Sodjas Zupancas Lotkeres un Tadeaša Ržīhas instalācijā izvietotas sešas milzīgas auduma figūras, pie kurām var apsēsties vai apgulties un klausīties 67 dokumentālos stāstos par bulingu – ņirgāšanos un pazemojumiem, visbiežāk skolas laikā. Lielās lelles nav tikai objekti, uz kuriem skatīties: tajās var ieritināties, tās var apskaut, un to lielās, sargājošās rokas var apņemt klausītāju.
Tas izstādei piešķir arī maigumu – stāsti bieži ir par ķermeni, kuru vērtē, aizskar vai izsmej, bet pats izstādes ķermenis tevi tur un sniedz drošību.
Izstāde atgādina skolas sporta zāli un ģērbtuvi – vietas, kur ķermeņi tiek salīdzināti un noskaidrojas, kurš ir par resnu, neveiklu, pārāk sievišķīgs vai otrādi. Pats nosaukums skan pēc neitrālas skolotāja instrukcijas, bet tajā jau ir iekodēta prasība: nostājies pareizajā pusē. Feminisma teorētiķe Sāra Ahmeda grāmatā “Queer Phenomenology” [“Kvīrā fenomenoloģija” – red.] raksta par trajektorijām, pa kurām iemācāmies pārvietoties tā, it kā tās būtu pašsaprotamas. Un ķermenis kļūst īpaši redzams, kad no tām novirzās. Tāpēc izstādē dzirdētais “Es velku vīriešu apģērbu, un man ir īss matu griezums” un tam sekojošais “Tā vispār ir meitene?” ir tik atpazīstams: kāds ir izgājis no ierindas, un kāds cits to tūlīt pamana.
Izstādē ir daudz kvīru pieredžu – stāstu par neatbilstību tam, ko no meitenes vai zēna sagaida citi, par savas seksualitātes un dzimtes identitātes apzināšanos un bailēm, kā uz to reaģēs ģimene. Īpaši atmiņā palika stāsts par jaunieti, kurš baidījās pateikt vectēvam par savu seksualitāti, iztēlojoties iespējamo noraidījumu, bet izrādījās, ka vectēvam ar to nav nekādu problēmu.
Līdzās smagākiem izstādes stāstiem šī epizode ienes arī citu iespēju – reizēm robeža, no kuras baidāmies, izrādās mazāk stingra, nekā esam to iztēlojušies.
Ahmedas ideja par trajektorijām darbojas arī pašā izstādes telpā. Instalācija atrodas muzeja gaitenī, pa kuru cilvēki pārvietojas no vienas pastāvīgās ekspozīcijas daļas uz otru. Sākumā šī izvēle šķiet neveiksmīga, jo cilvēki iet garām un sarunājas, kamēr tu klausies ļoti intīmus stāstus. Caurstaigājamā telpa rada neērtību gan tev, gan garāmgājējiem – milzīgie auduma ķermeņi guļ ierastajā kustības trajektorijā; lai tiktu garām, tie jāapiet. Taču galu galā ar vardarbības tēmu sastopas arī tie, kuri uz muzeju nav nākuši domāt par bulingu vai dzimtes normām. Izstāde iztraucē un liek pievērsties problēmai.
Ir maldīgi domāt, ka pazemošana un “ķermeņa uzraudzīšana” ir tikai “jauniešu problēma”. Nereti tieši pieaugušie ir tie, kas māca šo kārtību. Sešpadsmit gadu vecumā dejotājai mainās ķermenis, un pasniedzējs publiski paziņo, ka uz viņa skatuves “neviens nevelsies”. Trīs mēnešus pēc tam viņa pusdienu starpbrīžos tualetē ēd vienu apelsīnu. Viena no nozīmīgākajām autorēm feministiskajā ķermeņa un varas teorijā Sandra Lī Bārtkija reiz aprakstīja sievišķā ķermeņa disciplīnu.
