Kopīga cilvēces pieredzes daļa. Recenzija par “Brīnumiem”

Izrādes zāle ar akurātu parketa grīdu, pat diezgan mājīga koka apdares un nepiespiestās gaisotnes, kā arī sagaidītāju laipnības dēļ, citādi ir tipiska padomju laiku funkcionalitātē balstīta telpa ar raksturīgu svaiga gaisa cirkulācijas trūkumu. Gribot vai negribot šī telpa iezīmē laikmeta mantojuma nozīmi, laikmeta, kuram īpaši neinteresēja iekļaušana, gluži pretēji – tas bija prasmīgs radīt institūcijas, kur cilvēki tika atdalīti un novirzīti prom un malā no “īstās” publiskās telpas. Šis vēsturiskais periods, protams, var tikt aplūkots arī kā iespējamais iemesls, kāpēc publiskajā telpā (ieskaitot skatuves mākslas) mums joprojām neizdodas apvienot visu atšķirīgo spēju  spektru un tas aizvien nonāk pie cilvēkiem, galvenokārt tikai pateicoties un caur īpašiem projektiem, fondiem, kā atsevišķa tēma festivālos, institūcijās (ja vispār). Pūļus šis it kā “neskar”, un diez vai “Brīnumus” tik drīz redzēsim Dailes teātrī…

Visa recenzija pieejama: šeit!