aizkustinoši bija dzirdēt no transpersonām, ka viņas nekad iepriekš nav redzējušas sevi pārstāvētas šādā veidā. Bija arī cilvēki, kuri teica, ka šaubās par savu identitāti un izrādē jutušies iedrošināti.

Mailo: Ir ļoti svarīgi, ka tādi mākslinieki kā jūs brauc uz šejieni – jūsu izrāde veicina tik ļoti vajadzīgo kvīru, īpaši trans un nebināro cilvēku, redzamību. Mazliet konteksta, lai jūs zinātu, kurp brauksiet šīgada augustā: Saeimā pieci deputāti mēģina virzīt grozījumus, lai Satversmē ievietotu teikumu, ka Latvijā ir tikai divi dzimumi. Balsojums vēl nav noticis, bet priekšlikums tiek virzīts tālāk. Ir sajūta, ka nesen pieņemtais partnerattiecību likums bija liels solis uz priekšu, bet tagad tiek sperti trīs soļi atpakaļ. Es ceru, ka tad, kad jūs atbrauksiet, nekas Satversmē nebūs mainījies. Bet, Aivor, pastāsti mazliet par savu pārejas procesu.

Aivors: Tas nebija viegls. Situācija atšķiras katrā Lielbritānijas reģionā. Teorētiski valsts veselības aprūpes sistēmā pāreju apmaksā, bet diemžēl viss ir atkarīgs no tā, kur tu dzīvo un vai atbalsts vispār ir pieejams. Ir jādodas pie speciālistiem – tu nevari vienkārši runāt ar savu ģimenes ārstu. Glāzgovā, kur es dzīvoju, ir dzimuma klīnika (gender clinic), bet, šķiet, viņi ir pazaudējuši visus ārstus. Es jau astoņus gadus esmu gaidīšanas sarakstā. Beidzot tiku pie ārsta, bet tas viss bija, tikai lai novērtētu, vai es tiešām esmu transpersona. Tagad atkal gaidīšu vēl vienu divus gadus, lai tiktu apskatīts arī medicīniski. Tāpēc man nācās doties pie privāta ārsta un maksāt pašam.

Ja vēlies mainīt pasi, ir jātiek pie dzimumidentitātes ārsta, un viņam jāizvērtē, vai tava dzimuma maiņa šķiet pastāvīga un nemainīsies atpakaļ. Arī nebinārām personām ir grūti – tu nevari pasē ierakstīt “nebinārs”, ir jāizvēlas viens vai otrs.

Nesen transfobisku aktīvistu grupa, kas sevi sauc par feministēm, vērsās Lielbritānijas Augstākajā tiesā, lai apstrīdētu “dzimuma” jēdzienu likumā par vienlīdzību, apgalvojot, ka sieviete nozīmē tikai cissievieti, un Augstākā tiesa pieņēma lēmumu viņu labā. Tagad Vienlīdzības un cilvēktiesību komisija šo lēmumu interpretē tālāk, kas nozīmē, ka sieviešu tualetes drīkst būt pieejamas tikai personām, kam dzimšanas apliecībā norādīts “sieviete”. Transsievietes pat ar visiem dokumentiem un ķirurģiskajiem procesiem nevar izmantot sieviešu tualetes vai viena dzimuma telpas. Tas ir drausmīgi. Tagad mēs gaidām, kad komisija publicēs jaunas vadlīnijas par to, kā šo likumu ieviest sabiedriskajos pakalpojumos – piemēram, Nacionālajā veselības dienestā.

Ir ļoti spēcīga cilvēku grupa, kas sevi sauc par “dzimumkritiskajām feministēm”, bet mēs viņus saucam par TERFēm. Viņi ir ļoti labi finansēti, viņu līdere faktiski ir Dž. K. Roulinga. Šī grupa pēkšņi ir ieguvusi milzīgu varu un ietekmi, valdība baidās no dzimuma temata, bet diskusijās dominē tie, kuriem ir visvairāk naudas un kas ir vislabāk organizēti. Protams, ir pretreakcija, bet tas, ko viņi panākuši, ir ļoti kaitējoši. Šobrīd Apvienotajā Karalistē transpersonām ir ļoti tumšs laiks.

Mailo: Paldies par šo ieskatu! Papildus izrādei jūs šīgada festivālā “Homo Novus” piedāvāsiet arī darbnīcu. Vai varat pastāstīt par to vairāk?

Rozana: Darbnīcas fokuss ir pieejamība – īpaši tas, kā padarīt izrādes telpas draudzīgākas cilvēkiem ar invaliditāti. Mēs savas izrādes saucam par “relaksētām izrādēm” – tas nozīmē, ka cilvēki var kustēties, radīt skaņas, stimot, iziet un atgriezties, kad nepieciešams. Tāpat mēs izmantojam subtitrus, lai teksts būtu pieejams vizuāli.

Aivors: Darbnīca galvenokārt domāta māksliniekiem, producentiem un programmu veidotājiem – tas ir ieskats praktiskā un politiskā domāšanā par pieejamību. Darbnīca dod sapratni ne tikai par ķermenisku pieejamību, bet arī par trans iekļaušanu un neirodažādību. Piemēram, es šajās darbnīcās sapratu, ka esmu autisks. Izrādes veidošana var būt stimulējoša un nogurdinoša, tāpēc cenšamies radīt mierīgu vidi bez drāmas – kas teātrī nav bieži sastopama!

Rozana: Mēs rūpējamies ne tikai par skatītāju, bet arī par komandas vajadzībām. Ir nepieciešams pārvērtēt, kas vispār ir teātris – nevis stingra telpa, kur jāsēž klusu, bet vieta, kas atbilst cilvēku reālajām vajadzībām.

Mailo: Noteikti ir izaicinoši atrast līdzsvaru starp māksliniecisko ieceri un pieejamību – piemēram, skaņu efekti vai vizuālie elementi var būt trigerējoši.

Aivors: Nav viena universāla risinājuma. Bet domāt par pieejamību jau sākotnēji var būt radoši stimulējoši, nevis ierobežojoši. Un mēs vienmēr sakām – ja kādam jāiziet vai jāreaģē, tas ir ok. Bet nav labi justies iesprostotam vai nespējīgam reaģēt.

Mailo: Liels paldies par jūsu laiku. Es ļoti gaidu mūsu tikšanos, kad atbrauksiet. Un cerēsim, ka mūsu politiķi nepazaudēs prātu – ne šeit, ne pie jums.

Publicēts satori.lv.