Kontrole ir visefektīvākā tad, kad tai vairs nav vajadzīgs ārējs uzraugs. Skolotājam pietiek pateikt, ka viņas ķermenis nav piemērots skatuvei. Tālāk viņa uzrauga sevi pati.
Varētu šķist, ka šādi stāsti pieder citam laikam. Pa vidu ir bijusi body positivity [ķermeņa pozitīvisms – red.] kustība un vēlāk body neutrality [ķermeņa neitralitāte – red.] ar pieticīgāku piedāvājumu: ķermenis nav obligāti jāmīl, lai ar to drīkstētu dzīvot. Taču sākotnējais politiskais jautājums – kāpēc vieni ķermeņi tiek diskriminēti, izsmieti un izstumti – populārajā body positivity versijā nereti pārtapa individuālā uzdevumā: iemācies mīlēt savu ķermeni.
Arī tas paredzēja vērot ķermeni, domāt par to, fotografēt, reprezentēt, novērtēt savas attiecības ar to.
Ķermenis vairs nebija obligāti jāsamazina, bet tas joprojām palika projekts. Kādā pētījumā konstatēts, ka 93 procentos analizēto “TikTok” video ar tēmturi “#bodypositivity” redzamie ķermeņi vismaz daļēji atbilda Rietumu skaistuma ideāliem. Kustība, kas sākās ar jautājumu par to, kuri ķermeņi drīkst aizņemt vietu, sociālajos medijos pati kļuva diezgan fotogēniska.
GLP-1
Hormoni, kas organismā veicina procesus, kuru ietekmē aizkuņģa dziedzeris izstrādā insulīnu. Medikamenti ar GLP-1 receptoru agonistiem ilgstoši lietoti diabēta ārstēšanai, taču pēdējos gados to lietošana kļuvusi populāra arī svara samazināšanai.
Savukārt GLP-1 medikamentu laikmetā ķermeņa tēla pētnieces uzdod jautājumu, kā šo zāļu pieejamība ietekmē pašu priekšstatu par pieņemamu svaru.
Ja ķermeni iespējams farmakoloģiski mainīt, var pieaugt spiediens paskaidrot, kāpēc tu to nekoriģē.
Tievums turklāt atgriežas ne gluži vecajā diētu kultūras valodā. Tagad tas var “aizsegties” kā veselība, labsajūta, proteīnu kontrole, hormonu līdzsvars. Arī šeit ķermenis paliek darbs, tikai mainās projekta valoda.
Neatceros, ka zēniem skolā būtu īstas nepatikšanas saistībā ar to, ka viņi, piemēram, virināja meiteņu ģērbtuves durvis, lai ieraudzītu un pasmietos par meiteni ar lielākajām krūtīm; kad iespieda viņu stūrī un rāva uz augšu krekliņu; kad sauca mūs par neglītenēm, ņirgājās par mēnešreizēm. Jā, skolotāji aizrādīja, bet kārtība no tā nemainījās.
Zēni palika kā jau zēni – pētnieki, robežu pārbaudītāji, vīrišķās enerģijas nesēji, bet meitenes iemiesoja ķermeņus, par kuriem izteikt viedokli.
Manosfēra
Tiešsaistes kopienu tīkls, kur vīrieši dalās pieredzēs, apspriež dzimumu lomas, attiecības un vīrišķību. Tās ietver gan atbalsta grupas, gan radikalizētas kopienas ar naidu pret sievietēm, feminismu un sociālo vienlīdzību, kā arī uzskatu, ka mūsdienu sabiedrība atņēmusi vīriešiem tradicionālās lomas un tos atstūmusi.
Mūsdienās šai kārtībai ir manosfēras nosaukums, taču būtu maldinoši to iztēloties kā vienotu mizogīnijas ideoloģiju, kuru zēni vai nu pieņem, vai noraida. Inceļu [no vārdu salikuma involuntary celibacy – piespiedu celibāts – red.] forumi, manosfēras kopienas, vīriešu tiesību aktīvisti, fitnesa un pašpilnveidošanās influenceri nav viens un tas pats.
