Ņirbošais dabas tandēms
Par Evarta Melnalkšņa, Ernesta Valta Circeņa un Katrīnas Neiburgas izrādi “Ummis un lobēlija” festivālā “Homo Novus”. Oriģināls publicēts interneta žurnālā “Satori”.
Ummis un lobēlija, ezers un puķe – tā ir savstarpēji labvēlīga savienība. Nelielais Lilastes meža ezers izmitina augu, kam daudzi citi Latvijas ūdeņi pārstājuši būt piemērota mājvieta. Savukārt sīkā puķe (Lobelia dortmanna) paradoksālā kārtā izrādījusies vairogs, kas palīdz nosargāt ezera veselību. Tās esamība apliecina, ka ūdens kvalitāte joprojām ļauj pieskaitīt Ummi retajiem, t.s. lobēliju jeb dzidrūdens ezeriem. Bet aizsargājamā auga dēļ peldes un citi ūdens atpūtas veidi Ummī liegti lielāko daļu vasaras – lobēliju ziedēšanas laikā.
Festivāla “Homo Novus” izrāde “Ummis un lobēlija” iegremdē puķes un ezera savienības trauslumā. Izrāde ir vērojama no ūdens virsmas līmeņa, skatītājiem zvilnot tukšā Andrejsalas veikala angārā. Ūdens ņirba Katrīnas Neiburgas videomākslā, pulsējošā Ernesta Valta Circeņa mūzika, Alises Golovackas instrumentu skaņas un ik pa brīdim uznirstošais un atkal pagaistošais izpildītāju tandēms (Dārta Liepiņa un Artūrs Čukurs) ar runu un dziedājumiem – tas viss iemieso dabas kustīgumu un mainīgo līdzsvaru cilvēka attiecībās ar ūdeni. Izrādes vārdisko vēstījumu veido raiba avotu mozaīka – ezeru teikas, apkārtnes augu taksonomija, vēsturiskas ziņas par ezera piekrastes apbūves plāniem starpkaru periodā, vietējie nostāsti par padomju armijas saimniekošanu apvidū. Konteksts, kas ļauj to visu uztvert ekoloģiskas nopietnības ietvarā, tiek sniegts izrādes ievaddaļā, kura norisinās ārpusē, uz pilnmēness apgaismotu Daugavas ūdeņu fona – tā ir izrādes veidotāja Evarta Melnalkšņa saruna ar skatītājiem, kam pievienojas arī dabas pētnieks Uvis Suško un hidrobioloģe Marta Dieviņa. Viņu teiktajā ir brīdinājums: Ummja dabiskās attīrīšanās spējas ir ierobežotas, ūdens dzidrība ievērojami mazinājusies, to apdraud cilvēku rekreācijas paradumi, tāpat arī vairāki bioloģiski iemesli.
Evarts Melnalksnis atzīstas: šī izrāde ir arī viņa personīgās pieredzes stāsts par ezera atklāšanu kovida laikā un nesaraujamās saiknes cilvēks–ezers izveidošanos. Ummjatkarības ziņā mēs esam līdzinieki. Dzīvojot Carnikavā, sešus kilometrus attālais ezers ir manas vasaras ritma noteicējs. Divi peldēšanās datumi tajā zīmīgi – 31. maijs, kas ir pēdējā diena pirms Ummja sezonas lieguma, un 16. augusts jeb pirmā diena pēc lieguma beigām. Starp abiem datumiem jūtu sirdsmieru, zinot, ka Ummis šai laikā dzīvo, cilvēku netraucēts (īpaši – kopš noteikti bargāki sodi par lieguma pārkāpšanu). Bet varbūt tas savā ziņā ir vien pašapmāns. Izrādē ir epizode, kad aktieris ziepju putās bagātīgi ietērpj auto riepu. Šī aina rezonē ar ezera krastā savulaik redzēto: Ummja pussalas peldvietā kails vīrietis ieziepējas no galvas līdz kājām un metas ūdenī noskaloties. Braucot ap ezeru ar riteni jaukā laikā, nereti sanāk uzdurties piknikotājiem, kas arī trīsdesmit grādu karstumā pamanās kaut ko grilēt pie pašas ūdens līnijas. Nemaz negribas domāt par to, kas pēcāk notiek ar netīrajiem traukiem. Kaut arī atļautais rekreācijas periods ir īss, vai Ummim ir pietiekami līdzēts? Vai nav nepieciešams vairāk publiskas informācijas par uzvedības kodeksu ezera krastā? Tas, ko neieraudzīju izrādē – norautās un salauztās sezonas lieguma zīmes, kas mētājas visapkārt ezeram. Tās veidotāji acīmredzot nav gribējuši būt klaji pamācoši, kritiski vai lamentējoši.
Izrāde vērš hidrosociālo attiecību redzējumu plašāk par viena ezera stāstu. Kā Ummim ir paveicies ar lobēliju! – šāda doma izrādē izskan, un tā liek aizdomāties par citu ezeru likteņiem. To daru itin bieži, vērojot, kas notiek pie Garezeriem, kuri stiepjas turpat dzelzceļa sliežu otrā pusē paralēli jūrai no Gaujas stacijas līdz Lilastei. Tā ir mana peldvieta Ummja lieguma laikā un dienās, kad jūra ir mazāk draudzīga. Izrādē tiek deklamēta informācija par cilvēka urīnu un tā ietekmi uz ezera ekosistēmu. Šai brīdī atceros vīrieti, kurš, līdz viduklim stāvot Garezera ūdenī, lūdz meitiņu nebrist pie viņa, jo tētim sagribējies pačurāt. Arī šajos ezeros var uziet pa kādai lobēlijai. Bet pat ja to tur nebūtu!
Izrāde “Ummis un lobēlija” nav vienkāršs uzdevums veidotājiem un sabiedrībai. Tā runā par svarīgo cilvēku sugas attiecībās ar pasauli, bet vienlaikus apzinās, ka šo attiecību estētiska reprezentācija var izrādīties lieks pamudinājums Ummim tuvoties. Ezeru vajag atstāt mierā – šis izrādes pamatvēstījums saduras ar tās modināto interesi par unikālo dabas objektu. Bet klusēt tāpat nebūtu risinājums.