Bīstama ir robežzona, kurā idejas ceļo starp šīm vidēm un kļūst par interneta parasto ikdienas valodu.
2025. gadā publicētā pētījumā ar 12–17 gadus veciem Londonas skolēniem daudzi zēni distancējās no Endrū Teita un atklātas mizogīnijas, bet vienlaikus pieņēma daļu no tā paša vīrišķības scenārija: vīrietim jābūt stipram, finansiāli veiksmīgam, disciplinētam, seksuāli pārliecinātam, jātrenē ķermenis un jābūt “on the grind” [jābūt mērķtiecīgam – red.].
Mizogīnija ne vienmēr izskatās pēc ideoloģiskas pārliecības, tā var būt piezīme par to, kādas “mūsdienās ir sievietes”, seksistisks attiecību padoms, sporta motivācijas video vai virāls joks. Un tieši šī izkliedētība to padara grūtāk pamanāmu. Nav jāpasludina, ka sievietes ir zemākas par vīriešiem. Pietiek atkal un atkal atkārtot, ka sievietes izvēlas tikai bagātus vīriešus, ka feminisms ir “aizgājis par tālu”, ka vīrietim attiecībās jābūt dominējošam vai ka sievietes vērtību nosaka jaunība, izskats un seksuālā reputācija.
Atsevišķi šie izteikumi var izskatīties pēc joku un padomu kolekcijas; kopā tie veido diezgan pazīstamu dzimtes kārtību.
Man skolā asprātība bija veids, kā sevi pasargāt: iekļāvos dumpīgo nūģu grupiņā, kur apcelšanas sacensību pārvērtām gandrīz intelektuālā sportā. Izdomājām smieklīgas divdomīgas piezīmes kā iepriekš sagatavotas atbildes uz iespējamiem apvainojumiem. Mums nebija drosmes izstāties no hierarhijas – vienkārši iemācījāmies tajā labāk spēlēt. Tāpēc no izstādes man prātā palicis arī Anetes stāsts. Viņa pati tikusi skolas laikā apsmieta par ādas slimību un apmatojumu, bet tad piebilst: “Taču arī pati esmu grēkojusi…”
Man ir pazīstama tieši šī neērtā sajūta – atklājums, ka robeža starp upuri, skatītāju un reizēm arī pāridarītāju skolas varas struktūrā nav viennozīmīga.
Kopš maniem skolas gadiem vardarbībai ir mainījušies nosaukumi un parādījušies jauni izplatības kanāli. Ja agrāk bija bailes šķērsot skolas gaiteni, tad tagad – ieiet savā sociālo mediju konta komentāru sadaļā. Un algoritms veikli pielāgo, atkārto un apvieno vardarbīgas idejas ar skaistas dzīves solījumiem.
Latvijā vardarbība jauniešu vidū joprojām ir milzīga problēma. PISA 2022. gada datos 29 procenti Latvijas meiteņu un tikpat daudz zēnu norādīja, ka vismaz dažas reizes mēnesī piedzīvojuši bulinga izpausmes; OECD vidēji tie bija 20 procenti meiteņu un 21 procents zēnu.
Diez vai es varu iemācīt savām skolas vecuma meitām vienmēr pārliecinoši soļot pa gaiteni un nekad nebaidīties. Drīzāk varu viņas iedrošināt atcerēties, ka arī meitenes drīkst iet pa kreisi.
Par “Homo Novus”
Starptautisko jaunā teātra festivālu “Homo Novus” producē biedrība “Latvijas Jaunā teātra institūts” – nevalstiska organizācija, kas strādā ar laikmetīgo teātri un citām skatuves mākslas formām vietējā un starptautiskā līmenī.
Festivālu finansiāli atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas valstspilsētas pašvaldība, Eiropas Savienības programma “Radošā Eiropa”, Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Sabiedrības integrācijas fonds, Latvijas Republikas Kultūras ministrija un citi.